Atvērt galveno izvēlni

Lielais skudrlācis

Lielais skudrlācis jeb trīspirkstu skudrlācis (Myrmecophaga tridactyla) ir liela auguma nepilnzobju kārtas (Pilosa) zīdītājs. Tā ir vienīgā lielo skudrlāču ģints (Myrmecophaga) mūsdienās dzīvojošā suga. Lielais skudrlācis sastopams gan Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropiskajos lietus mežos, gan sausajos krūmājos.[1] Tā ir viena no četrām skudrlāču mūsdienās dzīvojošajām sugām. Atšķirībā no pārējām skudrlāču sugām, kas pilnībā vai daļēji uzturas kokos, lielais skudrlācis mājo uz zemes.

Lielais skudrlācis
Myrmecophaga tridactyla
(Linnaeus, 1728)
Lielais skudrlācis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaNepilnzobji (Pilosa)
ApakškārtaSkudrlāči (Vermilingua)
DzimtaSkudrlāču dzimta (Myrmecophagidae)
ĢintsLielie skudrlāči (Myrmecophaga)
SugaLielais skudrlācis (Myrmecophaga tridactyla)
Izplatība
Giant Anteater area.png
Lielais skudrlācis Vikikrātuvē

Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem lielais skudrlācis ir iespējami apdraudēta suga (angļu: vulnerable). Daudzās agrāk apdzīvotajās vietās tas ir izmiris un tikpat kā vairs nav sastopams Centrālamerikā.[2] Galvenie iemesli sugas izmiršanai ir tā apdzīvotās vides izzušana, ugunsgrēki un malumedniecība.

IzplatībaLabot

 
Lielais skudrlācis Brazīlijā

Lielā skudrlāča dabīgais izplatības areāls aptver Centrālameriku un Dienvidameriku. Areāla ziemeļu robeža sākas Hondurasā, bet dienvidu robeža sasniedz Argentīnu. Fosilie atradumi Sonoras ziemeļrietumos liecina, ka šīs uga ir bijusi izplatīta arī Meksikā.[3]

Daudzas populācijas ir stabilas un daudzās valstīs tiek veidotas aizsargājamas teritorijas, piemēram, Argentīnā un Brazīlijā. Tomēr lielais skudrlācis mūsdienās ir izmiris Urugvajā un, iespējams, arī Belizā, Kostarikā un Gvatemalā.[2] Laikā no 2000. gada līdz 2010. gadam kopējā skudrlāču populācija ir samazinājusies par 30%. 1994. gadā liels skaits skudrlāču (apmēram 340) gāja bojā Emas Nacionālā parka (Brazīlijā) ugunsgrēkā. Lielais dzīvnieks ugunsgrēka gadījumā ir ļoti neaizsargāts, jo pārvietojas pārāk lēni, lai izbēgtu no uguns. Ļoti bieži skudrlāči iet bojā arī nelaimes gadījumos uz autoceļiem, no suņu uzbrukumiem, bet galvenais apdraudējums ir to dzīves vietas izzušana.

Bolīvijā joprojām ir atļautas lielo skudrlāču medības. Tos medī, lai iegūtu biezo ādu un nagus. Lielos skudrlāčus medī arī Venecuēlā. Turklāt vietējos iedzīvotājos ir iesakņojies uzskats, ka lielais skudrlācis, būdams liels dzīvnieks ir bīstams dzīvnieks, un to nogalina arī savas it kā drošības pēc.

Izskats un īpašībasLabot

 
Lielā skudrlāča ķermenis, asti ieskaitot, var būt garāks par 2 metriem
 
Lielā skudrlāča skelets
 
Priekškājām divu vidējo pirkstu nagi ir gari un spēcīgi

Lielais skudrlācis ir lielākais no visiem skudrlāčiem. Tam ir garš purns un aste. Kopējais ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir 182—217 cm, astes garums 70—100 cm. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tēviņš sver 33—41 kg, mātīte 27—39 kg.[4] Tā galva ir apmēram 30 cm gara un, pat salīdzinot ar citiem skudrlāčiem, tās proporcijas ir slaidākas.[5] Tam ir relatīvi nelielas acis un ausis, un galvas lielāko daļu aizņem cauruļveida purns, kura galā ir pavisam neliela mutīte un nāsis.[4] Lielajam skudrlācim ir vāja redze, bet oža apmēram 40 reižu labāka kā cilvēkam.[6][7] Atšķirībā no citiem zīdītājiem skudrlāčiem, īpaši lielajam skudrlācim, kakls ir biezāks par galvas aizmugurējo daļu.[5] Uz kakla tam ir pat neliels kupris.

