Vikipēdija

Fašisms

Politiska ideoloģija, kas no 1922. līdz 1943. gada pastāvēja Itālijā
(Pāradresēts no Fašists)

Fašisms (itāļu: fascismo) ir politiska ideoloģija un kustība, kas parasti saistīta ar autoritāru valdības formu, kas veicina nacionālismu, totalitārismu un centralizētu kontroli. Fašisms izpaužas kā antidemokrātiska un pret liberālām vērtībām vērsta ideoloģija, kas uzsver valsts varu pār individuālajām brīvībām. Tās pamatā ir pārliecība par valsts augstāko varu.

Musolīni laika karogs ar saišķa (fascio) attēlu

Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Benito Musolini vadīto Itāliju (1922—1943), tas bieži tiek izmantots, lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, kas starpkaru periodā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā — Ungārijā, Rumānijā, Spānijā un citur —, tai skaitā Vācijā valdošo nacionālsociālismu.

Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem.

Termins

labot šo sadaļu

Itāļu vārds fascismo ("fašisms") ir atvasinājums no latīņu vārda fascio — ‘saišķis, fascija’, kurš savukārt radies no latīņu vārda fasces.[1] Fasces simbolika simbolizē spēku caur vienotību: viens zars/nūja ir viegli salaužams, savukārt saišķis ir grūti salaužams.[2] Līdzīgus simbolus izstrādāja dažādas fašistu kustības: piemēram, Falange simbols ir piecas bultiņas, kuras savieno jūgs.[3]

Tas Senās Romas periodā bija augstāko ierēdņu, konsulu un pretoru varas simbols, ko nesa viņiem ienākot sapulču vietās. 1919. gada martā Musolīni šo vārdu izmantoja savu "kaujas vienību" (itāļu: fasci di combattimento) nosaukšanai. To sākotnēji lietoja Itālijas Fašistu partija, kas Benito Musolīni vadībā valdīja Itālijā no 1922. līdz 1943. gadam. Vēlāk, lai arī nekad nav pastāvējusi precīza "fašisma" definīcija, tas kļuva par daudz vispārīgāku apzīmējumu, kuru lietoja attiecībā uz veselu virkni autoritāru politisko ideoloģiju, partiju un politisko sistēmu.

Valdības un partijas, kas visbiežāk, papildu Itālijas Musolīni vadītajiem fašistiem, tiek sauktas par fašistiskām, ir Ādolfa Hitlera vadītā Nacistu partija, Falangisti un Fransisko Franko Spānijā, Salazara izveidotā Jaunā valsts (Estado Novo) Portugālē, Ungārijas Bultu krusta partija, Rumānijas Dzelzs Gvarde, Horvātijas ustaši u.c.

Fašismu politiski atbalstīja plašas iedzīvotāju masas: lielie biznesmeņi, zemnieki un zemes īpašnieki, nacionālisti, reakcionāri, Pirmā pasaules kara veterāni, intelektuāļi un strādnieki, kuriem tika solīts darbs un maize. Rumānijā un Ungārijā fašismam bija liels atbalsts proletāriešu un ļoti nabadzīgo zemnieku vidū.

Definīcijas

labot šo sadaļu

Itālijas fašismā jau no pirmsākumiem pastāvēja vairākas ideoloģiskās grupas, katra ar savu vēsturi un atbalsta bāzi. Kopējas ideoloģijas trūkums gan veicināja fašisma straujo popularitāti, gan vēlāk to vājināja.

  1. Nacionālais sindikālisms uzskatīja, ka ražošanā jāveido strādājošo un īpašnieku sindikāti. Tas bija republikānisks, antiklerikāls un ietekmējies no sociālisma.
  2. Lauku fašisms negatīvi skatījās uz pilsētām, noraidīja modernismu un rūpniecību.
  3. Tehnokrātiskais fašisms akceptēja industrializāciju un modernizāciju.
  4. Konservatīvais fašisms balstījās lielajos rūpniekos un zemes īpašniekos, atbalstīja tradicionālo monarhijas un katoļu baznīcas varu.
  5. Nacionālistiskais fašisms bija vērsts uz agresīvu ārpolitiku un autoritāro valsts varas modeli.[4]

Tikai 1932. gadā Musolīni mēģināja definēt, kas ir fašisms. Tas esot antikomunistisks, antisociālistisks, noraida šķiru cīņas konceptu, antidemokrātisks, etātisks, un uz teritoriālo ekspansiju vērsts. Musolīni definēja fašismu kā labēju kolektīvisma ideoloģiju, kas vērsta pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu. Viņš rakstīja:

“ Antiindividuāla, fašistu dzīves uztvere uzsver valsts svarīgumu un akceptē indivīdu tikai tik tālu cik viņa intereses sakrīt ar valsts interesēm, kuras iemieso cilvēka, kā vēsturiskas vienības, sirdsapziņu un vispārējo gribu... Fašistu valsts koncepts ir visaptverošs; ārpus tās nevar pastāvēt nekādas cilvēciskas vai garīgas vērtības, vai vēl mazāk - tādām pat nevar būt vērtības... Fašisms tātad ir opozīcijā tai demokrātijas formai, kas vienādo nāciju ar vairākumu, pazeminot to līdz lielākā skaitļa līmenim... Mēs ticam, ka šis ir autoritātes gadsimts, gadsimts kas nosveras pa labi, fašistu gadsimts. Ja 19. gadsimts bija indivīda gadsimts (liberālisms nozīmē individuālismu), tad mēs ticam ka šis ir "kolektīva" gadsimts un tātad, valsts gadsimts. ”

Bijušais Kolumbijas Universitātes profesors Roberts O. Pakstons rakstīja:

“ Fašismu varētu definēt kā politiskās uzvedības veidu, kuru iezīmē apsēsta koncentrēšanās uz sabiedrības sabrukumu, pazemojumu vai upura tēlu, kam kā kompensācija pastāv vienotības, enerģijas un tīrības kulti kuros masu partijas, kuras sastāv no uzticamiem nacionalistu aktīvistiem, efektīvi, taču ne vienmēr komfortabli, sadarbojas ar tradicionālajām elitēm, noliedzot demokrātiskās brīvības, un ar vardarbīgām metodēm, bez nekādiem ētiskiem vai legāliem ierobežojumiem, mēģina piepildīt iekšējās attīrīšanās un ārējās ekspansijas mērķus. ”

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Veidne:Cite dictionary
  2. ↑ Dennis P Doordan. In the Shadow of the Fasces: Political Design in Fascist Italy. The MIT Press, 1995. ISBN 978-0-299-14874-4.
  3. ↑ Wendy Parkins. Fashioning the Body Politic: Dress, Gender, Citizenship. Berg Publishers, 2002. ISBN 978-1-85973-587-9.
  4. ↑ European Dictatorships 1918–1945

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Fašisms&oldid=4153706"