Jorkšīras terjers
Jorkšīras terjers (angļu: Yorkshire Terrier) jeb 'jorks' ir angļu izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 3. grupas, 4. sekcijas ar numuru 86, bez darba spēju pārbaudes.[1] Jorkšīras terjeru priekšteči un šķietami arī pirmie jorki tika izmantoti kā medību suņi. Šodien tie pilda vienīgi cilvēku kompanjonu lomu. Tā ir viena no šķirnēm, ko izmantoja, lai izveidotu Austrālijas zīdspalvas terjeru. Dažos avotos ir sastopama informācija, ka šis suns ir 'hipoalergēnisks' un der cilvēkiem, kas sirgst no alerģijas pret suņu spalvām. Šie apgalvojumi jāuztver ar vislielāko skepticismu. Tikai konsultējoties ar ārstu alergologu un vairākkārt apmeklējot suņu audzētavu, var noteikt, cik lielā mērā dzīvnieks ir saderīgs ar konkrētu slimnieku.[2]
| Jorkšīras terjers | |
|---|---|
 | |
| Izcelsme | Anglija |
| Īpašības | |
| Svars | līdz 3,2 kg |
| Augstums skaustā | 25 - 30 cm |
| Apmatojuma veids | garš, zīdains |
| Krāsa | tēraudzils ar zeltainiem lāsumiem |
| Metiena lielums | 3—5 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 13—15 gadi |
|
Suns Canis lupus familiaris | |
Vēsture labot šo sadaļu
Tā ir samērā jauna šķirne. 19. gadsimtā Rūpnieciskās revolūcijas laikā daudzi vilnas industrijas strādnieki no Skotijas pārcēlās uz Jorkšīru. Kopā ar tiem atceļoja arī viņu suņi, kas tika krustoti ar vietējiem terjeriem. Sugas priekštečos droši vien bija arī Mančestras terjers, Maltas zīda suns, Dendija Dinmonta terjers un citi. Tajā laikā malumednieki izmantoja šos nelielos suņus trušu medībām, jo tos bija iespējams paslēpt lielā kabatā, ja tuvojās kontrole. Viņiem bija arī sava reputācija kā labiem žurku ķērājiem. 1860. gada suņu izstādē Birmingemā šie suņi tika saukti par miniatūrajiem terjeriem. 1886. gadā Starptautiskā Kinoloģiskā federācija atzina šķirni un izvēlējās tai tās pašreizējo nosaukumu. Oficiālais standarts tika izveidots 1898. gadā. Jorkšīras terjers kļuva populārs ASV un Eiropā 20. gadsimta 30. gados.
Izskats labot šo sadaļu
Tas ir neliels suns ar garu apspalvojumu tēraudzilā krāsā ar zeltainiem lāsumiem uz purna, galvas, ausīm un ķepām. Balti plankumi, balts vai dzeltenbrūns punktojums uz zilā fona skaitās par brāķi. Lāsumi uz priekškājām nesniedzas augstāk par elkoņiem, bet uz pakaļkājām augstāk par apakšējās locītavas leņķi. Jorkšīras terjera siluets ir kompakts. Uz augstu saslietas nelielas galvas apmatojums ir šķirts tieši pa vidu un krīt, veidojot elegantas šķipsnas. Uz muguras tas ir sadalīts, sekojot mugurkaula līnijai un sniedzas līdz pat zemei. Uz pieres apmatojumu parasti sasien ar elastīgu saiti, lai tas nekristu acīs. Viļņains apmatojums samazina suņa vērtību izstādēs. Jorkšīras terjera purns ir neliels un smails, ar īsu apmatojumu. Pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens: augšžokļa priekšzobiem jāpārsedz apakšžokļa priekšzobi. Degungals vienmēr melns, acu plakstiņi labi pigmentēti. acis ir nelielas, tumšas un spožas. Tās nedrīkst būt izvelbtas. Ausis ir augstu saslietas. Mugura taisna, krusti īsi un elastīgi. Pleci ir slīpi. Kājas stingras un taisnas. Pēdas ir apaļas ar īsiem, melniem nagiem. Kādreiz aste tika kupēta, bet tagad to vairs nedara. Aste ir taisna, ne pārāk gara un tiek turēta nedaudz virs muguras līnijas.
Raksturs un audzināšana labot šo sadaļu
Neskatoties uz savu mazo augumu jorkam piemīt visas terjera rakstura iezīmes. Tas ir attapīgs, neatlaidīgs dzīvnieks, kuram nepieciešama patiesi spraiga fiziskā slodze. Viņš grib visur būt klāt un prot izmantot situāciju, lai panāktu savu. Lai tas izveidotos par patīkamu kompanjonu, audzināšanai jābūt konsekventai. Pret suni ir jāattiecas kā pret suni, nevis kā pret bērnu, ko pastāvīgi nēsā uz rokām un lutina. Daudzi jorki labprāt gulēs saimnieka gultā un dzīvosies pa dīvāniem. To var pieļaut tikai pie noteikuma, ka suns pēc pirmās saimnieka pavēles nokāpj uz grīdas. Jorkam ir skaļa balss un izteikta tendence uz riešanu, arī bez īpaša iemesla, kas ir jākontrolē kopš agra kucēna vecuma. Tāpat ir jāsāk radināt suns palikt vienam pašam, cik ātri vien var, sākumā izejot uz pāris minūtēm vairākas reizes dienā un progresīvi šo laiku pagarinot. Suns nav jābrīdina un nav jāmierina pirms aiziešanas, jo tas veicina dzīvnieka trauksmi. Atnākot mājās, ar suni jāsasveicinās, - ja tik tiešām to vēlas darīt, - tikai, kad viņš ir pilnīgi nomierinājies. Jorkšīras terjeram ir visumā diezgan grūti saturēt savas emocijas, tāpēc saimniekam jāseko līdzi, lai suns netraucētu apkārtējos. Jebkurā gadījumā no paša sākuma ir jāiemāca savam jorkam neapriet pa pretējo trotuāru ejošus radiniekus, kā arī nelēkt virsū garāmgājējiem lai sasveicinātos.
