Vikipēdija

Dzimtbūšanas atcelšana Latvijā

(Pāradresēts no Dzimtbūšanas atcelšana)

Dzimtbūšanas atcelšana jeb zemnieku brīvlaišana (vācu: Freilassung des Bauern-Standes, krievu: отмена крепостного права) Latvijas teritorijā notika 19. gadsimtā. 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā, 1819. gadā — Vidzemes guberņā, 1861. gadā — Latgalē.[1] Zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieka īpašumā palika zeme kopā ar mājām. Zemnieks zemi varēja izmantot, ja ar muižnieku tika noslēgts nomas līgums. Zemniekiem tāpat tika atņemta daļa kustamās mantas, jo tika noteikts, ka klaušu pildīšanai nepieciešamais minimums (darbarīki, rati u.c.) pieskaitāms pie mājām.[2] Ar zemnieku brīvlaišanu tika ievadīti tā sauktie klaušu laiki.[2] Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem.

Vidzemes zemnieku nolikuma pirmā lapa (1819).

Priekšvēsture labot šo sadaļu

Livonijas Konfederācijas laikos pilsnovados dzīvojošie zemnieki saglabāja personisko brīvību un pašpārvaldi, bet bija spiesti pildīt militārās un civilās klaušas un maksāt nodokļus.[3] Pēc Livonijas kara izraisītajiem postījumiem pieauga muižu īpašnieku politiskā ietekme un vara pār zemniekiem. Pēc Latvijas zemju nonākšanas Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldībā vairums zemnieku zaudēja savu personisko brīvību un kļuva par muižnieku "kustamo" īpašumu. Tomēr personisko brīvību saglabāja brīvzemnieki (Vidzemes leimaņi un kuršu ķoniņi), kā arī pilsētu iedzīvotāji. Kuršu ķoniņi bija septiņu Kurzemes ciemu (Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu) iedzīvotāji, kuri no Livonijas ordeņa mestriem bija saņēmuši īpašas lēņu grāmatas. Tiesību ziņā ķoniņi neatšķīrās no muižniekiem, viņi nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas un bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi, ko apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību. Tāpat kā muižniekiem, kuršu ķoniņiem bija zvejas, medību un dzirnavu tiesības, arī savi ģerboņi.[4]

Zemnieku brīvlaišana Kurzemē un Vidzemē labot šo sadaļu

Apgaismības ideju ietekmē daudzās Eiropas valstīs pieauga prasības atcelt zemnieku dzimtbūšanas iekārtu. Jau 1792. gadā Garlībs Merķelis aicināja Krievijas ķeizarieni Katrīnu II atbrīvot Vidzemes zemniekus no dzimtbūšanas. 1797. gadā Leipcigā iznāca G. Merķeļa grāmata "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās". 1802. gada oktobrī Valmieras apkārtnē notika plašie Kauguru nemieri, kas tika apspiesti tikai ar karaspēka palīdzību. Pēc zemnieku sacelšanās cēloņu izmeklēšanas 1804. gadā tika izdoti jauni Vidzemes zemnieku likumi, kas noteica to, ka zemnieki tika piesaistīti muižas pagastam, nevis muižnieka personai. Likumi noteica zemnieku statusu, tika reformēta arī tiesu sistēma (pagasttiesa, zemes tiesa, galma tiesa). Bez tam 1809. gadā izdeva "Papildus punktus zemnieku likumam". Pēc 1812. gada Napoleona armijas iebrukuma Kurzemē 1814. gadā Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs I deva rīkojumu Baltijas ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči izveidot komisiju Kurzemes zemnieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanai.[5] 1814. gadā G. Merķelis Pēterburgas brīvās ekonomiskās sabiedrības izsludinātajam konkursam iesniedza ekonomisku apcerējumu par brīvo zemnieku nodarbināšanas izdevīgumam iepretī dzimtcilvēku darbam, kas pamatoja dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās.[6]

