Krievu—persiešu karš (1826—1828)

Krievu—persiešu karš (1826—1828) bija pēdējais lielais karš starp Krievijas Impēriju un kādžāru dinastiju. Iepriekšējais karš bija beidzies ar kādžāru dinastijai neizdevīgo 1813. gada Gulistānas miera līgumu. Karš beidzās ar kādžāru dinastijas sakāvi un Krievijas impērijas armijas ieiešanu Tebrīzā. 1828. gada Turkmenčajas miera līgums Krievijai deva pilnīgu kontroli Dienvidkaukāzā, kādžāru dinastijai atsakoties no mūsdienu Azerbaidžānas dienvidiem un Armēnijas.

Krievu—persiešu karš (1826—1828)
Daļa no Krievu—persiešu kariem un Krievijas Kaukāza iekarošana

Elizabetpoles kauja 1826. gada 13. septembrī
Datums1826. gada 19. jūlijs – 1828. gada 22. februāris
Vieta
Iznākums

Krievu uzvara

Turkmenčajas miera līgums
Teritoriālās
izmaiņas
Persija neatgriezeniski nodod Krievijas impērijai tagadējo Armēniju, Azerbaidžānu un Īgdiras ilu
Karotāji
Valsts karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija Kādžāru dinastija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Krievijas Impērija Nikolajs I
Valsts karogs: Krievijas Impērija Aleksejs Jermolovs
Valsts karogs: Krievijas Impērija Valerjans Madatovs
Valsts karogs: Krievijas Impērija Ivans Paskevičs
Faths 'Ali Šahs
Abas Mirza
Spēks
34000 [nepieciešama atsauce] 35000–50000 [nepieciešama atsauce]
Krievijas iekarojumi līdz 1813. gadam
Erivānas un Nahčivanas hanistes
Krievijas medaļa Persijas kara dalībniekiem

Vēsture labot šo sadaļu

1826. gada maijā Krievijas karaspēks ieņēma Mirakas pilsētu Armēnijā. Konflikta risināšanai kādžāru dinastija uz Sanktpēterburgu nosūtīja sūtni, kuru Kaukāza ģenerālgubernators Aleksejs Jermolovs aizturēja Tiflisā. Jūlija vidū 35 000 liela kādžāru armija kroņprinča un Azerbaidžānas provinces vietvalža Abasa Mirzas vadībā iebruka Karabahas un Tališas hanistēs, salauza vietējās zemessardzes pretestību un tuvojās Baku. Kādžāru mērķis bija iekarot Tiflisu un atmest krievus aiz Terekas upes. Jermolovam bija 3500 kareivju un sākumā viņš nevarēja izrādīt pretestību, reģionā izvietotajām vienībām atkāpjoties uz Vanadzoru un Šušu. Musulmaņu iedzīvotāju un augstmaņu vairākums atbalstīja kādžāru dinastiju, kamēr armēņi saglabāja uzticību Krievijai, pievienojoties armijai un ciešot musulmaņu uzbrukumos civiliedzīvotājiem. Smagi cieta vācu Katrīnfeldas kolonija, kuras iedzīvotāju lielu daļu nogalināja. Reģionā darbojās arī kurdu kavalērija, kas vairāk nodarbojās ar uzbrukumiem armēņu ciemiem un mājlopu laupīšanu. Pēc papildspēku saņemšanas krievi sāka uzbrukumu, izbeidzot kādžāru virzību Tiflisas virzienā, pārraujot Šušas aplenkumu un atgūstot Elizavetpoli. Oktobra beigās kādžārus atmeta aiz Araksas upes.

1827. gada 28. martā Jermolovu aizvietoja ģenerālis Ivans Paskevičs. Jūnijā krievi iekaroja Nahčivanu. Armijā izcēlusies epidēmija lika krieviem pārtraukt Erevānas aplenkumu. Lai novērstu Krievijas uzbrukumu pāri Araksai, kādžāri sāka uzbrukumu Erevānas hanistē, kuru krievi atsita pie Aštarakas. 1. oktobrī Krievijas armija ieņēma Erevānu. Neklausot Paškeviča pavēlei saglabāt aizsardzību, neliela krievu vienība izmantoja kādžāru vājumu, lai 14. oktobrī ieņemtu Tebrīzu, kas padevās bez kaujas. Sākās miera sarunas, kuru laikā turpinājās sadursmes un krievu uzbrukums dziļāk kādžāru valstī.

1828. gada 10. februārī parakstīja Turkmenčajas miera līgumu, ar kuru Krievija ieguva Erevānas un Nahčivanas hanistes, kā arī Īgdiras apgabalu. Kādžāru dinastija apņēmās izmaksāt 20 miljonus sudraba rubļu kā kompensāciju un atļaut armēņu kristiešiem emigrēt uz Krievijas iekaroto teritoriju. Krievijas karaflotei piešķīra tiesības kontrolēt Kaspijas jūru, un Krievijas tirgoņiem brīvas tiesības tirgoties kādžāru valsts teritorijā.

Literatūra labot šo sadaļu

Krievu valodā labot šo sadaļu

  • Алавердянц М. Я. Граф Иван Феодорович Паскевич-Эриванский и его деятельность на Кавказе в очерках армянского историка. 1782—1912. — СПб.: Художественно-графическое ателье и печатня М. Пивоварского и А. Типографа, 1912. — 27 с.
  • Балаян Б.П. Дипломатическая история русско-иранских войн и присоединения Восточной Армении к России. — Ер.: Издательство Академии наук Армянской ССР. Институт истории, 1988. — 279 с.
  • Захаревич А. В. Донские казаки и армянское население в обороне русских границ от персидских войск в начальный период кампании 1826 года. — Краснодар: Центр понтийско-кавказских исследований, 1995.
  • Зубов П. П. Картина последней войны России с Персиею с присовокуплением историческо-статистического обзора завоеванных городов и воспоминаний об Эривани — СПб.: тип. К. Вингебера, 1834. — 135, [5] с.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu