Dzimtbūšanas atcelšana Latvijā

Dzimtbūšanas atcelšana jeb zemnieku brīvlaišana (vācu: Freilassung des Bauern-Standes, krievu: отмена крепостного права) Latvijas teritorijā notika 19. gadsimtā. 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā, 1819. gadā — Vidzemes guberņā, 1861. gadā — Latgalē. Zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieka īpašumā palika zeme kopā ar mājām. Zemnieks zemi varēja izmantot, ja ar muižnieku tika noslēgts nomas līgums. Zemniekiem tāpat tika atņemta daļa kustamās mantas, jo tika noteikts, ka klaušu pildīšanai nepieciešamais minimums (darbarīki, rati u.c.) pieskaitāms pie mājām. Ar zemnieku brīvlaišanu tika ievadīti tā sauktie klaušu laiki. Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem.

Vidzemes zemnieku nolikuma pirmā lapa (1819).

Priekšvēsture

Jūliānas Eleonoras Bēras brīvlaišanas raksts Ansim Zonam (1760).

Livonijas Konfederācijas laikos pilsnovados dzīvojošie zemnieki saglabāja personisko brīvību un pašpārvaldi, bet bija spiesti pildīt militārās un civilās klaušas un maksāt nodokļus. Pēc Livonijas kara izraisītajiem postījumiem pieauga muižu īpašnieku politiskā ietekme un vara pār zemniekiem. Pēc Latvijas zemju nonākšanas Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldībā vairums zemnieku zaudēja savu personisko brīvību un kļuva par muižnieku "kustamo" īpašumu. Tomēr personisko brīvību saglabāja brīvzemnieki (Vidzemes leimaņi un kuršu ķoniņi), kā arī pilsētu iedzīvotāji. Kuršu ķoniņi bija septiņu Kurzemes ciemu (Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu) iedzīvotāji, kuri no Livonijas ordeņa mestriem bija saņēmuši īpašas lēņu grāmatas. Tiesību ziņā ķoniņi neatšķīrās no muižniekiem, viņi nemaksāja regulāras nodevas un nepildīja klaušas un bija pilnīgi noteicēji par izlēņoto zemi, ko apstrādāja paši vai ar algota darbaspēka palīdzību. Tāpat kā muižniekiem, kuršu ķoniņiem bija zvejas, medību un dzirnavu tiesības, arī savi ģerboņi.

Apgaismības ideju ietekmē daudzās Eiropas valstīs pieauga prasības atcelt zemnieku dzimtbūšanas iekārtu. Notika atsevišķu zemnieku legāla atbrīvošana no dzimtbūšanas, par ko liecina Cīravas muižas īpašnieces Jūliānas Eleonoras fon Bēras 1760. gadā parakstīts brīvlaišanas dokuments Anša Zona (Hans Sonn) ģimenei:

Ar šo tiek visiem darīts zināms [..], ka es, Jūliana Eleonora, atraitne Bēra, dzimusi Bīlova, [..] atbrīvoju savu Cīravas dzimtcilvēku Ansi Zonu, viņa sievu un visus viņa bērnus, tostarp viņu pēcnācējus, pateicoties viņa daudzu gadu ilgajai kalpošanai un uzticības ļaudīm paziņoju, ka ne es, ne mani mantinieki un mantinieces nekad nevarēsim pieprasīt ne mazākās dzimtbūšanas tiesības pār Ansi Zonu, viņa sievu, bērniem un pēcnācējiem. Tādējādi, sniedzot palīdzību sev, maniem mantiniekiem un mantiniekiem, es dodu Ansim Zonam un visiem viņa likumīgajiem mantiniekiem iespēju, ņemot vērā viņa lojālos pakalpojumus, izmantot Loepen (Liepiņu mājas?), kas atrodas Cīravā, ar saistītajiem laukiem un siena laukiem un nepieciešamo ēku un malku, ko Cīravas muiža piešķirs pēc pieprasījuma, jo es šodien viņam nododu inventāru. […]

1764. gadā Vidzemes landrāts Frīdrihs Karls Šulcs izdeva "Aizkraukles un Rīmaņu muižas Zemnieku tiesu", kura paredzēja zemnieku tiesības uz kustamo īpašumu, zemes mantošanu, klaušu un nodevu apjoma noteikšanu vaku grāmatā un ļāva sūdzēt muižnieku Zemes tiesā. 1765. gada vasarā līdzīgus noteikumus pieņēma muižnieki fon Vilkeni Vecbebros un Jaunbebros, un Vidzemes landtāgs apstiprināja muižkungu un dzimtļaužu attiecības formā, kas maz atšķīrās no Šulca redakcijas.

