Vikipēdija

Kristofors Kolumbs

Itāļu jūras braucējs, Amerikas kontinenta atklājējs
(Pāradresēts no Kristofers Kolumbs)

Kristofors Kolumbs (1451—1506; itāļu: Cristoforo Colombo, spāņu: Cristóbal Colón, portugāļu: Cristóvão Colombo, vācu: Christoph Kolumbus) bija ievērojams jūrasbraucējs, kas šķērsoja Atlantijas okeānu un 1492. gadā zem spāņu karoga sasniedza Ameriku (Bahamu Salas, Kubu un Espanjolu). Viņš domāja, ka Zeme ir samērā neliela un, braucot uz rietumiem, viņš varētu sasniegt Tālos Austrumus. Kolumbs, visticamāk, bijis itālietis, lai arī daži uzskata, ka viņš dzimis Aragonas karalistē vai pat nācis no Galīcijas.

Kristofors Kolumbs
Christopher Columbus
Kristofors Kolumbs
Personīgā informācija
Dzimis 1451. gadā
Dženova, Itālija
Miris 1506. gada 20. maijā
ārpus Valadolidas, Spānija
Paraksts

Kolumbs nebija pirmais eiropietis, kurš sasniedza Ameriku. Jau 11. gadsimtā vikingi bija devušies uz Ziemeļameriku no Grenlandes un tur nodibinājuši īslaicīgu koloniju.[1] Tomēr Jaunās pasaules — Amerikas — atklāšana neapšaubāmi pieder pie visievērojamākajiem notikumiem pasaules vēsturē, un 1492. gadu pat uzskata par jauno laiku sākumu. Amerikas atklājējs uzsāka savu jūras braucienu uz nemirstību „ar maksimumu ticības un minimumu tehnikas” un izdarīja atklājumus, kuru īsto nozīmīgumu viņa laikā neviens pilnīgi pat neapzinājās. Visu ceļotāja mūžu apvij mītu un leģendu jūklis.

Jaunības gadi Labot

Kristofors Kolumbs, iespējams, dzimis Dženovā, bet arī ducis citu Itālijas pilsētu pretendē uz viņa dzimšanas vietu.[2] Viņš bija vecākais no audēja un neveiksmīga audumu tirgotāja Domenika Kolumba trim dēliem,[3] Pašmācības ceļā ieguva paviršas latīņu valodas zināšanas un zināmu pieredzi tirdzniecībā.[4] Taču lielāko audzināšanas daļu viņam sniedza jūra, uz kuras viņš pavadīja divdesmit trīs gadus. Viņš devies daudzos tirdzniecības ceļojumos pa Vidusjūru, nokļuvis līdz Anglijai (varbūt arī Islandei) un Gvinejai Āfrikā un beidzot 1476. gadā apmeties Lisabonā kā Dženovas firmas "Centurione" pārstāvis. Kolumbs apprecējās ar kapteiņa Perestrellas, Madeiras tuvumā esošās Porto Santo salas gubernatora, meitu Filipi un saņēma mantojumā no sievastēva viņa kartes, memuārus un ziņas par Rietumāfrikas piekrastes un Atlantijas okeāna salu atklāšanu un ieceļotāju nomitināšanos tajās.

Ģeogrāfiskie apsvērumi Labot

Portugālē Kolumbs sāka pastiprināti nodarboties ar kosmogrāfiju — ģeogrāfisko, dabaszinātnisko un astronomisko atziņu kopumu. Daļa tolaiku ģeogrāfu iztēlojās Zemi kā lodi, bet tikai ar daudz mazāku apkārtmēru. Tātad „viņu” Āzija atradās vairāk austrumos, bet Čipangu salas (Japāna), kur līdz šim nebija spērusi eiropieša kāja, viņi novietoja apmēram tagadējās Karību jūras vietā. Par plašā Amerikas kontinenta eksistenci viņiem vispār nebija ne jausmas. Daži jūrasbraucēji ticēja, ka samērā īsā braucienā no Azoru vai Kanāriju salām varētu nokļūt līdz Ostindijai (vēsturiskam Indijas un DA Āzijas reģionam) — tieši pie ārkārtīgi ienesīgās garšvielu tirdzniecības vietas. Pats Kolumbs uzskatīja, ka šis attālums ir tikai 5000 km (mūsdienu mērogā) atklātā jūra, bet toreizējiem kuģiem un navigācijas prasmei tas nebija nepārvarams šķērslis. Šī lielā kļūda vēlāk arī noveda pie lieliskā atklājuma.[5]

Jau 1483. gadā Kolumbs veltīgi mēģināja iegūt Portugāles karaļa Žuana II labvēlību savam rietumu jūrasbrauciena plānam[6]. Taču toreiz portugāļi veltīja visas pūles, lai atrastu ceļu uz Indiju gar Āfrikas krastiem. Trīs gadus vēlāk viņu gaidīja nākamā rūgtā vilšanās Kordovā — visus Spānijas resursus tolaik paņēma karš pret mauriem, un valdnieku pāris Kastīlijas Izabella un Aragonas Ferdinands pārsūtīja viņa priekšlikumu zinātnieku komisijai Salamankā, kas to noraidīja. Nomāktais Kolumbs no jauna ieradās Portugāles galmā, bet „ceļš uz Indiju” nupat bija atklāts (1488), un par viņa plānu nevienam nebija intereses.[7]

