Dienvidlidvāvere
Dienvidlidvāvere (Glaucomys volans) ir viena no divām Amerikas lidvāveru ģints (Glaucomys) sugām, kas pieder vāveru dzimtai (Sciuridae). Tā apdzīvo teritorijas, kur ir lapu koku, skujkoku un jaukto koku meži ar augstiem kokiem.[1] Otra suga ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus) apdzīvo Ziemeļamerikas ziemeļteritorijas.
| Dienvidlidvāvere Glaucomys volans (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Vāveres (Sciuridae) |
| Cilts | Lidvāveres (Pteromyini) |
| Ģints | Amerikas lidvāveres (Glacuomys) |
| Suga | Dienvidlidvāvere (Glaucomys volans) |
| Izplatība | |
 | |
 Dienvidlidvāvere Vikikrātuvē | |
Dienvidlidvāvere sastopama Ziemeļamerikas austrumu krastā; no Kanādas līdz Floridai (ASV), kā arī atsevišķos kalnu rajonos Meksikā, Gvatemalā un Hondurasā.[2]
Izskats labot šo sadaļu
Dienvidlidvāveri var viegli atpazīt pēc ādas krokas abās ķermeņa pusēs, kas savieno priekškāju ar pakaļkāju. Kažoks mīksts, zīdains, pelēkbrūnā krāsā, pavēdere balta. Aste kupla, saplacinātas formas, kas atbalsta vāveri planējumā.[2] Ķermeņa garums 20—24 cm, astes garums 8—12 cm, svars 45—98 g.[3] Dzīves ilgums līdz 10 gadiem.
Dienvidlidvāverei, kā jau lielākajai daļai nakts dzīvnieku, ir lielas acis, tādēļ tā labi redz tumsā. Vēl tai ir lieliska dzirde un jutīgas ūsas, ko tā izmanto, lai meklētu barību. Kā visiem grauzējiem, lidvāverei ir kaltveidīgi zobi, kuri noder, lai pārkostu riekstu un graudu cieto čaulu.
Barība labot šo sadaļu
Dienvidlidvāvere ēd gandrīz visu, ko atrod mežā. Bez riekstiem un sēklām tā ēd arī pumpurus, augu dzinumus, mīkstus augļus un sēnes. Dienvidlidvāvere medī arī dažādus kukaiņus un zirnekļus, dažreiz no ligzdas izzog putnēnus. Lielāko daļu savas barības tā apēd uz vietas, tikai dažus riekstus un graudus noglabā slēptuvē, veidojot krājumus ziemai. Krājumus lidvāvere izmanto, kad laiku pa laikam ziemā pamostas.
Dzīvesveids labot šo sadaļu
Ziemeļamerikā dienvidlidvāvere dzīvo augstu koku galotnēs, kur vislabāk var izmantot savu prasmi; "pārlidot" no viena koka uz otru. Pateicoties šai prasmei, lidvāvere ir pasargāta no ienaidniekiem, kas dzīvo uz zemes, taču tā kļūst par vieglu medījumu plēsīgiem putniem — galvenokārt ērgļiem un vanagiem. Tādēļ dienā lidvāvere visbiežāk guļ, bet barību meklē naktī, kad vienīgā bīstamā ienaidniece ir lielā pūce. Pūce ir ātra un veikla, tā viegli var noķer planējošu lidvāveri. No rīta lidvāvere atgriežas savā midzenī, kas parasti ir dobums kokā, ko izkalis dzenis vai arī tas ir veidojies dabīgi. Tur tā noguļ lielāko dienas daļu.
Vasarā dienvidlidvāveres dzīvo vienas, bet ziemā tās dzīvo baros līdz pat 24 indivīdiem, lai kopīgi sildītos. Ja ir ļoti auksts laiks, tad dienvidlidvāvere ieslīgst ziemas miegā — laiku pa laikam tā pamostas, lai ieēstu rudenī savāktos krājumus.
Dienvidlidvāvere nemāk lidot, taču tā māk planēt. To ļauj ādas kroka, kas ir izplesta starp visām četrām kājām. Planējot no viena koka uz otru, tā spēj veikt arī dažādus akrobātiskus trikus: pagriezties, planēt pa apli vai spirāli un nolaisties tajā pašā vietā, no kuras startējusi. Lidvāvere spēj planēt pat 50 metru tālu. Kad lidvāvere neplanē, ādas kroka ir savilkta, tādējādi tā netraucē tai kāpelēt pa kokiem. Tās izdveš dažādas skaņas: čivina vai briesmu gadījumā pīkst.
Vairošanās labot šo sadaļu
Dzimumbriedumu lidvāveres sasniedz viena gada vecumā. Tās pārojas divas reizes gadā; laikā no februāra līdz martam un no jūnija līdz jūlijam. Grūsnības periods ilgst apmēram 40 dienas pēc pārošanās. Mātīte koka dobumā laiž pasaulē 2—6 mazuļus, kas sākumā ir pilnīgi neaizsargāti. Tie ir kaili un akli, bet ar izteikti attīstītu ādas kroku. Kad mazuļi sasnieguši divu nedēļu vecumu, tiem pienācis laiks pirmajiem "lidošanas" treniņiem, kas notiek mātes uzraudzībā. Ja mazulis nokrīt māte to atnes atpakaļ un ierāda kā jāatsperas, jāplanē un jānolaižas. Kad mazuļi ir izauguši, tie pavada māti barības meklējumos. Ģimene paliek kopā līdz nākamajam pavasarim.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Glaucomys volans (Mexican Flying Squirrel, Southern Flying Squirrel)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 8. oktobrī. Skatīts: 2009. gada 18. aprīlī.
- ↑ 2,0 2,1 ADW: Glaucomys volans: Information
- ↑ Glaucomys volans (Linnaeus); Southern Flying Squirrel