Atvērt galveno izvēlni

Grigorijs Potjomkins, no 1787. gada Grigorijs Taurijas Potjomkins (krievu: Светлейший князь Григо́рий Алекса́ндрович Потёмкин-Таври́ческий; dzimis 1739. gada 24. septembrī, miris 1791. gada 16. oktobrī) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks, vēlāk galminieks, ķeizarienes Katrīnas II favorīts (pēc dažām ziņām morganātiskais dzīvesbiedrs), Jaunkrievijas ģenerālgubernators, Taurijas kņazs.

Grigorijs Potjomkins
Григорий Александрович Потёмкин-Таври́ческий
Grigorijs Potjomkins
Personīgā informācija
Dzimis 1739. gada 24. septembrī
Čižova, Krievijas impērija
(Duhovščinas rajons, Smoļenskas apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1791. gada 16. oktobrī (52 gadi)
pie Redeni Veki, Moldāvijas kņaziste
(Ungenu rajons, Karogs: Moldova Moldova)
Nodarbošanās valsts darbinieks

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1739. gadā Čižovas ciemā pie Smoļenskas atvaļināta Krievijas impērijas armijas majora un muižnieka Aleksandra Potjomkina ģimenē. Pēc tēva nāves 1746. gadā māte nosūtīja Grigoriju mācīties uz Maskavu, kur viņš apmeklēja Litkes privātskolu un iemācījās vācu valodu. 1755. gadā viņš uzsāka studijas Maskavas Universitātē, kuras nepabeidza un 1760. gadā uzsāka karadienestu ķeizariskās leibgvardes kavalērijas pulkā un kā leibgvardes vahmistrs piedalījās 1762. gada Pētera III gāšanā no troņa, pēc apvērsuma jaunā ķeizariene Katrīna II viņu pieņēma savā galmā par kambarjunkuru (krievu: камер-юнкер), bet 1768. gadā par galma kambarkungu (камергер).

Pēc krievu—turku kara (1768—1774) sākuma Potjomkins ģenerālmajora pakāpē piedalījās vairākās kaujās, 1774. gadā viņu paaugstināja par ģenerālporučiku. Pēc kara beigām ķeizariene leibgvardes Preobraženskas pulka apakšpulkvedi Potjomkinu iecēla par iekaroto zemju (t.s. Jaunkrievijas) ģenerālgubernatoru ģenerālanšefa pakāpē un piešķīra mantojamu grāfa titulu, bet Svētās Romas impērijas ķeizars Jozefs II 1776. gadā firsta (kņaza) titulu. Potjomkins reti apdzīvotās stepes zemes devīgi izdalīja impērijas augstmaņiem, bet zemes apstrādāšanai viņi ieveda dzimtļaudis no pirms tam iekarotās Austrumukrainas. Kļūdams par milzīgu īpašumu pārvaldnieku, nodibināja Jekaterinoslavas (1776) un Hersonas (1778) pilsētas. 1783. gadā Krievijas impērija iekaroja arī Krimas hanistei līdz tam piederējušo Dņepras kreisā krasta daļu. Pēc Krimas hanistes aneksijas 1784. gadā Potjomkinu paaugstināja feldmaršala pakāpē. 1783. gadā iekarotās zemes sadalīja pēc Katrīnas II pavēles izveidotajās vietniecībās. Kad 1787. gada pirmajā pusē ķeizariene Katrīna II kopā ar ķeizaru Jozefu II brauca apciemot gubernatoru Potjomkinu Hersonā, viņš pavēlējis plānotajā ceļojuma maršrutā gar Dņepras upi izvietot armijas pulkus un vietām gar ceļa malu redzamības attālumā izbūvēt šķietamus ciemus ar māju fasādes sienām, ko ārzemnieki savos aprakstos vēlāk sāka dēvēt par "Potjomkina sādžām".[1] Pateicībā par labi organizēto ceļojumu Svētās Romas Katrīna II viņam piešķīra Taurijas Potjomkina (Потёмкин-Таври́ческий) vārdu.

Kņazs Potjomkins Sanktpēterburgā izbūvēja vairākas rezidences, to skaitā Taurijas pili. Vadīja Krievijas impērijas karaspēku Krievu—turku kara (1787—1792) laikā. Miris 1791. gadā sarunu laikā par Jasu miera līguma noslēgšanu.

PiemiņaLabot

Grigorija Potjomkina vārdā bija nosaukts Krievijas impērijas 1900. gadā uzbūvētais bruņukuģis, uz kura 1905. gada revolūcijas laikā notika dumpis, kas ir Sergeja Eizenšteina klasiskās kinofilmas "Bruņukuģis "Potjomkins"" sižeta pamatā.

Folklorizējies ir jēdziens "Potjomkina sādžas", kuram pamatā ir leģenda par šķietamu ciemu izveidi Ukrainas dienvidu stepē gar ķeizarienes Katrīnas II 1787. gada brauciena maršrutu. Ciemos, kuriem cauri brauca Krievijas cariene, kņazs Potjomkins esot licis karietei pa priekšu dzīt labi barotus zosu barus, veidoja butaforiski sakoptas ēku fasādes un zemniekiem ceļa malā vajadzēja līksmi smaidīt.[2]

Ārējās saitesLabot

AtsaucesLabot

  1. А. Панченко. «Потёмкинские деревни» как культурный миф. Русская история и культура: Работы разных лет. — СПб.: Юна, 1999.
  2. Potjomkina sādža Agris Liepiņš 2012. gada 29. februārī