Eduards Gartjē

Eduards Gartjē (krievu: Эдуард Эдуардович Гартье), pareizāk, Eduards Hartje (igauņu: Eduard Hartje, vācu: Eduard Franz Friedrich Hartge, 1872-1959) bija vācbaltiešu izcelsmes pediatrs, Petrogradas Psihoneiroloģiskā institūta Bērnu katedras profesors (1914-1921), Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors.

Eduards Gartjē Personīgā informācija Dzimis 1872. gada 27. augustā Pērnava, Vidzemes guberņa (tagad Igaunija) Miris 1959. gadā Edinburga, Skotija, Apvienotā Karaliste Pilsonība Krievija, Igaunija (1920), Latvija (1928) Tautība vācbaltietis Vecāki Eduards Hartje, Adele Pikerte Brāļi Nikolajs Hartje Dzīvesbiedre Eižēnija Lidija Vērta (1905) Bērni Irēna, prec. Prēna (Iren Prehn, 1907-), Melita, prec. Grīnberga (1912-1998)

Zinātniskā darbība Zinātne medicīna Darba vietas Latvijas Universitāte, Pēterburgas kara medicīnas akadēmija, Petrogradas Psihoneiroloģiskais institūts Alma mater Pēterburgas kara medicīnas akadēmija Apbalvojumi Sv. Annas ordenis, 3. pakāpe

Izcelsme

Uzvārds cēlies no lejasvācu vārda Hartje ("sirsniņa"). Vecvectēvs Heinrihs Hartje kritis 1815. gada kaujā pie Vaterlo. Vectēvs drēbnieks Kārlis Hartje (1800–1884) bija dzimis Šoningas (Schoningen bei Uslar) ciemā Vestfālenē un ieceļojis Vidzemes guberņā, kur 1836. gadā apprecējās ar Pērnavas miesnieka meitu Amāliju Freibergu. Viņš nomainīja savu uzvārdu uz Hartge (Carl Heinrich Hartge).

Dzīvesgājums

Eduards Gartjē dzimis 1872. gada 27. augustā Pērnavā tirgotāja Eduarda Aleksandra Hartjes (1843-) ģimenē. 1874. gadā viņš kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā. Studēja Pēterburgas kara medicīnas akadēmijā (-1896). Strādāja par ārštata ordinatoru Pēterburgas Sv. Marijas Magdalēnas slimnīcā (1896-1898). No 1898. gada viņš bija Semjonova-Aleksandra (Семёновско-Александровский) kara hospitāļa jaunākais ordinators, līdztekus Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas Bērnu klīnikas ordinators. 1900. gada 16. maijā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju. Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas Bērnu klīnikas otrais asistents (1904), vecākais asistents (1907), privātdocents (1909). No 1912. gada E. Gartjē bija Pastēra mazgadīgo bērnu klīniskās slimnīcas Terapeitiskās nodaļas vadītājs un neiznēsāto bērnu patversmes vadītājs. 1914. gadā viņš tika ievēlēts par Petrogradas Psihoneiroloģiskā institūta, vēlākā Valsts Medicīnas zinātņu institūta (Государственний институт медицинских знаний) Bērnu katedras profesoru.

Pēc Igaunijas Republikas nodibināšanas 1920. gada augustā profesors E. Gartjē iesniedza lūgumu viņam piešķirt Igaunijas pavalstniecību. 1921. gadā viņš ar ģimeni pārcēlās uz Tallinu, tad uz Rīgu. 1921. gadā tika ievēlēts par LU bērnu slimību profesoru, 1940. gadā par Bērnu slimību katedras vadītāju. Dzīvoja Margrietas ielā 16-1, Rīgā.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gada rudenī Eduards Gartjē devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc kara beigām dzīvoja Austrijā, no 1951. gada Lielbritānijā, lietojis franciskotu sava vārda formu Édouard Gartier.

Miris 1959. gadā Edinburgā, apglabāts Ņūvingtonas kapsētā (Newington Cemetery).

Viņa meita Melita Eiženija Adele Grīnberga (arī Militsa Green; 1912-1998) bija juriste, Ivana Buņina mantojuma pētniece.