Longjērbīene
Longjērbīene (norvēģu: Longyearbyen) ir Norvēģijas valdījuma Svalbāras lielākā apdzīvotā vieta un tās administratīvais centrs. Izvietojusies arhipelāga lielākajā salā Špicbergenā, Īsfjorda atzara Adventfjorda dienvidu piekrastē Longjēras ielejā. Longjērbīenē atrodas Svalbāras gubernatora rezidence un viņa administrācija. Tā ir vistālāk uz ziemeļiem esošā apdzīvotā vieta pasaulē un vistālāk uz ziemeļiem esošā apdzīvotā vieta, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz 1000 iedzīvotāju. Galvenās nodarbinātības nozares ir kalnrūpniecība, tūrisms un zinātne un pētniecība.
| Longjērbīene | ||
|---|---|---|
| galvaspilsēta | ||
| Longyearbyen | ||
 Skats uz pilsētu un Adventfjordu | ||
| ||
|
Moto: unikt, trygt og skapende (unikāla, droša un radoša) | ||
  Longjērbīene | ||
| Koordinātas: 78°13′N 15°38′E / 78.217°N 15.633°EKoordinātas: 78°13′N 15°38′E / 78.217°N 15.633°E | ||
| Valsts |
 Norvēģija | |
| Teritorija | Svalbāra | |
| Dibināta | 1906. gadā | |
| Pašvaldība | 2002. gada 1. janvārī | |
| Administrācija | ||
| • Mērs |
Ārills Ulsens (Arild Olsen) | |
| Platība | ||
| • Kopējā | 242,86 km2 | |
| Iedzīvotāji (2020)[1] | ||
| • kopā | 2 417 | |
| • vieta | Lielākā Svalbārā | |
| • blīvums | 8,8/km² | |
| Laika josla | EET (UTC+2) | |
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | |
| Mājaslapa |
www | |
 Longjērbīene Vikikrātuvē | ||
VēstureLabot
1896. gadā norvēģu kuģniecība Vesteraalens Dampskibsselskab organizēja tūrisma braucienus uz Špicbergenu un Hotellnesetas pussalā uzbūvēja viesnīcu. 1898.—1899. gada ziemā šeit pārziemoja divas ģimenes un Norvēģijas pasts ierīkoja šeit pasta nodaļu.
Amerikāņu uzņēmējs Džons Manro Longjirs Špicbergenu pirmoreiz apmeklēja 1901. gadā kā tūrists, kur sastapa akmeņogļu izlūkošanas ekspedīciju. 1903. gadā Longjirs atgriezās Špicbergenā un kopā ar savu partneri Frederiku Eijeru nopirka norvēģu koncesiju Adventfjorda rietumos. 1906. gadā Bostonā bāzētā Longjiram un Eijeram piederošā Arctic Coal Company sāka akmeņogļu ieguvi, kā arī izbūvēja piestātni un strādnieku apmetni. Kompānijai bija amerikāņu administrācija, bet strādnieki lielākoties bija norvēģi. Pilsētiņu līdz 1926. gadam dēvēja par Longjiru (Longyear City).[2]
1916. gadā ogļu ieguves koncesiju pārpirka Norvēģijas kompānija Store Norske (SNSK). Pilsētiņa paplašinājās, tajā tika uzcelta slimnīca un 1921. gadā arī baznīca. 1926. gadā to pārdēvēja tagadējā vārdā. 1935. gadā kompānija uzbūvēja Sverdrupbīenes apmetni, kas tagad ir viens no pilsētiņas rajoniem, bet 1938. gadā tika pabeigta pirmā ceļa būvniecība; tas savienoja Longjērbīeni ar Sverdrupbīeni.
Otrā pasaules kara laikā arhipelāgs kļuva par stratēģiski svarīgu vietu Savienoto spēku apgādes maršrutu drošības nodrošināšanai. Norvēģijas emigrācijas valdība atteicās pieņemt arhipelāga apvienoto PSRS—Lielbritānijas okupāciju. 1941. gada 3. septembrī visi Svalbāras iedzīvotāji tika evakuēti uz Skotiju. Adventdālenē tika ierīkots neliels vācu garnizons ar lidlauku, kuru galvenais mērķis bija meteoroloģiskās informācijas nodrošināšana. 1943. gadā vācu karakuģi Tirpitz un Scharnhorst bombardēja Longjērbīeni, Barencburgu un Grumantu. Longjērbīenē neskartas palika tikai četras ēkas, kā arī Sverdrupbīene. Iedzīvotāji Longjērbīenē sāka atgriezties 1945. gada jūnijā.
1946. gadā tika uzcelts Nībīenes (Nybyen) ciemats līdzās Sverdrupbīenei. 1948. gadā akmeņogļu ieguve sasniedza pirmskara līmeni. 1949. gadā tika ierīkoti telefona sakara ir kontinentu, izmantojot radiosakaru staciju, kā arū uzbūvēta ferma piena govīm, cūkām un vistām. 1950. gadā sāka darboties vietējā radiostacija. 1959. gadā aviokompānija Braathens SAFE sāka neregulārus ziemas lidojumus uz Longjērbīeni, izmantojot Adventdālenē izbūvēto grunts skrejceļu. 1971. gadā tika atvērta jauna skola ar peldbaseinu. Pastāvīgais Longjēres lidosta tika atvērts 1975. gadā.