KažoksLabot

Kažoka krāsa pamatā ir pelēkbrūna. Tā priekškājas ir gaiši pelēkas, gandrīz baltas, ar melnām joslām ap pēdu locītavām, bet pakaļkājas tumši brūnas. Arī pakakle ir tumši brūna, kas kā plata josla apņem krūšu augšējo daļu, stiepjoties pāri pleciem un līdz muguras vidusdaļai, vienlaicīgi sašaurinoties smailā trīsstūrī. Tumšo krāsu papildus izceļ koši baltā, šaurā kontūra gar joslas malām. Līdzīgi kā pakaļkājas arī aste ir tumši brūna. Matojums lielajam skudrlācim ir garš, īpaši uz astes. Visas muguras garumā izceļas stīvas krēpes.[4] Lai arī tēviņi ir nedaudz lielāki un masīvāki, dzimumus ir grūti vienu no otra atšķirt. Lielajam skudrlācim ir zema ķermeņa temperatūra, apmēram 33 °C, kas ir par dažīem grādiem zemāka kā citiem zīdītājiem. Kaut arī lielais skudrlācis mājo tropos, tam ir ļoti biezs kažoks, jo tā uzņemtā barība satur zemu enerģētisko vērtību, vielmaiņa ir lēna un organisms praktiski neuzkrāj tauku rezerves.[6] Lai guļot pārāk neatdzistu vai pārāk nesakarstu, skudrlācis saritinās kamolā un piesedzas ar savu garo, kuplo asti. Aste un biezais kažoks pasargā dzīvnieku no apkārtējās vides temperatūras svārstībām un uztur konstantu ķermeņa temperatūru.[6]

Pēdas un nagiLabot

Neskatoties uz savu nosaukumu — trīspirkstu skudrlācis, visām četrām pēdām ir pieci pirksti. Priekškājām četriem pirkstiem ir nagi, bet otrajam un trešajam pirkstam tie ir pagarināti, lieli un spēcīgi, kas tiek izmantoti zemes rakšanai un aizsardzībai.[8] Priekškājas ir arī ļoti spēcīgas, ar labi attīstītiem muskuļiem. Lai taupītu nagus, skudrlācis pārvietojas uz delmiem, līdzīgi kā to dara gorillas un šimpanzes. Vidējie kauliņi, kas galvenokārt uzņem dzīvnieka svaru, locītavā ir paplatināti.[9] Atšķirībā no priekškājām pakaļkājām nagi ir īsi un tie ir visiem pieciem pirkstiem. Ejot skudrlācis izmanto pēdas.[4]

Barošanās orgānu anatomijaLabot

Skudrlācim ir izteikti slaids purns, kas atgādina vidēji garu snuķi. Tā mēle ir ļoti šaura un gara, apmēram 60 cm gara,[4] un skudrlācis spēj ar to dziļi iekļūt skudru pūžņa ejās, aizsniedzoties 45 cm dziļumā. Mēle ir garāka nekā paša dzīvnieka galvaskauss. Lielajam skudrlācim nav zobu un tā žokļu kustības ir ļoti ierobežotas. Žoklis spēj atvēt muti tik daudz, lai pa to varētu izšauties garā mēle. To klāj sīki, uz aizmuguri izliekti izaugumi, kurus ieskauj biezas, lipīgas siekalas[6][10] un ar kuru palīdzību skudrlācis notur kukaiņus uz mēles. Ātrās mēles kustības (apmēram 150 reižu minūtē (gandrīz trīs reizes sekundē),[6]) nodrošina unikāla muskulatūra. Līdzko mēle ir ievilkta, mute cieši aizveras. Garā mēle ir pievienota krūšu kaulam un, kad mēle netiek lietota, tā atrodas rīklē, tādējādi nenosprostojot elpošanu.[5] Skudrlācis ļoti ātri norij savu barību, praktiski vienlaicīgi ar mēles ievilkšanas brīdi. Pirms norīšanas kukaiņi tiek saberzti pret asajām, rievotajām aukslējām.[10] Skudrlācim kuņģis ir līdzīgs putnu guzai. Kuņģī ir cietas ieloces, kuras saraujoties saberž kukaiņus. Gremošanai piepalīdz kuņģī esošais nelielais daudzums ar smiltīm un augsni.[8] Papildus, lai arī skudrlācim kuņģī pašam neizdalās skābe, labākai sagremošanai noder kukaiņos esošās skābes.[10]

