Galotņošana

Galotņošana ir visas koka galotnes nozāģēšana, vai lielu zaru un/vai stumbru galotnes daļas nozāģēšana, atstājot stumbeņus vai sānu zarus, kas ir pārāk mazi, lai veidotu galotni. Citi pielietotie termini ir stabošana vai kronēšana. Galotņošana kokus bojā, taču praksē ir ļoti izplatīta un dažādu iemeslu dēļ pieprasīta. Dažas koku sugas labāk atgūstas no galotņošanas sekām, nekā citas. Ir iespējami citi risinājumi, ko pielietojot, var sasniegt līdzvērtīgus rezultātus, nebojājot kokus.

Mērķis

Simtiem lielu koku tiek galotņoti katru gadu dažādu iemeslu dēļ. Tie ietver drošību, estētiku, noēnojuma samazināšanu, kā arī, lai stimulētu jaunu dzinumu parādīšanos. Veicot aptaujas, ir pierādījies, ka vidusmēra cilvēka zināšanas par koku kopšanu ir ierobežotas. Daudziem cilvēkiem ir priekšstats, ka nogalotņots koks būs drošāks, vai būs daudz mazāka iespēja, ka varētu radīt apdraudējumus. Koks, kas ir izaudzis bez lieliem sakņu bojājumiem, faktiski ir stabilāks, nekā tikko iestādīts koks. Ir daudz svarīgākas lietas, kam pievērst uzmanību, piemēram, ieaugusi miza vai sala plaisas, nosakot relatīvo koka vai zara drošību.

Vēl viens izplatīts priekšstats, ka, nogalotņojot koku, tam uzlabosies augšana, palielinoties apgaismojumam. Daļai koku sugu lielai vainaga (lapu virsmas) samazināšanai var būt negatīva ietekme. Kad koks nogalotņots, jaunizveidotā miza un miza, kas ir atradusies ilgstošā noēnojumā, ir ļoti plāna un uzņēmīga pret saules apdegumu. Ilgstoša atrašanās tiešā saules staru ietekmē var nopietni bojāt mizu, tādējādi radot pievilcīgu mājvietu bojājumus izraisošiem organismiem. Pierādījumi par esošo bojājumu var būt sēnīšu augļķermeņi uz koku mizas. Lapu zaudējums samazina koka spēju fotosintezēt un ražot barības vielas. Ja liels koks nespēj saražot pietiekami daudz cukuru, lai pabarotu saknes, tas lēnām mirst no bada.

Daži cilvēki galotņo kokus, lai stimulētu jauno dzinumu augšanu. Kad koks tiek galotņots, uz stumbra pie grieztajām brūcēm parādās daudz adventīvo dzinumu, sauktu arī par stresa vai ūdenszariem. Tā ir koka atbilde uz pēkšņo lapu zaudējumu. Kaut arī koks ir spējīgs nodrošināt barības vielas no stresa zariem, ar tiem ir saistītas daudzas citas problēmas. Pirmkārt, šis adventīvais dzinums ir sulīgs un uzņēmīgs pret kukaiņu uzbrukumiem, piemēram, laputīm, kāpuriem un patogēniem. Otrkārt, zari, kas izveidojas no stresa zariem, reti spēj izveidot pilnīgu kallusu. Tas nozīmē, ka jebkurš patogēns, kas uzbrūk stresa zaram, var iekļūt kokā tieši caur atvērto brūci. Ja koks sāk trupēt, tas rada vāju zara piestiprināšanās punktu starp pieaugošajiem stresa zariem un galveno koka stumbru, un finālā ir iespējama zara nolūšana. Ja koks nevar nobloķēt trupes sēnīšu attīstību, tās var sasniegt stumbru un galu galā nogalināt koku.

Estētika ir vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki aicina koku kopējus galotņot savus kokus. Koks varbūt aizsedz ainavu, noēno dārzu, traucē saņemt tiešos saules starus. Tomēr koka galotņošanas rezultāts ir nestabils un nepievilcīgs koks. Tā rezultātā koks nekad pilnībā neatgriežas sākotnējā dabiskajā veidolā.