Harijs Heislers (vāc. Häussler; dzimis 1926. gada 20. aprīlī, miris 1985. gada 3. aprīlī) bija vācbaltu cilmes latviešu žurnālists, mūziķis, gleznotājs, šahists, viens no interesantākajiem un populārākajiem dzejniekiem Latvijas PSR 20. gadsimta 60.-70. gados.

Harijs Heislers
Personīgā informācija
Dzimis 1926. gada 20. aprīlī
Rīga
Miris 1985. gada 3. aprīlī (58 gadi)
Rīga
Tautība vācbaltietis
Brāļi Verners
Māsas Herta
Dzīvesbiedre Zoja
Bērni Elvīra, Brigita un Roberts
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, žurnālists, gleznotājs
Valoda latviešu
Rakstīšanas laiks 1955—1985
Žanri satīra
Slavenākie darbi Nepabeigta dziesma

Biogrāfija labot šo sadaļu

Dzimis Rīgā, ar ģimeni dzīvoja Grīziņkalnā, Jāņa Asara ielā 15. Tēvs bija ormanis, vēlāk strādāja par tramvaja vadītāju, gādāja par savu ģimeni materiāli, bet māte bija mājsaimniece. Ģimenē vēl divi bērni: Verners un Herta.

Pēc Rīgas 2. ģimnāzijas absolvēšanas strādāja teātrī par dekoratoru.

1945. gada 5. februārī Heisleru ģimeni kā politiski neuzticamus vācbaltiešus (apsūdzības galvenais punkts bija piederība vācu draudzei[1]) deportēja uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru. Hariju norīkoja darbā par krāsotāju būvuzņēmumā “Stroitrest”. No Siktivkaras viņš tika izsūtīts uz Vorkutu – Heislers bija atteicies kļūt par ziņotāju. Izsūtījumā apprecējies ar vietējo Sibīrijas krievu meiteni Zoju (ģimenē divas meitas). Aizrāvās ar šahu un panākumi turnīros ļāva vēlāk, jau Rīgā esot, izpildīt PSRS sporta meistarkandidāta normatīvu. Latvijas PSR atgriezās 1954. gadā.

Drīz vien pēc atgriešanās no izsūtījuma publicē žurnālā "Zvaigzne" (1956. Nr.23.) deportāciju tematam veltīto „Nepabeigto dziesmu”, kas izraisīja sašutumu varas aprindās - Heisleru kritizēja, pārmeta politisko tuvredzību, aicinot aizliegt, kā pirmais Andrejs Upīts kompartijas avīzē "Cīņa" (25.09.1957.) un radot jaunu lamu vārdu – "heislerisms". LKP 2. sekretārs Vilis Krūmiņš LKP CK sēdē (20.06.1959.) pauda, ka dziļi nožēlo, ka Heisleram no izsūtījuma pārāk agri ļāvuši atgriezties, jo publicētais dzejas krājums "Kāda būsi sirds?" (1957.) faktiski ir izaicinājums, tāpēc, ka tur ir arī divdomīgi dzejoļi, un zem katra dzejoļa ir datums – kad uzrakstīts, lai atgādinātu, ka tas uzrakstīts viņa vajāšanas laikā.[2] Tas uz laiku pārvilka svītru Heisleram kā rakstniekam, jo nepieļāva nekādas publicēšanās iespējas. Pēc neveiksmīga mēģinājuma publicēt šaha mācību grāmatu, pievērsās dzejai un satīrai.

Strādāja žurnālā "Dadzis" - kur darbā pieņēma daudzus no izsūtījuma atgriezušos, - rakstīja feļetonus, satīru arī citiem preses izdevumiem. Tulkoja no krievu valodas S.Jeseņina, Lorkas u.c. dzeju.[3] 1965. gadā Heislers plašāku atpazīstamību guva ar dziesmu vārdiem Rīgas Kinostudijas mākslas filmai "Hipokrāta zvērests".[4] 1968. gadā lielu popularitāti guva Rīgas operetes teātrī iestudētā pirmā latviešu muzikālās komēdija "Peldētāja Zuzanna" (autors Gunārs Ordelovskis, pēc A.Upīša komēdiju "Peldētāja Zuzanna" (1922.) un "Apburtais loks" (1929.) motīviem) ar Harija Heislera dziesmu tekstiem un K.Pamšes libretu.[5] Laikabiedri viņu atceras kā vitālu, enerģisku un mūžam optimistisku, aktīvu Rīgas bohēmas dalībnieku un lielu sieviešu skaistuma cienītāju.