UzvedībaLabot

 
Lielais skudrlācis ir labs peldētājs
 
Lielais skudrlācis, kad ir nomodā, visu laiku meklē barību
 
Meklējot barību, ar garajiem un spēcīgajiem nagiem tiek rakta zeme
 
Mazulis uz mātes muguras ir ļoti grūti pamanāms

Lielais skudrlācis ir vienpatis, kas var būt aktīvs gan dienas laikā, gan naktī. Tas apdzīvo dažādus Centrālamerikas un Dienvidamerikas biotopus: lietus mežus, jauktu koku mežus, zāļainus līdzenumus un pussausus reģionus. Lielā skudrlāča apdzīvotās teritorijas lielums ir atkarīgs no tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Piemēram, Brazīlijā Minasžeraisas štatā mātītes teritorija ir apmēram 3,67 km² liela, tēviņam 2,74 km². Citās Brazīlijas daļās lielajam skudrlācim var būt pat 9 km² liela platība. Toties Venecuēlā teritorija sasniedz 25 km².[11] Lielais skudrlācis parasti ir viens. Vairākus vienviet tos var ieraudzīt tikai pārošanās periodā un laikā, kad māte audzina mazuļus. Teritorija tiek iezīmēta ar ūrīnu un skrāpējumiem koka mizā.[12] Par gatavību pāroties mātīte paziņo, izdalot sekrētu no anālajiem dziedzeriem. Lielie skudrlāči spēj viens otru atpazīt pēc siekalu smaržas.[7] Satiekoties mātītes savstarpēji ir draudzīgākas un tolerantākas nekā tēviņi, līdz ar to mātītēm teritorijas pārklājas. Toties tēviņi satiekoties mēdz izkauties.[7]

2007. gada pētījumos Brazīlijā noskaidrojās, ka barību lielais skudrlācis galvenokārt meklē atklātās vietās, bet atpūšas mežā. Iespējams, ka šādu ieradumu var izskaidrot ar to, ka vēsās dienās mežā ir siltāks nekā atklātā vietā, bet karstās dienās mežā ir vēsāks.[13] Brazīlijā novērotajiem skudrlāčiem bija raksturīgs nakts dzīvnieku dzīves veids.Visaktīvākie tie bija nakts laikā un agri no rīta, ejot gulēt laikā, kad diena iesila. Toties aukstās dienās aktīvitāte pārceļas uz dienas laiku.[14] Iespējams, tā kā lielais skudrlācis izvairās no cilvēkiem, tad cilvēku mājokļu tuvumā tas kļūst par naktsaktīvu dzīvnieku. Kad lielais skudrlācis neguļ, tas visu laiku ar garo degunu osta zemi un nenogurdināmi meklē skudras.[15]

Atpūtai dzīvnieks izvēlas biezus krūmus vai garu zāli. Tas parasti zemē izrok seklu bedri vai arī izmanto cita dzīvnieka alu. Guļot tas saritinās kamolā un apsedzas ar savu lielo, pūkaino asti, kas ir tikpat gara kā ķermenis. Aste kalpo gan kā sega, gan kā papildus kamuflāžas elements. Lielais skudrlācis ir lielisks peldētājs un spēj pārpeldēt platas upes.[4] Tā dabīgie ienaidnieki ir jaguāri un pumas. Parasti no plēsējiem tas cenšas aizbēgt skrienot, bet, ja tiek panākts, lielais skudrlācis paceļas pakaļkājās un aizsargājas ar priekškājām, cērtot ar nagiem. Asie nagi ir draudīgs ierocis, jo ar tiem skudrlācis spēj jaguāru arī nogalināt.[16] Arī no cilvēkiem tas cenšas izvairīties bēgot, bet iedzīts stūri var sevi aizstāvēt. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad lielais skudrlācis ir nopietni savainojis vai nogalinājis cilvēkus.[17]

BarībaLabot

Lielais skudrlācis ir kukaiņēdājs un galvenokārt barojas ar skudrām vai termītiem, bet tas barojas arī ar vaboļu kāpuriem un reizēm ar rāpuļu olām. Apvidos, kas regulāri applūst, piemēram, zāļainajos līdzenumos Venecuēlā lielais skudrlācis galvenokārt barojas ar skudrām, jo termītu šajos apvidos ir maz. Toties Emas Nacionālajā parkā Brazīlijā skudrlāči galvenokārt barojas ar termītiem, kas lielā daudzumā atrodami sausajā zālājā.[7] Barības meklējumos tas paļaujas galvenokārt uz labo ožu.[1] Lai piekļūtu termītu mājoklim, skudrlācis izmanto garos, stipros nagus, ar kuriem tas cietajā termītu celtnē izkasa caurumu. Mēlei šaudoties lielā ātrumā, skudrlācis uzlaiza bēgošos termītus un, lai arī skudrlācim nav zobu, ievelkot mēli, kukaiņi nonāk uz asajiem, ragveidīgajiem aukslēju izaugumiem un kā ar rīvi tiek saberzti.[6] Lai remdētu izsalkumu, lielajam skudrlācim dienā nepieciešamas aptuveni 35 000 skudras un termīti,[6] līdz ar to tas dienas laikā apmeklē apmēram 200 skudru pūžņus vai termītu mājokļus.[8]

