Kristiāns Volfs (vācu: Christian Wolff; dzimis 1679. gada 24. janvārī, miris 1754. gada 9. aprīlī) bija Apgaismības laikmeta vācu filozofs, enciklopēdists, jurists un matemātiķis. Gotfrīda Leibnica sekotājs un ietekmīgākais vācu filozofs laikmetā pirms Imanuela Kanta. Vācu valodā ieviesa daudzus filozofiskus jēdzienus. Rakstīja arī latīniski.

Kristiāns Volfs
Christian Wolff
Kristiāns Volfs
Personīgā informācija
Dzimis 1679. gada 24. janvārī
Breslava, Bohēmija
(mūsdienās Vroclava, Karogs: Polija Polija)
Miris 1754. gada 9. aprīlī (75 gadi)
Halle, Prūsijas Karaliste
(mūsdienās Karogs: Vācija Vācija)
Tautība vācietis
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija apgaismība
Alma mater Jēnas universitāte
Ietekmējies no Gotfrīds Leibnics, Ērenfrīds Valters fon Čirnhauss, Renē Dekarts, Aristotelis, Akvīnas Toms, Fransisko Suaress
Ietekmējis Imanuels Kants, Aleksandrs Gotlībs Baumgartens
Valoda vācu valoda, latīņu valoda

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis Breslavā, tolaik Hābsburgu valdījumā (mūsdienās Vroclava, Polijā). Studēja matemātiku un fiziku Jēnas universitātē. No 1703. līdz 1706. gadam bija Leipcigas universitātes privātdocents, vēlāk - matemātikas un natūrfilozofijas profesors Halles universitātē. Hallē, kas bija viens no piētisma centriem, Kristiāns Volfs tika apsūdzēts ateismā, un 1723. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I lika Volfam 48 stundu laikā pamest valsti. Volfs ieradās Marburgā un tika uzņemts vietējā universitātē. 1740. gadā Frīdrihs Vilhelms I mira un jaunais karalis Frīdrihs Lielais, Volfa cienītājs, ataicināja Volfu atpakaļ uz Halli, kur viņš 1740. gadā arī atgriezās. 1745. gadā zinātnisko nopelnu dēļ saņēma brīvkunga titulu. Miris 1754. gadā, atstādams filozofijas skolu, kas dominēja vācu filozofijā līdz Kantam.

Volfa vārdā nosaukts Mēness kalns.

  • Anfangs-Gründe Aller Mathematischen Wissenschafften, 1710: 3. Teil
  • Auszug aus den Anfangs-Gründen aller Mathematischen Wissenschaften, spätere Auflage, 1772
  • Vernünfftige Gedancken von den Kräfften des menschlichen Verstandes und ihrem richtigen Gebrauche in Erkäntnis der Wahrheit, 1713
  • Elementa matheseos universae, 1713–1715
  • Entdeckung der wahren Ursache von der Wunderbahren Vermehrung des Getreydes, 1718
  • Vernünftige Gedanken von Gott, der Welt und der Seele des Menschen, auch allen Dingen überhaupt, den Liebhabern der Wahrheit mitgetheilet, 1719
  • Vernünftige Gedanken von dem gesellschaftlichen Leben der Menschen, 1721
  • Allerhand nützliche Versuche, dadurch zu genauer Erkänntnis der Natur und Kunst der Weg gebähnet wird, 1721
  • Vernünfftige Gedancken von den Würckungen der Natur, 1723
  • Oratio De Sinarum Philosophia Practica In Solemni Panegyri Recitata, 1726
  • De differentia nexus rerum sapientis et fatalis necessitatis, 1724
  • Philosophia rationalis sive logica mit dem Discursus praeliminaris de philosophia in genere, 1728
  • Philosophia prima, sive Ontologia, 1730
  • Theologia naturalis, 1737
  • Jus naturae methodo scientifica pertractatum, 8 Bände, 1740–1748
  • Compendium elementorum matheseos universae, 1742
  • Ius gentium methodo scientifica pertractatum, 1749
  • Institutiones Iuris Naturae et Gentium, 1750; vācu tulkojums: Grundsätze des Natur- und Völckerrechts, 1754 Veidne:DTAW

Ārējās saites

labot šo sadaļu