Kolumbs atgriezās Spānijā un, kad jau gandrīz bija ļāvies bezcerībai, viņam pievērsās laime. Granādas iekarošana (1492) nozīmēja mauru galīgu sakāvi, un dievbijīgie valdnieki ļāva sevi pārliecināt par lielisko iespēju izplatīt tālāk kristīgo ticību. Tā sauktajā „kapitulācijā” viņi garantēja Kolumbam admirāļa titulu, mantojamu vicekaraļa stāvokli visās viņa atklātajās zemēs, desmito daļu peļņas no tirdzniecības ar tām un daudzas citas privilēģijas.[5]

Ceļojumi Labot

Savā pirmajā ekspedīcijā Kolumbs devās 1492. gadā 3. augustā ar flagmaņkuģi "Santa Maria" un 120 vīriem no mazas ostas Palosas. Viņu pavadīja divas karavelas — "Pinta" un "Ninja". Spānijas valdnieki bija ar mieru atlīdzināt tikai pusi ekspedīcijas izdevumu, atlikumu — abu mazāko kuģu apgādi un komandas salīgšanu — par laimi, samaksāja vietējie kuģu īpašnieku brāļi Pinsoni. Pēc ilgākas uzkavēšanās Kanāriju salās kuģi 6. septembrī devās uz rietumiem un 33 dienas ļāvās labvēlīgam vējam, kas tos dzina uz priekšu.[8]

Tas bija brauciens uz labu laimi, jo Kolumbs gan prata ar mērījumiem pēc saules un zvaigznēm noteikt ģeogrāfisko platumu, bet sava kuģa atrašanās vietas ģeogrāfisko garumu varēja novērtēt tikai aptuveni. Turklāt viņš atzīmēja mazāk nobraukto jūdžu, lai nebiedētu kuģu komandu, kas aizvien skaļāk mudināja atgriezties. 7. oktobrī jūrnieki novēroja sauszemes putnus, kas liecināja, ka tuvojas zeme, un 12. oktobrī pulksten divos no rīta no Pintas priekšgala atskanēja jūrnieka Rodrigo de Triana kliedziens: „Tierra! Tierra!” (Zeme! Zeme!) Atklāto salu Kolumbs nosauca par Sansalvadoru (Bahamu arhipelāgā). Viņš izkāpa krastā un Spānijas kroņa vārdā svinīgi „ieņēma šo zemi” un kā admirālis un vicekaralis pieņēma no saviem ļaudīm paklausības zvērestu. Līdz gada beigām viņš atklāja arī Kubas piekrasti un Espanjolu. 25. decembrī "Santa Maria" avarēja, un Kolumbs pēc ciešanu pilna brauciena ar karavelu "Ninja" 1493. gada martā atgriezās Spānijā, pa ceļam pieturot Lisabonā.[9]

Kolumbs bija nesatricināmi pārliecināts, ka atradis nepazīstamas salas Čipangas (Japānas) tuvumā un ka tālāka izlūkošana ātri atklās Āzijas kontinentu, līdz ar to arī Indiju. Tāpēc viņš nosauca šo apgabalu par Rietumindiju un tās iedzīvotājus par to los indios — indiāņiem.[10] Viņa pārspīlētais attēlojums un pārliecība, ka Garšvielu salas (Moluku salas) un Indija jau drīz būs sasniedzamas, panāca spēcīgas flotes — 17 kuģu ar 1500 vīriem — nosūtīšanu viņa vadībā. Otrajā ekspedīcijā (1494—1496) admirālis atklāja vairākas Mazās Antiļu salas, Puertoriko un Jamaiku, tomēr nekādā ziņā ne zeltu, tālab ļoti cieta viņa prestižs.[11]

Uzklausot Haiti kolonistu sūdzības, kronis atcēla Kolumba monopolu, un interese par jaunu ekspedīciju rīkošanu atslāba. Daļēji to ietekmēja arī Portugāles pretenzijas uz „Āzijas vistālāko austrumdaļu”. Aso vasaras strīdu starp abām Ibērijas valstīm vajadzēja izšķirt pašam pāvestam. Tordesiljasas līgums 1494. gada jūnijā iezīmēja robežlīniju 370 jūdzes aiz Zaļā raga salām, un visa teritorija uz rietumiem no šis ass tika piešķirta Spānijai.[12]