1792. gadā Garlībs Merķelis aicināja Krievijas ķeizarieni Katrīnu II atbrīvot Vidzemes zemniekus no dzimtbūšanas. 1797. gadā Leipcigā iznāca G. Merķeļa grāmata "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās". 1802. gada oktobrī Valmieras apkārtnē notika plašie Kauguru nemieri, kas tika apspiesti tikai ar karaspēka palīdzību. Pēc zemnieku sacelšanās cēloņu izmeklēšanas 1804. gadā tika izdoti jauni Vidzemes zemnieku likumi, kas noteica to, ka zemnieki tika piesaistīti muižas pagastam, nevis muižnieka personai. Likumi noteica zemnieku statusu, tika reformēta arī tiesu sistēma (pagasttiesa, zemes tiesa, galma tiesa). Bez tam 1809. gadā izdeva "Papildus punktus zemnieku likumam".

Zemnieku brīvlaišana Kurzemes guberņā

Pēc 1812. gada Napoleona armijas iebrukuma Kurzemē 1814. gadā Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs I deva rīkojumu Baltijas ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči izveidot komisiju Kurzemes zemnieku tiesiskā stāvokļa uzlabošanai.

Pēc garām debatēm 1817. gada aprīlī Kurzemes landtāgs pieņēma lēmumu par zemnieku brīvlaišanu, ko apstiprināja 1817. gada 25. augustā un izsludināja svinīgā ceremonijā ķeizara Aleksandra I klātbūtnē 1818. gada 30. augustā Jelgavā. Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likums formāli deva personīgo un pārvietošanās brīvību 300 000 personām. Kurzemē brīvlaišanu bija paredzēts īstenot pakāpeniski, pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt sava draudzes novada robežas, bet nākamos 3 — virspilskunga iecirkņa robežas, 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu guberņas robežās.

1834. gada 29. oktobrī Kurzemes civilgubernators Kristofs Breverns izdeva patenti par uzvārdu ieviešanu. No 1848. gada zemnieki drīkstēja apmesties pilsētās. Lai gan bija norādīts, ka tas, kādu uzvārdu pieņemt, ir katra brīva izvēle, tiesības izvēlēties uzvārdu piešķīra dzimtas vecākajam vīrietim – tēvam vai vectēvam –, un tas bija jāpieņem viņu pēctečiem. Ja tēvs vai vectēvs bija jau miruši, brāļi varēja pieņemt katrs savu uzvārdu. 1834. gada 27. decembra pielikumā publicēja ieteicamo uzvārdu sarakstus („Padoms pie cilts – jeb pamilias – vārdu uzņemšanas”). Ieteikumi saturēja dažādu amatu, nodarbošanos, īpašību, augu, dzīvnieku, priekšmetu un citus nosaukumus. Par atbildīgo institūciju uzvārdu pieņemšanā un reģistrēšanā noteica pagasta tiesas, kam uzvārdu saraksti (ruļļi) līdz 1835. gada 1. jūlijam bija jāiesniedz apriņķa tiesām, kurām vajadzēja sarakstus caurlūkot, bet visai kampaņai bija jānoslēdzas tā paša gada 1. novembrī. Uzvārdu saraksti bija pievienojami 1834. gada 8. dvēseļu revīzijai kā pielikums.

Zemnieku brīvlaišana Vidzemes guberņā

1814. gadā G. Merķelis Pēterburgas brīvās ekonomiskās sabiedrības izsludinātajam konkursam iesniedza ekonomisku apcerējumu par brīvo zemnieku nodarbināšanas izdevīgumam iepretī dzimtcilvēku darbam, kas pamatoja dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās.

1819. gada 26. martā Vidzemes landtāgs pieņēma zemnieku brīvlaišanas likumu, ko izsludināja 1820. gada 6. janvārī Rīgā un Sāmsalā. Līdz ar zemnieku brīvlaišanu bija paredzēta arī zemākās administratīvās struktūras maiņa. Pēc zemnieku brīvlaišanas Merķelis 1820. gadā publicēja Aleksandram I veltītu sacerējumu "Brīvie latvieši un igauņi". Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.