Lielais skudrlācis labprāt barojas arī ar vaboļu un bišu kāpuriem. Termītu mājokļos bieži iekārtojas Eiropas medus bite. Ir novērots, ka lielais skudrlācis labprātāk izvēlas termītu mājokli ar bitēm nekā bez bitēm.[7] Ja tuvumā nav pieejama ūdenskrātuve, tad, lai padzertos, skudrlācis ar nagiem izrok iedobi, kas piepildās ar ūdeni. Šīs iedobes dzeršanai izmanto arī citi dzīvnieki.[18]

VairošanāsLabot

Lielajam skudrlācim nav noteikta pārošanās sezona.[7] Kad mātīte ir gatava pāropties, tā atstāj īpašās smaržu zīmes un tēviņs to atrod. Apmēram trīs dienas pāris pavada kopā, vairākas reizes sapārojoties. Šajā laikā tos var novērot barojoties pie viena termītu vai skudru pūžņa.[11] Pēc īsās kopdzīves pāris šķiras un mazuli audzina tikai mātīte.

Grūsnības periods ilgst 190 dienas.[11] Parasti piedzimst viens mazulis. Piedzimstot tas sver apmēram 1,4 kg. Tā acis ir ciet un tās atveras 6 dienu vecumā. Māte mazuli apmēram 9 mēnešus[6] nēsā uz savas muguras, kur tas ir grūti ieraugāms, jo mazuļa matojums saplūst ar mātes matojumu. Māte to zīda līdz 10 mēnešu vecumam, bet jau 3 mēnešu vecumā tas uzsāk baroties arī ar kukaiņiem. Māte ļoti rūpējas par savu mazuli, īpaši pirmajos trīs mēnešos. Apmēram mēneša vecumā mazulis iemācās lēkšot un sāk ik pa birdim pamest mātes muguru. Sasniedzot 9—10 mēnešu vecumu mazulis kļūst neatkarīgs un ciešās saites ar māti pamazām sāk irt, tomēr tie kopā paliek līdz jaunais skudrlācis sasniedz 2 gadu vecumu.[6] Dzimumbriedumu lielie skudrlāči sasniedz 2,5—4 gadu vecumā.[19] Nebrīvē lielais skudrlācis var dzīvot līdz 16 gadiem.[1]

1921. gada aprakstsLabot

 
Lielā skudrulāča attēls 1921. gada izdevumā "Cooloģijas kurss. Mugurkaulaiņi".

Šādi 1921. gadā latviski izdotajā mācību grāmatā aprakstīts lielais skudrulācis: "LIELAIS SKUDRU ĒDĒJS (Skudru lācis) (Myrmecophaga jubata) (zīm. 38) ap 1 saženu gaŗš (ieskaitot ari asti). Ķermenis apklāts biezu gaŗu vilnu, kuŗa sevišķi gaŗa uz astes. Purns izstiepts gaŗā trubiņā, kuŗas galā atrodas mute; zobu pavisam nav. Mēle gaŗa un dzīvnieks to var izkārt no mutes ārā. Kājas īsas, muskuļainas: sevišķi spēcīgas ir priekškājas. Visi pirksti apbruņoti ar nagiem, kuŗi sevišķi gaŗi priekškājām. Pie iešanas pakaļkājas atspiežas uz visas pēdas, bet priekškājām pirksti noliekti uz leju, tā ka ejot dzīvniekam jasper uz delnas virspuses. Tāpēc iešana gausa un smaga, bet par to nagi nenodilst. Šis apstāklis no liela svara, jo skudru ēdēja galvenais ierocis ir nagi. Skudru ēdēji sastopami Dienvidus Amerikā, uz laupījumu iziet tikai naktī; pārtiek no skudrām un termitiem: ar saviem spēcigiem nagiem saplēš stiprās termitu būves un uzlasa kukainīšus ar gaŗo, lipigām slienām apklāto mēli. Neskatoties uz lielo spēku, skudru ēdēji miermīligi dzīvnieki, bet briesmu un vajadzības gadījumā spēj aizstāveties ari pret jaguaru."[20]

Radniecīgās sugasLabot

Šajos pašos reģionos dzīvo divas citas skudrlāču sugas: četrpirkstu tamandua (Tamandua tetradactyla) un pundurskudrlācis (Cyclopes didactylus).

