Atvērt galveno izvēlni

Jēkabs Bīne (dzimis 1895. gada 11. aprīlī Rīgā, miris 1955. gada 24. oktobrī Rīgā) bija Latvijas gleznotājs, vitrāžists, pedagogs un mākslas kritiķis, Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs.

Jēkabs Bīne
Jēkabs Bīne.jpg
Pilnais vārds Jēkabs Bīne
Dzimis 1895. gada 11. aprīlī
Rīga, Latvija
Miris 1955. gada 24. oktobrī (60 gadu vecumā)
Rīga, Latvija
Nozares glezniecība, vitrāža, pedagoģija, mākslas kritika

BiogrāfijaLabot

Jēkabs Bīne dzimis 1895. gada 11. aprīlī Rīgā tirgotāja ģimenē.

Māksliniecisko izglītību guvis Rīgas pilsētas mākslas skolā (1913 — 1915), Harkovas mākslas skolā (1916 — 1918), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā, kur 1926. gadā beidzis Jāņa Tilberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Augšāmcelšanās". Strādājis kā lektors Latvijas Tautas universitātes Mākslas studijā (1928 — 1940), Mājturības institūtā Kaucmindē (1932 — 1939), Rīgas valsts mākslas amatniecības skolā (1933 — 1944), Rīgas daiļkrāsotāju biedrības skolā (1936 — 1939), Latvijas Mākslas akadēmijā (1942 — 1944 kā docents), kur vadījis ģipša galvas un portretu zīmēšanas klasi. Vēlāk strādājis Kuldīgas mākslas vidusskolā (1944 — 1951) un Latvijas PSR Mākslas kombinātā (1951 — 1955). Bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības (1922 — 1928), Latvju mākslinieku biedrības (1928 — 1938) un biedrības "Dardedze" (1939) biedrs. Mākslinieku Savienības biedrs no 1945. gada. Apbalvots ar Kultūras Fonda stipendiju (1928) un godalgu (1933). Miris 1955. gada 24. oktobrī Rīgā.[1]

Mākslinieciskā darbībaLabot

Strādājis visos glezniecības žanros, īpaši portretā un sadzīves žanrā, palaikam izmantojot mitoloģiskos sižetus. Bijis reālisma tradīciju kopējs, dažos darbos ir stilizācijas un dekoratīvisma iezīmes. Darbojies arī monumentālajā mākslā, uzgleznojot gleznas Vecsaules, Cesvaines un Jumpravas baznīcām. Pēckara gados galvenokārt pievērsies vitrāžām.

Mākslas kritiķa darbībaLabot

Rakstījis mākslas kritikas izdevumos "Sējējs", "Atpūta", "Brīvā Zeme", "Studentu Dzīve". Sarakstījis arī vairākas grāmatas — "Krāsu saskaņas mācība" (1936), kā arī sarakstījis Vilhelma Purvīša redakcijā izdotās "Mākslas vēstures" 2. sējumam apcerējumus "Baroka un rokoko glezniecība Anglijā", "Baroka un rokoko glezniecība Itālijā", " 17. un 18. gadsimta glezniecība Vidus un Ziemeļu Eiropā".[1]

IzstādesLabot

Mākslinieks izstādēs piedalījies no 1917. gada. Personālizstādes noritējušas Rīgā (1937, 1942). Piemiņas izstādes notikušas Tukumā (1969), Kuldīgā un Koknesē (1978), Rīgā (1986). 1970. gadu otrajā pusē Vecbebru sovhoztehnikumā bija sarīkota mākslinieka atceres ekspozīcija.[2]

Izmantotā literatūraLabot

  • Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 239 lpp.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 64.-65. lpp.
  2. www.antonia.lv

Ārējās saitesLabot