70. gados pamazām novērsās no literatūras un pilsētas sabiedrības, pameta darbu žurnālā, pievēršoties stājglezniecībai un dzīvei provincē. Plašākais skandāls LPSR Rakstnieku savienībā bija saistīts ar faktu, ka milicija Heislera lauku mājās atradusi kandžas aparātu, ko pats Heislers attaisnoja ar sadzīvisku nepieciešamību - viņš ik dienu patērējot litru degvīna, ko nopirkt veikalā neviens godīgs cilvēks nevarot atļauties.[6] Izšķīrās un nodibināja jaunu ģimeni, kurā viņam piedzima dēls. Heisleram ļoti tuva ir bijusi Salacgrīva, kur viņš pavadīja vasaras, makšķerēja un gāja gleznot. Dzīves pēdējos gados mājoja laukos, Alojas pusē. Apglabāts Stienūžu kapos (Limbažu novada Korģenē).

80. gados Heisleru u.c. Latvijas dzejnieku dzeju Hannoverē tulkoja vācu valodā un izdeva Heislera radinieka Harro fon Hiršheida izdevniecība. Ik pavasari 20. aprīlī, dzejnieka Harija Heislera dzimšanas dienā, Salacas krastā notiek dzejniekam veltīts piemiņas pasākums.[7] 2007. gadā Heislera dzeja iekļauta latviešu dzejas antoloģija ukraiņu valodā (atdzejojis Jurijs Zavgorodnijs).[8]

Bibliogrāfija:

  • Heislers Harijs. Atzīšanās : dzeja. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964. - 133 lpp.
  • Heislers Harijs. Tālums un tuvums : dzeja. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1967.
  • Heislers Harijs. Šis takas neaizaugs : poēma. - Liesma: Rīga, 1970. - 51 lpp.
  • Heislers Harijs. Laimes putns. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2006. - 109 lpp. ISBN 9984-37-311-8
  • Heislers Harijs. Rudens atspulgi. - Liesma: Rīga, 1982. - 117 lpp.
  • Heislers Harijs. Sīkstums : dzeja. - Liesma: Rīga, 1970. - 124 lpp.
  • Heislers Harijs. Dienu mozaīka. - Liesma: Rīga, 1976. - 107 lpp.
  • Heislers Harijs. Otrā elpa. - Liesma: Rīga, 1973. - 93 lpp.
  • Heislers Harijs. Atstāj vienu labu vārdu. - Liesma: Rīga, 1986. - 224 lpp.
  • Heislers Harijs. Jurēna vasara : makšķernieka dienasgrāmata (dzejoļi bērniem) - Liesma: Rīga, 1971. - 38 lpp.
  • Heislers Harijs. Gadi steidzas tālāk : Dzeja - LVI: Rīga, 1959. - 107 lpp.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Skujiņš Zigmunds. Sarunas ar jāņtārpiņiem.- Preses nams: Rīga, 1992., 166. lpp.
  2. Rolfs Ekmanis. Bija arī tādi : recenzija. // Jaunā Gaita nr. 251. decembris 2007.
  3. Jeseņins Sergejs. Anna Sņegina : Poēma / No kr. val. atdzej. Harijs Heislers - Liesma: Rīga, 1986. - 62 lpp.; Jeseņins Sergejs. Lirika / Sast: H. Heislers. - LVI: Rīga, 1960. - 127 lpp.
  4. Hipokrāta zvērests. - Kino muzejs[novecojusi saite]
  5. Rolfs Ekmanis. Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā. // Jaunā Gaita nr. 74, 1969.
  6. Skujiņš Zigmunds. Sarunas ar jāņtārpiņiem.- Preses nams: Rīga, 1992., 169. lpp.
  7. Atstāj vienu labu vārdu - Salacgrīvas novada mājas lapa
  8. Latviešu dzejas antoloģija ukraiņu valodā

Ārējās saites labot šo sadaļu