Pēdējo divu gadu Kolumba jūrasbraucienu sagatavošanu un norisi pavadīja lielas finansiālas un organizatoriskas grūtības. Savā trešajā ekspedīcijā (1498—1500) admirālis atklāja Trinidadas salu un pirmo reizi sasniedza arī Dienvidamerikas cietzemi. Bet kā jauno teritoriju gubernators viņš neattaisnoja cerības, jo aizvien vairāk virsroku sāka gūt viņa alkas pēc zelta, varas un slavas, slimīga uzpūtība un aizdomīgums. Kolonisti Haiti salā sacēlās, un kroņa pilnvarotais aizsūtīja Kolumbu važās uz Spāniju. Viņam gan izdevās atkal iemantot karaļa labvēlību, taču viņš neatguva titulus un agrāk piešķirtās tiesības.[13] Ceturtās ekspedīcijas laikā (1502—1504) viņš pētīja Centrālamerikas piekrastes joslu, bet neatrada ne zeltu, ne ceļu uz Āziju. Pēdējos mūža gadus Kolumbs pavadīja cieņas un bagātības apņemts, tomēr smagi slims un sarūgtināts par apsolīto mantojamo īpašumu un titulu zaudējumu. Kolumba neatlaidība un navigācijas prasme padarīja viņu par neapstrīdamu Jaunās pasaules atklājēju, taču pārspīlētā ticība paša misijai un lieluma mānija viņam vienlaikus neļāva saprast šo atklājumu patieso ģeogrāfisko nozīmi.[14]

Kolumba ceļojumu rezultātā Vecā pasaule (Eiropa) uzsāka Jaunās pasaules (Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas) kolonizāciju. Notika arī sugu apmaiņa — gan ar cilvēkiem derīgām sugām (tomātu, kartupeļu, zirgu), gan kaitīgām (baktēriju, vīrusu, parazītu).[15]

Nozīme Labot

Kolumba atklājumi tiek vērtēti divējādi, jo, no vienas puses, viņš sekmēja Lielos ģeogrāfiskos atklājumus un Rietumeiropas ekspansiju, bet, no otras puses, netieši radīja apstākļus iedzimto (indiāņu) iznīcināšanai un verdzībai Karību jūras salās.[16]

Atsauces Labot

  1. ↑ «Why Do We Celebrate Columbus Day and Not Leif Erikson Day?». Culture (angļu). 2015-10-11. Skatīts: 2023-06-23.
  2. ↑ J. Edwards. Ferdinand and Isabella. Routledge, 2014-06-11. ISBN 978-1-317-89345-5.
  3. ↑ William D. Phillips, Carla Rahn Phillips. The worlds of Christopher Columbus (Digital printing of reprinted ed. 1992 izd.). Cambridge : Cambridge Univ. Press, 2002. ISBN 978-0-521-35097-6.
  4. ↑ Smithsonian Magazine. «Columbus' Confusion About the New World». Smithsonian Magazine (angļu). Skatīts: 2023-06-23.
  5. ↑ 5,0 5,1 William D. Phillips, Carla Rahn Phillips. The worlds of Christopher Columbus (Digital printing of reprinted ed. 1992 izd.). Cambridge : Cambridge Univ. Press, 2002. ISBN 978-0-521-35097-6.
  6. ↑ Rickey, V. Frederick (1992-10-01). "How Columbus Encountered America" (en). Mathematics Magazine 65 (4): 219. doi:10.2307/2691445.
  7. ↑ NA NA. Christopher Columbus and the Enterprise of the Indies: A Brief History with Documents. Springer, 2016-09-23. ISBN 978-1-137-08059-2.
  8. ↑ John Dyson. Columbus : for gold, God and glory. Toronto : Madison Press, 1991. ISBN 978-0-670-83725-0.
  9. ↑ Samuel Eliot Morison, Erwin Raisz, Bertram Green. Admiral of the Ocean Sea: a life of Christopher Columbus. Boston : Little, Brown, 1970. ISBN 978-0-316-58478-4.
  10. ↑ Encyclopedia of North American Indians. Boston, Mass. : Houghton Mifflin. 1996. ISBN 978-0-395-66921-1.
  11. ↑ Silvio A. Beding. The Christopher Columbus Encyclopedia. Springer, 2016-02-08. ISBN 978-1-349-12573-9.
  12. ↑ Bailey Wallys Diffie, George Davison Winius, Boyd C. Shafer. Foundations of the Portuguese empire, 1415-1580. Europe and the world in the age of expansion. Minneapolis (Minn.) : University of Minnesota press, 1978. ISBN 978-0-8166-0782-2.
  13. ↑ Laurence Bergreen. Columbus: The Four Voyages, 1492-1504. Penguin, 2012-09-25. ISBN 978-0-14-312210-4.
  14. ↑ Luis N. Rivera Pagán, Luis N. Rivera Pagán. A violent Evangelism: the political and religious conquest of the Americans. Louisville, Ky : Westminster/John Knox Press, 1992. ISBN 978-0-664-25367-7.
  15. ↑ Nunn, Nathan; Qian, Nancy (2010-05-01). "The Columbian Exchange: A History of Disease, Food, and Ideas" (en). Journal of Economic Perspectives 24 (2): 163–188. doi:10.1257/jep.24.2.163. ISSN 0895-3309.
  16. ↑ Boivin, Nicole; Fuller, Dorian Q; Crowther, Alison (2012-09). "Old World globalization and the Columbian exchange: comparison and contrast" (en). World Archaeology 44 (3): 452–469. doi:10.1080/00438243.2012.729404. ISSN 0043-8243.

Ārējās saites Labot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kristofors_Kolumbs&oldid=3915505"