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Eisenberg, J. F.; Redford, K. H. (2000). Mammals of the Neotropics: The Central Neotropics: Ecuador, Peru, Bolivia, Brazil. University of Chicago Press. pp. 92–93. ISBN 0-226-19542-2. OCLC 493329394
  2. 2,0 2,1 IUCN: Myrmecophaga tridactyla
  3. Shaw C. A.; McDonald, H. G. (1987). "First Record of Giant Anteater (Xenarthra, Myrmecophagidae) in North America". Science (AAAS) 236 (4798): 186–188. doi:10.1126/science.236.4798.186. JSTOR 1698387. PMID 17789783
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Giant Anteater Myrmecophaga tridactyla Linnaeus, 1758
  5. 5,0 5,1 5,2 Naples, V. L. (1999). "Morphology, evolution and function of feeding in the giant anteater (Myrmecophaga tridactyla)". Journal of Zoology 249 (1): 19–41. doi:10.1111/j.1469-7998.1999.tb01057.x
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 6,8 «Vides Vēstis: Bezzobis skudrlācis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 29. novembrī.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 Rodrigues, F. H. G.; Medri, Í. M.; Miranda Mourão, G. de; Camilo-Alves, C. de S. e; Mourão, G (2008). "Anteater behavior and ecology". In Vizcaíno, S. F; Loughry, W. J. The Biology of the Xenarthra. pp. 257–68. ISBN 978-0-8130-3165-1. OCLC 741613153
  8. 8,0 8,1 8,2 Naugher, K. B. (2004). "Anteaters (Myrmecophagidae)". In Hutchins, M.; Kleiman, D. G; Geist, V.; McDade, M. С. Grzimek's Animal Life Encyclopedia 13 (2nd ed.). Gale. pp. 171–79. ISBN 0-7876-7750-7.
  9. Orr C. M. (2005). "Knuckle-walking anteater: a convergence test of adaptation for purported knuckle-walking features of African Hominidae". American Journal of Physical Anthropology 128 (3): 639–58. doi:10.1002/ajpa.20192. PMID 15861420
  10. 10,0 10,1 10,2 Naples, V. (2001). "Anteaters". In MacDonald, D. The Encyclopedia of Mammals (2nd ed.). Oxford University Press. pp. 788–91. ISBN 0-7607-1969-1.
  11. 11,0 11,1 11,2 Shaw, J. H.; Machado-Neto, J.; Carter, T. J. (1987). "Behavior of Free-Living Giant Anteaters (Myrmecophaga tridactyla)". Biotropica 19 (9): 255–59. doi:10.2307/2388344. JSTOR 2388344
  12. Marking behavior of the giant anteater Myrmecophaga tridactyla (Mammalia: Myrmecophagidae) in Southern Brazil
  13. Mourão, G.; Medri, Í. M. (2007). "Activity of a specialized insectivorous mammal (Myrmecophaga tridactyla) in the Pantanal of Brazil". Journal of Zoology 271 (2): 187–92. doi:10.1111/j.1469-7998.2006.00198.x
  14. Camilo-Alves, C. de S. e. P.; Miranda Mourão, G. de (2006). "Responses of a Specialized Insectivorous Mammal (Myrmecophaga tridactyla) to Variation in Ambient Temperature". Biotropica 38 (1): 52–56. doi:10.1111/j.1744-7429.2006.00106.x
  15. Dzīvnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 44 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  16. SandiegoZoo: Giant anteater
  17. Giant anteaters kill two hunters in Brazil
  18. Emmons, L. H.; Flores, Roly Peña; Alpirre, Sixto Angulo; Swarner, Matthew J. (2004). "Bathing Behavior of Giant Anteaters (Myrmecophaga tridactyla)". Edentata 6: 41–43. doi:10.1896/1413-4411.6.1.41
  19. Nowak, R. M. (1999). Walker's Mammals of the World, Volume 1. Johns Hopkins University Press. pp. 155–56. ISBN 0-8018-5789-9.
  20. Cooloģijas kurs. Mugukaulaiņi. I. daļa, II sējums. Prof. V. N. Ļvovs. Latviski no A. Baloža. 1921. g. Izdevis K. Dūns, Cēsīs un Valmierā.

Ārējās saitesLabot