Dažiem indivīdiem piemīt zināms kareivīgums un tieksme provocēt citus, lielākus suņus, aprejot tos atņirdzot zobus, kas var izraisīt otra suņa uzbrukumu. Suns ir jāsocializē ar saviem radiniekiem, organizējot kopīgas pastaigas. Satiekot lielus nepazīstamus suņus, nav vēlams to ņemt uz rokām un spiest pie sevis. Tas veicina bailes un agresīvu reakciju. Pirmajā saskarsmē ar citu suni saimniekam jāpaliek neitrālam, nav jāglāsta neviens no dzīvniekiem, bet jāļauj tiem saostīties un mierīgi izvērtēt vienam otru. Ja no kontakta piesardzības apsvērumu dēļ grib izvairīties, labāk ir jau iepriekš nogriezties kādā šķērsielā.
Pareizi socializēts Jorkšīras terjers labi satiek ar bērniem, spēlējas ar tiem, atnes bumbiņu un labprāt izpilda dažādus trikus, ja viņam tādus iemāca. Pavisam maziem bērniem arī ir jāpaskaidro, ka dzīvnieks, lai cik mazs, tas nebūt nav rotaļlieta. Šis suns parasti neļaus darīt sev pāri un prot sevi aizstāvēt ar zobiem, tāpēc labāk neatstāt bērnu un suni bez uzraudzības.
Jorkšīras terjers ir labi piemērots adžiliti disciplīnai un sasniedz labus rezultātus.
Kopšana labot šo sadaļu
Ja nolemj saglabāt garu vilnu, kopšana ir darbietilpīgs un laikietilpīgs process, kas prasīs arī zināmu naudas līdzekļu ieguldīšanu. Suns ir regulāri jāķemmē un jāmazgā ar ādai piemērotu Ph šampūnu un kondicionieri. Kucēna apspalvojums ir īss, bet apmācība mierīgi uzvesties un pakļauties kopšanas rituālam jāsāk tieši tad, jo vēlāk, nepieradis pieaudzis suns var izbīties no dažādām manipulācijām, no ūdens un mēģināt aizstāvēties atņirdzis zobus. Ja grib var arī uzticēt šo darbu suņu frizierim, bet arī tad tas jādara pietiekoši agri. Apmatojuma šķipsnas virs acīm parasti sasien ar elastīgu saiti. Izstādes suņiem ikdienā apmatojumu satin uz papijotēm.
Arī izvēlē apcirpt savu jorku nav nekas peļams, ja tas ļauj saglabāt kažoku tīru un dzīvniekam justies ērti. Tas ir labāk nekā savēlies suns ar salipušu vilnu, kurā saķeras dažādi netīrumi.
Īpaša uzmanība būtu jāvelta zobu stāvoklim, jo jorkšīras terjeram ir izteikta tendence uz zobakmeņa veidošanos, kas ar laiku noved pie atkārtotām infekcijām mutes dobumā. Pie zobu tīrīšanas kucēns jāradina agrā bērnībā, citādi vēlāk viņš tam vairs nepakļausies. Tomēr ar to ne vienmēr pietiek. Ideālā gadījumā būtu jānopērk vienkāršs kiretāžas instruments, ko izmanto zobārsti, un regulāri jānoņem cietais zobu aplikums manuāli. Tas prasa zināmu roku veiklību un iemācīt sunim pakļauties procedūrai, mierīgi guļot uz sāniem. Zobakmeni var arī apmēram reizi gadā noņemt pie veterinārārsta, bet šī procedūra ir saistīta ar narkozi, kas pati par sevi jau ir riskanta.
Šis suns var kļūt izvēlīgs barības ziņā un pat atteikties ēst no sava trauka, pārtiekot no našķiem vien. Viņam ir arī izteikta nosliece uz aptaukošanos, lai gan saimniekam vienmēr tādos gadījumos šķiet, ka suns neēd gandrīz neko. Tāpēc ir būtiski nepieradināt savu jorku pie našķiem un ēdiena atliekām no galda un nebarot no rokas. Pāraudzināt viņu vēlāk būs ļoti grūti, jo viņš ir spējīgs neēst vairākas dienas to kas viņam netīk, gaidot, ka gan jau saimnieks atkal piekāpsies.
Veselība labot šo sadaļu
Jorkšīras terjers parasti ir ilgdzīvotājs. Šīs šķirnes suņiem dažreiz sastop iedzimto zobu hipoplāziju, ceļa kaula luksāciju[3] un sausās acs sindromu, uz kura fona attīstās sausais keratokonjunktivīts. No biežāk sastopamām slimībām var minēt kataraktu un alopēciju vecākiem suņiem. Agrīnā zobu izkrišana un mutes dobuma infekcijas nav retas, ja zobakmens netiek laikus noņemts. Neārstēta infekcija mutes dobumā noved pie bakterēmijas, kas savukārt izraisa aknu, nieru un sirds bojājumus.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Nomenclature des races de la FCI. Yorkshire Terrier (86).». Federation Cynologique Internationale. Skatīts: 2014. gada 9. septembrī.
- ↑ «Alerģija pret dzīvniekiem». Latvijas astmas un alerģijas biedrība. Skatīts: 2014. gada 9. septembrī.
- ↑ «Mediālā patellas luksācija.». Veterinārā klīnika "Mazo brāļu hospitālis". Skatīts: 2014. gada 10. septembrī.