Latvijas—Igaunijas attiecības (1919—1940)
Latvijas - Igaunijas attiecības sāka veidoties 1919. gada sākumā, abām jaunajām valstīm vienojoties neatkarības cīņās. Baltijas valstu sadarbība starpkaru periodā neizveidojās tik cieša, kā sākotnēji cerēts, vienīgi Latvija un Igaunija izveidoja ciešāku aliansi. 1934. gadā izdevās izveidot Baltijas Antanti. Abas valstis 1939. un 1940. gados nonāca PSRS varā.
1919. gada sākumā Igaunija deva atļauju un atbalstu Ziemeļlatvijas brigādes izveidošanai. Igauņu karaspēks 1919. gada vasarā sakāva vāciešus Cēsu kaujās un atbrīvoja lielāko Vidzemes daļu no Padomju Latvijas spēkiem, tā nodrošinot Latvijas Pagaidu valdības varu.
1920. gada 19. oktobrī Rīgā Zigfrīds Anna Meierovics un Jūliuss Feldmanis no Latvijas puses, bet Aleksanders Hellats un pulkvežleitnants Arnolds Hinnoms no Igaunijas, parakstīja vienošanos par robežas līniju Vidzemē, pamatā akceptējot tā saucamo pulkveža Tallenta protokolu. Konvencija arī noteica abu valstu pilsoņu tiesības un ar robežu sadalīto īpašumu stāvokli.[1] 1921. gada 12. jūlijā Meierovics un Ants Pīps parakstīja konvenciju par noziedznieku izdošanu un juridisku sadarbību. Viņi parakstīja arī konsulāro līgumu.
1921. gada 13. novembrī Voldemārs Āboltiņš un Hermans Hellats parakstīja konvenciju par Igaunijas hipotēku bankas (bijušās Vidzemes pilsētu hipotēkas biedrības) darbības izbeigšanu Latvijas teritorijā.
1923. gada 1. novembrī Tallinā Meierovics un Frīdrihs Akels parakstīja četrus līgumus - par aizsardzības savienību, par ekonomisko un muitas savienību, papildlīgumu robežas jautājumos un nolīgumu par savstarpējo prasību nokārtošanu. Svarīgākais no tiem bija līgums par aizsardzības savienību, kas tikanoslēgta uz 10 gadiem un stājās spēkā 1924. gada 21. februārī. Valstis apņēmās viena otrai palīdzēt neprovocēta uzbrukuma gadījumā, veidot vienotu ārpolitiku, neslēgt alianses ar trešajām valstīm bez savstarpējas vienošanās. Līgums par muitas savienību iestrēga sarunās, un tā reālā nozīme bija minimāla. Ar robežlīgumu Latvija atteicās no Roņu salas. Latvija arī samaksāja 30 miljonus igauņu marku Latvijā karojošo igauņu kara invalīdu un viņu ģimeņu pabalstiem.
1925. gada 11. novembrī Jānis Seskis ar igauņiem parakstīja vienošanos par savstarpējas satiksmes atvieglošanu. Abu valstu pilsoņiem atcēla vīzas un deva iespēju otras valsts robežās dzīvot divus mēnešus, kā arī pārvietoties ar savas valsts iekšzemes pasi.
1927. gada 5. februārī Rīgā Fēlikss Cielēns un Frīdrihs Akels parakstīja jaunu līgumu par muitas ūniju, ar ko atcēla 1923. gada līgumu.
Tallinā 1931. gada 3. jūnijā Kārlis Zariņš un Jāns Tenisons parakstīja papildus vienošanās par saimniecisko pagaidlīgumu, kas paredzēja konkrētus sarakstus ar precēm, kas bauda muitas atvieglojumus. Šo vienošanos papildināja 1932. gada 14. novembrī.
1934. gada 17. februārī Rīgā Voldemārs Salnais un Juliuss Seljamā parakstīja līgumu par Latvijas un Igaunijas savienību. Tas paredzēja arī iespēju Lietuvai pievienoties savienībai. Līgums paredzēja divreiz gadā rīkot ārlietu ministru konferences, kurās aplūkotu visus ārējas politikas jautājumus, pēc iespējas saskaņojot viedokli un taktiku. Paredzēja īpašas padomes dibināšanu abu valstu likumdošanas saskaņošanai. Pārstāvniecību starptautiskās konferencēs paredzēja kā kopīgi jauktu, saskaņojot ārlietu resora pārstāvju darbību ārzemēs.[1]
Diplomātiskie pārstāvji labot šo sadaļu
| Igaunijas pārstāvji Latvijā | Latvijas pārstāvji Igaunijā[2] |
|---|---|
| Teodors Tallmeisters (Theodor Tallmeister), no 07.1919., diplomātiskais pārstāvis | Jānis Ramans, no 12.1918., diplomātiskais pārstāvis |
| Aleksandrs Hellats (Aleksander Hellat), no 1920. diplomātiskais pārstāvis | Jānis Ramans, no 08.1919., pilnvarotā lietveža v.i. |
| Aleksandrs Hellats (Aleksander Hellat), no 03.1921., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs | Markuss Gailītis, no 12.1919., diplomātiskais pārstāvis |
| Juliuss Seljamā (Juulius Seljamaa), no 01.1922., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs | Jānis Stalbovs, no 06.1920., sūtniecības pagaidu vadītājs un pilnvarotā lietveža v.i. |
| Edvards Reinholds Virgo (Edvard Reinhold Virgo), no 05.1928., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs | Jānis Seskis, no 04.1921., rezidējošais ministrs |
| Jāns Melders (Jaan Mölder), no 1931., pagaidu pilnvarotais lietvedis | Jānis Seskis, no 08.1922., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs |
| Karls Menings (Karl Menning), no 01.1934., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs | Kārlis Zariņš, no 03.1930., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs |
| Hanss Rebane (Hans Rebane), no 11.1937., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs | Roberts Liepiņš, no 07.1933., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs |
| Edgars Krieviņš, no 09.1935., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs | |
| Vilis Šūmanis, no 11.1938., ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs |
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 «Latvijas-Igaunijas līgumu sistēma». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2018. gada 7. oktobrī.
- ↑ «Latijas un Igaunijas divpusējās attiecības». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. septembrī. Skatīts: 2018. gada 8. oktobrī.