Jēkabs Bīne (dzimis 1895. gada 11. aprīlī Rīgā, miris 1955. gada 24. oktobrī Rīgā) bija Latvijas gleznotājs, vitrāžists, pedagogs un mākslas kritiķis, Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs.

Jēkabs Bīne
Pilnais vārds Jēkabs Bīne
Dzimis 1895. gada 11. aprīlī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1955. gada 24. oktobrī (60 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Nozares glezniecība, vitrāža, pedagoģija, mākslas kritika

Jēkabs Bīne dzimis 1895. gada 11. aprīlī Rīgā tirgotāja ģimenē.

Māksliniecisko izglītību guvis Rīgas pilsētas mākslas skolā (1913 — 1915), Harkivas mākslas skolā (1916 — 1918), kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā, kur 1926. gadā beidzis Jāņa Tilberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Augšāmcelšanās". Strādājis kā lektors Latvijas Tautas universitātes Mākslas studijā (1928 — 1940), Mājturības institūtā Kaucmindē (1932 — 1939), Rīgas valsts mākslas amatniecības skolā (1933 — 1944), Rīgas daiļkrāsotāju biedrības skolā (1936 — 1939), Latvijas Mākslas akadēmijā (1942 — 1944 kā docents), kur vadījis ģipša galvas un portretu zīmēšanas klasi. Vēlāk strādājis Kuldīgas mākslas vidusskolā (1944 — 1951) un Latvijas PSR Mākslas kombinātā (1951 — 1955). Bijis Neatkarīgo mākslinieku vienības (1922 — 1928), Latvju mākslinieku biedrības (1928 — 1938) un biedrības "Dardedze" (1939) biedrs. Mākslinieku Savienības biedrs no 1945. gada. Apbalvots ar Kultūras Fonda stipendiju (1928) un godalgu (1933). Miris 1955. gada 24. oktobrī Rīgā.[1]

Mākslinieciskā darbība

labot šo sadaļu

Strādājis visos glezniecības žanros, īpaši portretā un sadzīves žanrā, palaikam izmantojot mitoloģiskos sižetus. Bijis reālisma tradīciju kopējs, dažos darbos ir stilizācijas un dekoratīvisma iezīmes. Darbojies arī monumentālajā mākslā, uzgleznojot gleznas Vecsaules, Cesvaines un Jumpravas baznīcām. Pēckara gados galvenokārt pievērsies vitrāžām.

Mākslas kritiķa darbība

labot šo sadaļu

Rakstījis mākslas kritikas izdevumos "Sējējs", "Atpūta", "Brīvā Zeme", "Studentu Dzīve". Sarakstījis arī vairākas grāmatas — "Krāsu saskaņas mācība" (1936), kā arī sarakstījis Vilhelma Purvīša redakcijā izdotās "Mākslas vēstures" 2. sējumam apcerējumus "Baroka un rokoko glezniecība Anglijā", "Baroka un rokoko glezniecība Itālijā", " 17. un 18. gadsimta glezniecība Vidus un Ziemeļu Eiropā".[1]

Mākslinieks izstādēs piedalījies no 1917. gada. Personālizstādes noritējušas Rīgā (1937, 1942). Piemiņas izstādes notikušas Tukumā (1969), Kuldīgā un Koknesē (1978), Rīgā (1986). 1970. gadu otrajā pusē Vecbebru sovhoztehnikumā bija sarīkota mākslinieka atceres ekspozīcija.[2]

Izmantotā literatūra

labot šo sadaļu
  • Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 239 lpp.
  1. 1,0 1,1 Red. Vilsons, A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 64.-65. lpp.
  2. www.antonia.lv

Ārējās saites

labot šo sadaļu