Jangšao kultūra
Jangšao kultūra, agrīnā neolīta laika kultūra, tagadējās Ķīnas teritorijā, kuras paliekas atklāja 1921. gadā. Kļuvusi par zināmāko no vismaz astoņām neatkarīgi pastāvējušām neolīta laika Ķīnas kultūrām, jo pastāvēja centrālo līdzenumu rajonā ap Huanhe upi, kas vēlāk kļuva par ķīniešu civilizācijas centru. Attiecīgi Jangšao kultūrā mēģina saskatīt ķīniešu civilizācijas pirmsākumus.
Jangšao kultūra attīstījās no senākas Peiliganas kultūras un pastāvēja no 5000. līdz 3000.g.p.m.ē. Cilvēki nodarbojās ar lauksaimniecību, galvenokārt kultivējot prosu un papildinot uzturu ar medījumu. Uzturā lietoja arī mājdzīvniekus - cūkas un suņus, daudz retāk aitas un kazas. Audzēja kaņepes un zīdtārpus audumu iegūšanai. Pamatā lietoja akmens priekšmetus un darbarīkus; bronzas priekšmeti atrasti ļoti reti. Laukus mēsloja ar izdedzināšanas metodi, tāpēc pēc augsnes auglības zaudēšanas ciemati pārcēlās citur, lai atsāktu jaunu lauku apstrādi.
Spriežot pēc kapavietā atrastajām paliekām, sabiedrība bija vienlīdzīga, tikai retos kapos atklāti vairāki aizsaulē līdzdoti priekšmeti, kas norāda uz lielāku turību vai ietekmi. Iespējams, ka Jangšao kultūra piekopa šamanismu. Māla podiem izmantots sarkanais māls ar melniem ornamentiem.[1]
-
Māla krūka -
Māla trauks -
Māla urna -
Māla trauks -
Ērgļa formas trauks -
Māla vāze
