Džeimss Vedels
Džeimss Vedels (angļu: James Weddell; dzimis 1787. gada 24. augustā Ostendē, miris 1834. gada 9. septembrī Londonā, Anglijā) bija skotu izcelsmes britu jūrasbraucējs un roņu mednieks, viens no Antarktīdas agrīnajiem pētniekiem.
| ||||||||||
Biogrāfija labot šo sadaļu
Dzimis skotu polsterētāju ģimenē.[1] Tēvs miris drīz pēc Džeimsa piedzimšanas un vecākais brālis Čārlzs bijis spiests iestāties dienestā Britu Kara flotē, lai uzturētu ģimeni. Arī Džeimss jau deviņu gadu vecumā sešus mēnešus strādājis uz brāļa kuģa par kuģapuiku. Pēc tam dažus gadus strādājis uz ogļu transportkuģa Ņūkāslā. 1805. gadā kļuvis par tirgotāja mācekli un strādājis līnijās uz Rietumindijas salām. 1810. gadā Jamaikā brīvprātīgi iestājies dienestā Kara flotē, kur dienējis uz vairākiem kuģiem Napoleona karu laikā.
Antarktīdas ekspedīcijas labot šo sadaļu
1819. gadā Vedels iepazinās ar Leitas kuģubūvētāju Džeimsu Strečenu (James Strachan), kura īpašumā kopīgi ar Londonas apdrošinātāju Džeimsu Mičelu (James Mitchell) bija 160 tonnīga briga Jane, kas bija pārbūvēta roņu medīšanai. Pēc Dienvidšetlendas salu atklāšanas Vedels pārliecināja kuģa īpašniekus par perspektīvām roņu medīšanai Antarktikā. Pirmais kuģojums uz Folklenda salām un tālāk uz dienvidiem bija tik veiksmīgs, ka Strečens un Mičels uzbūvēja otru kuģi Beaufoy.[2]
Nākamajā ekspedīcijā 1821./1822. gadā Vedels devās uz Dienvidšetlendas salām, bet tur darbojās 45 mednieku komandas un tikai divus gadus pēc arhipelāga atklāšanas roņi jau bija reti sastopami. Vedels devās jaunu medību areālu meklējumos un 1921. gada 22. novembrī kuģa Beaufoy kapteinis Maikls Makleods atkārtoti atklāja Dienvidorkneju salas, kurās roņi vēl nebija medīti.
Vedela trešā ekspedīcija noritēja no 1822. līdz 1824. gadam. Dienvidorkneju salās roņu vairs pietiekamā daudzumā nebija un ekspedīcija atkal nolēma meklēt jaunas zemes. Neatraduši neatklātas salas starp Dienvidorkneju un Dienvidšetlendas salām, ekspedīcija pagriezās uz dienvidiem. Tā gada polārā vasara bija neparasti silta un 1823. gada 20. februārī kuģi sasniedza 74°15' dienvidu platumā — tālāko vietu dienvidos, ko cilvēks tajā laikā sasniedzis un tā netika sasniegta vēl 80 gadus. Neatraduši zemi, ekspedīcija pagriezās atpakaļ tikai divu dienu kuģojumā no jaunatklātās jūras dienvidaustrumu krasta — Kotsu Zemes. Vedels pieļāva, ka jūra stiepjas līdz Dienvidpolam un nosauca to par Džordža IV jūru. 1900. gadā jūra tika pārdēvēta atklājēja vārdā.
Pēc atgriešanās Anglijā Vedels savus atklājumus nopublicēja grāmatā, kas tika izdota 1825. gadā un atkārtotā un paplašinātā izdevumā 1827. gadā.
Vēlākos gados Vedels piedāvāju savus pakalpojumus Britu Admiralitātei dienvidu jūru izpētē, bet tika atraidīts. Nodarbojies ar kravu pārvadājumiem Atlantijas okeānā, bet 1829. gadā zaudēja savu kuģi Jane. Vēlāk kuģojis uz Austrāliju, bet 1832. gadā atgriezies Anglijā. Miris 1834. gadā 47 gadu vecumā nabadzībā un aizmirstībā.
Vedela vārdā nosaukta Vedela jūra, Vedela sala Folklenda salu arhipelāgā un 1820. gados atklātā roņu suga.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «JAMES WEDDELL Anglo-Scots navigator, sealer, and Antarctic explorer (1787-1834)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. septembrī. Skatīts: 2012. gada 1. septembrī.
- ↑ Raymond Howgego. Encyclopedia of Exploration (Part 2: 1800 to 1850). Potts Point, NSW, Australia: Hordern House, 2004.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džeimss Vedels.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)