Tajā pat 1971. gadā tika nodibināta Svalbāras Padome, kurā tika ievēlēti vai nozīmēti 17 pie partijām nepiederoši locekļi no trijām grupām — SNSK darbiniekiem, valsts darbiniekiem un pārējiem. 1980. gados SNSK ieviestā Svalbāras vietējā nauda tika aizstāta ar Norvēģijas kronu. 1983. gadā SNSK pārcēla savu galveno ofisu no Bergenas uz Longjērbīeni. 1984. gadā Norvēģijas Lauksaimniecības universitāte izveidoja sēklu banku (vēlāk — Svalbāras Globālā sēklu glabātuve), bet 1993. gadā tika atvērts Svalbāras Universitātes Centrs, kur pirmajā semestrī studēja 30 studenti. 1995. gadā tūrisma popularizēšanais atvērta viesnīca Polar Hotel.
2002. gadā Svalbāras padomi aizstāja Longjērbīenes municipālā padome, kas pārņēma lielāko daļu rūpju par pilsētas infrastruktūru.
ĢeogrāfijaLabot
Longjērbīenē izvietojusies Nordenšelda Zemes ziemeļos Longjērdālenes ielejā. Rietumos no pilsētas paceļas līdz 481 m augstais Platobergeta masīvs, dienvidaustrumos — līdz 447 m augstais Grūvefjellets. Lielākā pilsētas daļa atrodas mazāk kā 100 metru virs jūras līmeņa. Lai arī pilsētā polārā diena ir no 19. aprīļa līdz 23. augustam, bet polārā nakts — no 27. oktobra līdz 14. februārim. Dēļ līdzās esošajiem kalniem, pilsētā sauli neredz līdz pat 8. martam. Klimatu Longjērbīenē ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume, kādēļ tas ir siltāks un mitrāks, nekā citur šādos platuma grādos. Vidējā vasaras temperatūra ir 3—7 °C, ziemā — no -11 līdz -13 °C. Maksimālā reģistrētā temperatūra ir 21,3 °C (1974. gada jūlijā), minimālā — -46,3 °C (1986. gada martā).
Pilsēta atrodas arktiskās tundras joslā ar tai raksturīgo ainavu. 1930. gadā iedzīvotāji atklāja, ka līķi, kas apglabāti pilsētas kapsētā, mūžīgā sasaluma dēļ nav sadalījušies. Kopš tā laika Svalbārā neviens netiek apglabāts. Mirušos apglabā citās Norvēģijas daļās.
RajoniLabot
Cauri pilsētai tekošā Longjērelvas upe, kas gada lielāko daļu ir aizsalusi, dala pilsētu divās daļās. Uz rietumiem no upes atrodas Bīkaija (Bykaia — ‘jaunā osta’), Šēomrodeta (Sjøområdet — ‘dīķa rajons’ — vecās ostas atrašanās vieta), Šēringa (Skjæringa — rajons, kurā atrodas gubernatora rezidence), Gamle Longjērbīene (Gamle Longyearbyen — ‘Vecā Longjērbīene’ — vieta, kur atrodas baznīca). Uz austrumiem no upes atrodas Šēskrentene (Sjøskrenten — upes deltas rajons), jaunais centrs (ieskaitot Radisson viesnīcu), Grūvedālene (Gruvedalen — ‘raktuvju ieleja’) un Lia (privātmāju rajons). Uz dienvidiem atrodas Haugena (Haugen — ‘kalns’, kurā atrodas pilsētas skola un sporta zāle). Tālāk uz dienvidiem atrodas Nībīenes ciemats.
IedzīvotājiLabot
No Longjērbīenes 2144 (2015) iedzīvotājiem aptuveni 40% ir norvēģi lielākoties no Ziemeļnorvēģijas. Ap 550 iedzīvotāju (25%) nav Norvēģijas pilsoņi,[3] lielākoties no Taizemes, Zviedrijas, Krievijas un Ukrainas. Sakarā ar specifisko nodarbinātību (liela daļa nodarbināti kalnrūpniecībā), ap 55% iedzīvotāju ir vīrieši. Lielākā daļa ir vecumā no 25 līdz 44 gadi, gandrīz nav vecāku par 66 gadiem. Bērnu īpatsvars ir tuvu Norvēģijas vidējam līmenim, bet ievērojami mazāks ir pusaudžu īpatsvars.[4]
Longjērbīenē novērojama liela iedzīvotāju mainība — vidēji ap 18—23% ik gadu. Vidēji iedzīvotāji dzīvo Longjērbīenē 6,3 gadus; norvēģi — 6,6 gadus, ārvalstnieki — 4,3 gadus. Apmēram ceturtā daļa dzīvo pilsētā ilgāku laiku un tiek uzskatīti par pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Ārzemniekiem, lai noīrētu dzīvokli ir nepieciešams darba līgums. Nav pieejama sociālā palīdzība.[5]
AtsaucesLabot
- ↑ https://www.ssb.no/befsvalbard.
- ↑ 12 Facts You Never Knew About Longyearbyen: The World’s Northernmost City
- ↑ Samfunns- og næringsanalyse for Svalbard 2017
- ↑ Befolkningen på Svalbard
- ↑ «Information for foreign citizens in Longyearbyen». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 4. aprīlī.
Ārējās saitesLabot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Longjērbīene.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)