Tomēr dzimtbūšanas atcelšana notika pamazām, pirmā grupa – puse saimnieku ar ģimenēm – ieguva brīvību 1823. gada Jurģos, otrā puse – nākamā gada Jurģos, bet kalpi ar muižas ļaudīm – 1825. un 1826. gada Jurģos. 1822. gada 21. augustā Vidzemes civilgubernators Žozefs Diamels (Joseph du Hamel) izdeva patenti Nr. 3877, kuras 3. punktā teikts, ka katrai zemnieku ģimenei un katram indivīdam jāiegūst uzvārds, tādēļ muižu pārvaldēm Miķeļdienā, kad noteiktai saimnieku grupai tiks paziņots par brīvlaišanu, katram pie viena arī jānoprasa, kādu "pievārdu" (Zunahme) viņi sev un saviem bērniem vēlas pieņemt. Līdz 1823. gada 22. janvārim zemnieki ar šiem uzvārdiem bija jāreģistrē draudzes tiesas sarakstā, bet tiem saimniekiem un kalpiem, kas tika brīvlaisti vēlāk, uzvārdu vajadzēja izvēlēties viņu brīvlaišanas paziņošanas laikā, turklāt viņi varēja pieņemt vai nu tādu uzvārdu, kāds jau bija viņu agrāk brīvlaistiem vecākiem vai radiniekiem, vai arī kā neatkarīgi ļaudis – paši savu.

Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja pārcelties uz dzīvi ārpus sava draudzes novada, bet Rīgas pilsētas tuvumā dzīvojošie – pilsētas lauku apgabala jeb patrimoniālapgabala. Nākamos trīs gadus dzīvesvietu varēja mainīt jau bruģa jeb kārtības tiesas iecirkņa, pēc tam – guberņas robežās.

Zemnieku brīvlaišana Latgalē

Jau 1819. gada novembrī notika Daugavpils apriņķa muižnieku sanāksme, kurā pieņēma lēmumu Vitebskas guberņas zemnieku stāvokļa reformas komitejas radīšanu. Šo lēmumu parakstīja Rēzeknes apriņķa maršals un Dagdas muižas īpašnieks Kazimirs Buiņickis, četri grāfi Plāteri-Zībergi, Višķu muižas īpašnieks Mols un citi. Kazimirs Buiņickis bija viens no zemnieku brīvlaišanas projekta autoriem. 1820. gada 7. martā dzimtbūšanas atcelšanas komisiju apstiprināja, taču komisijas darba gaitā sākās pretdarbība iecerētajām reformām, ko vadīja Eversmuižas muižnieks M. Karņickis, arī citi muižnieki mainīja savu nostāju. Tā Latgales apriņķi nepievienojās dzimbūšanas atcelšanai Baltijas guberņās.

Vitebskas guberņas teritorijā ietilpstošajā Latgalē dzimtbūšanas tika atcelta tikai 1861. gada 19. februārī, kad ķeizars Aleksandrs II parakstīja manifestu "Par brīvo lauku iedzīvotāju statusa piešķiršanu dzimtcilvēkiem" (krievu: О Всемилостивейшем даровании крепостным людям прав состояния свободных сельских обывателей), ar ko visā Krievijas Impērijā tika atcelta dzimtbūšana. Ar atcelšanu zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču muižnieki saglabāja īpašumtiesības uz saviem muižu īpašumiem, zemnieki savā īpašumā ieguva to zemes gabalu, kas viņiem bija personīgā lietošanā līdz brīvlaišanai. 1861. gadā dzimtbūšanas iekārta tika atcelta privātmuižu zemniekiem, 1866. gada 24. septembrī ar likumu tika atbrīvoti arī valsts muižu zemnieki.

1862. gadā Pēterburgā tika izdoti Gustava Manteifeļa latgaliski tulkotie brīvlaisto zemnieku likumi — Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas (Nolikšanas ap zemniekiem izgājušiem no dzimtīgas piederēšanas).

Ārējās saites

• Zemnieku brīvlaišana. Vēsture.eu