Pēc garām debatēm 1817. gada aprīlī Kurzemes landtāgs pieņēma lēmumu par zemnieku brīvlaišanu, ko apstiprināja 1817. gada 25. augustā un izsludināja svinīgā ceremonijā ķeizara Aleksandra I klātbūtnē 1818. gada 30. augustā Jelgavā. Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likums formāli deva personīgo un pārvietošanās brīvību 300 000 personām. 1819. gada 26. martā tika apstiprināts līdzīgs Vidzemes landtāga izstrādāts likums, tas tika izsludināts 1820. gada 6. janvārī Rīgā un Sāmsalā.[2] Tomēr dzimtbūšanas atcelšana notika pamazām, tika noteikts tā sauktais pagaidu stāvoklis. Līdz ar zemnieku brīvlaišanu tika paredzēta arī zemākās administratīvās struktūras maiņa.[2]

Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt sava draudzes novada robežas, bet nākamos 3 — virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē). Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam, zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās.

Pēc zemnieku brīvlaišanas Merķelis 1820. gadā publicēja Aleksandram I veltītu sacerējumu "Brīvie latvieši un igauņi". Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.

Zemnieku brīvlaišana Latgalē labot šo sadaļu

Jau 1819. gada novembrī notika Daugavpils apriņķa muižnieku sanāksme, kurā pieņēma lēmumu Vitebskas guberņas zemnieku stāvokļa reformas komitejas radīšanu. Šo lēmumu parakstīja Rēzeknes apriņķa maršals un Dagdas muižas īpašnieks Kazimirs Buiņickis, četri grāfi Plāteri-Zībergi, Višķu muižas īpašnieks Mols un citi. Kazimirs Buiņickis bija viens no zemnieku brīvlaišanas projekta autoriem. 1820. gada 7. martā dzimtbūšanas atcelšanas komisiju apstiprināja, taču komisijas darba gaitā sākās pretdarbība iecerētajām reformām, ko vadīja Eversmuižas muižnieks M. Karņickis, arī citi muižnieki mainīja savu nostāju. Tā Latgales apriņķi nepievienojās dzimbūšanas atcelšanai Baltijas guberņās.[7]

Vitebskas guberņas teritorijā ietilpstošajā Latgalē dzimtbūšanas tika atcelta tikai 1861. gada 19. februārī, kad ķeizars Aleksandrs II parakstīja manifestu "Par brīvo lauku iedzīvotāju statusa piešķiršanu dzimtcilvēkiem" (krievu: О Всемилостивейшем даровании крепостным людям прав состояния свободных сельских обывателей), ar ko visā Krievijas Impērijā tika atcelta dzimtbūšana. Ar atcelšanu zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieki saglabāja īpašumtiesības uz saviem muižu īpašumiem, zemnieki savā īpašumā ieguva to zemes gabalu, kas viņiem bija personīgā lietošanā līdz brīvlaišanai. 1861. gadā dzimtbūšanas iekārta tika atcelta privātmuižu zemniekiem, 1866. gada 24. septembrī ar likumu tika atbrīvoti arī valsts muižu zemnieki.[2]

1862. gadā Pēterburgā tika izdoti Gustava Manteifeļa latgaliski tulkotie brīvlaisto zemnieku likumi — Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas (Nolikšanas ap zemniekiem izgājušiem no dzimtīgas piederēšanas).

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ lvportals.lv. «Latgales kongresam 100: priekšvēsture - LV portāls» (latviešu). Skatīts: 2018-05-02.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 347. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
  3. ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, 1997.
  4. ↑ Kuršu ķoniņu tiesību apliecinājums Delfi, 2013. gada 29. jūlijā
  5. ↑ Zemnieku brīvlaišanas noslēgums Latvijas teritorijā Delfi, 2013. gada 29. jūlijā
  6. ↑ Jānis Niedre. Priekšvārds G.Merķeļa grāmatas "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās" latviešu izdevumam. Rīgā, 1953.; 13 lpp.
  7. ↑ Krāslavas Sv. Ludvika baznīcas 250 gadu vēstures notikumos ieskatoties Janīna Gekiša, novadpētniece (2017)

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzimtbūšanas_atcelšana_Latvijā&oldid=4018496"