Lietuvas Neatkarības akts
Lietuvas Neatkarības akts tika pieņemts 1918. gada 16. februārī, kad visi 20 Lietuvas Padomes locekļi Jona Basanaviča vadībā parakstīja aktu, kas proklamēja neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu un demokrātiskas valsts izveidošanu ar galvaspilsētu Viļņā. Akta pieņemšana bija vairākus mēnešus ilga procesa rezultāts, kas aizsākās 1917. gada septembra Viļņas konferencē, kas izveidoja Lietuvas Padomi. 1918. gada 16. februārī plkst. 12.30 visi Lietuvas Padomes locekļi satikās Viļņā, namā, kas mūsdienās pazīstams kā Signatāru nams (Signatarų namai), kurā pēc dažādiem iebildumiem beidzot tomēr pieņēma Neatkarības Atjaunošanas aktu.
Lai arī vācu okupācijas varas iestādes pretojās akta publicēšanai Lietuvā, jau 18. februārī tas tika publicēts Vācijas laikrakstos. Līdzīgi kā atjaunotā Kurzemes un Zemgales hercogiste, vēlāk arī Baltijas hercogiste, tā atradās Vācijas impērijas armijas okupācijā, neatkarības pasludināšana bija tikai sākums cīņai par valsts neatkarības nostiprināšanu.
Ceļš uz neatkarību
labot šo sadaļu
Pēc Polijas trešās dalīšanas 1795. gadā Lietuvas teritorija nonāca Krievijas impērijas sastāvā. 19. gadsimtā krievu varas iestādes apspieda lietuviešu kultūras atdzimšanu. Pēc veiksmīgās 1915. gada ofensīvas vācu armijas iebruka Lietuvas teritorijā. 1917. gadā vācu okupācijas iestādes atbalstīja atkarīgu bufervalstiņu veidošanos Krievijas rietumu teritorijās, un pieļāva Lietuvas konferences sanākšanu 1917. gada septembrī.
1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pieņēma vācu varas iestāžu sagatavotu deklarāciju par Lietuvas valsts veidošanu ciešā aliansē ar Vācijas impēriju. 1918. gada 8. janvārī Lietuvas Padome publiskoja jaunu deklarāciju, kas paziņoja par demokrātiskas Lietuvas valsts izveidošanu un vairs nepieminēja aliansi ar Vāciju.
16. februāra Neatkarības atjaunošanas akts pēc ilgstošām diskusijām tapa uz 11. decembra deklarācijas bāzes. Strīdus raisīja ne tikai formulējumi par attiecībām ar Vāciju, bet arī Lietuves Padomes un sasaucamās Satversmes sapulces pilnvarām, kā arī tas, vai Lietuvas valsts tiek izveidota vai atjaunota. Neatkarības akts tomēr formulēja, ka tiek atjaunota Lietuvas valsts ar demokrātisku iekārtu lietuviešu etniskajās zemēs un Viļņas apgabalā, kas šajā laikā bija gandrīz pilnībā pārpoļots. Lietuva arī atteicās no 1795. gadā likvidētās Polijas—Lietuvas ūnijas atjaunošanas, ko ļoti vēlējās poļi.
1918. gada 3. martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas starp Vācijas impēriju un Padomju Krieviju. 1918. gada 23. martā Vācija atzina Lietuvas neatkarību balstoties uz 11. decembra deklarācijas tekstu. Lai īstenotu Lietuvas aliansi ar Vāciju, 1918. gada vasarā tika izveidota Lietuvas karaliste. Reāla Lietuvas Republikas neatkarība aizsākās tikai 1918. gadā novembrī, pēc Novembra revolūcijas Vācijas impērijā.
Dokumenta oriģināla atrašana
labot šo sadaļu2017. gada 29. martā tika paziņots, ka Vācijas diplomātiskajā arhīvā atrasts Lietuvas neatkarības akta oriģināls lietuviešu valodā ar parakstiem.[1]
Parakstītāji
labot šo sadaļu
- Salimons Banaitis (Saliamonas Banaitis)
- Jons Basanavičs (Jonas Basanavičius)
- Nikolajs Biržiška (Mykolas Biržiška)
- Kazimirs Bizausks (Kazimieras Bizauskas)
- Prans Dovidaitis (Pranas Dovydaitis)
- Petrs Klimas (Petras Klimas)
- Donats Maļinausks (Donatas Malinauskas)
- Vlads Mirons (Vladas Mironas)
- Staņislavs Narutavičs (Stanislovas Narutavičius)
- Alfonss Petrulis (Alfonsas Petrulis)
- Antans Smetona (Antanas Smetona)
- Jons Smilgevičs (Jonas Smilgevičius)
- Justins Staugaitis (Justinas Staugaitis)
- Aleksandrs Stulginskis (Aleksandras Stulginskis)
- Jurģis Šaulis (Jurgis Šaulys)
- Kazimirs Šaulis (Kazimieras Šaulys)
- Jokubs Šerns (Jokūbas Šernas)
- Jons Vailokaitis (Jonas Vailokaitis)
- Jons Vileišis (Jonas Vileišis)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Apstiprina Vācijā atrastās Lietuvas neatkarības deklarācijas autentiskumu Aigars Smiltnieks, "Rīta Panorāma", lsm.lv 2017. gada 31. martā