Kopējais pieprasījums
Kopējais pieprasījums ir preču un pakalpojumu apjoms (nacionālās ražošanas reālais apjoms), kuru mājsaimniecības, uzņēmumi, valdība un ārzemnieki ir gatavi pirkt pie jebkura iespējamā cenu līmeņa. Koppieprasījums dažkārt tiek raksturots kā modelis, kas atklāj cēloņsakarību starp nacionālās ražošanas un pakalpojumu apjomu un cenu vidēji svērto līmeni: jo zemākas ir cenas, jo lielāks koppieprasījums, t. i., tā preču masa, kas tiek tautsaimniecībā pieprasīta un arī saražota.[1]
Faktori, kas ietekmē kopējo pieprasījumu labot šo sadaļu
Kopējo pieprasījumu ietekmē gan tiešie, gan netiešie faktori. Pie tiešajiem faktoriem pieder; procentu likme- cenu pieaugums palielina naudas pieprasījumu un līdz ar to procenta likmi. Tas, savukārt, samazinās kopējo pieprasījumu, jo pastiprināsies stimuls uzkrāt, un arī reālā naudas pirktspēja kļūs mazāka. Tāpat kopējo pieprasījumu ietekmē reālais naudas daudzums un tā pirktspēja. Cenu pieaugumu rezultātā iedzīvotāju ietaupījumi zaudē vērtību un kopējais pieprasījums samazināsies. Pie tiešajiem faktoriem pieder- importa iepirkuma apjoms. Ja importa preces ir lētākas, iedzīvotāji vairāk pirks tās, bet vietējo ražojumu kopējais pieprasījums samazināsies.[2]
Pastāv arī netiešie jeb ārpuscenas faktori, kas var ietekmēt kopējo pieprasījumu. Izmaiņas patērētāju izdevumos rodas mainoties patērētāju labklājības līmenim, patērētāju nogaidīšanas dēļ. Arī patērētāju parādu dēļ un mainoties nodokļu likmēm, jo lielāki nodokļi jāmaksā, jo mazāk preču var atļauties pirkt. Izmaiņas investīciju izdevumos — tās ietekmē procenta likme, gaidāmā peļņa no investīcijām, nodokļu līmenis, jaunu tehnoloģiju ieviešana, neizmantoto ražošanas jaudu esamība. Izmaiņas valsts izdevumos — tiem pieaugot, palielinās kopējais pieprasījums. Izmaiņas tīrā eksporta apjomā — to ietekmē ārvalstu nacionālais ienākums, jo tas lielāks, jo vairāk iespēju palielināt konkrētās valsts eksportu. Tāpat būtiski ir valūtu kursi. Jo zemāks nacionālās valūtas kurss, jo lētākas šīs valsts preces ārzemēs.[3]