Cecīlija Dinere


Cecīlija Dinere (dzimusi 1919. gada 25. decembrī, mirusi 1996. gada 18. jūlijā) bija latviešu rakstniece, dzejniece, tulkotāja un atdzejotāja.

Cecīlija Dinere
Cecīlija Dinere
Personīgā informācija
Dzimusi 1919. gada 25. decembrī
Valsts karogs: Latvija Krāslava, Latvija
Mirusi 1996. gada 18. jūlijā (76 gadi)
Valsts karogs: Izraēla Batjama, Izraēla
Tautība latviete
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstniece, dzejniece, tulkotāja
Valoda latviešu valoda
Žanri Proza, dzeja

DzīvesgājumsLabot

Dzimusi 1919. gadā Krāslavas pagastā amatnieka Roberta Dinera ģimenē. Mācījās Krāslavas Valsts ģimnāzijā, kur viņas mīļākie mācību priekšmeti bija latviešu literatūra, vācu un latīņu valodas. Rakstniece visu mūžu bija pateicīga savai latviešu literatūras pasniedzējai Zelmai Mūrniecei, kura centīgajā meitenē ieraudzīja potenciālu literāru talantu, atbalstīja un iedrošināja viņu turpināt izglītoties. Agrā bērnībā izlasītais Jāņa Poruka stāsts "Kauja pie Knipskas", tolaik atstājis tik lielu iespaidu, ka Jāni Poruku viņa uzskatīja par vienu no saviem pirmajiem skolotājiem. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas 1936. gadā pārcēlās uz Rīgu un apmeklēja Rūdolfa Egles literāro studiju. Vēlāk līdz 1941. gadam mācījās Rēzeknes skolotāju institūtā, tad dienēja Sarkanajā armijā, 1943. gadā frontes laikraksts "Красноармейская правда" publicēja Dineres dzeju. Pēc Otrā pasaules kara beigām kopā ar Aleksandru Čaku strādāja laikrakstā "Cīņa" (1944–1947). Apprecējās ar literatūrkritiķi Edgaru Damburu, 1947. gadā viņiem piedzima dēls Jānis. Tad strādāja laikrakstā "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks" (1949–1950). Otrreiz apprecējās ar Jevgēniju Boiko, 1955. gadā viņiem piedzima meita Lilija.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, sākot ar 1992. gadu, kopā ar meitu Liliju Dineri dzīvoja Bonnā, kur viņas meita piedalījās mākslas projektos un izstādēs. 1996. gadā devās uz Izraēlu, lai kopā ar atdzejotāju strādātu pie savas dzejas izlases atdzejojuma krievu valodā. Negaidīti pasliktinoties veselībai, Cecīlija Dinere mira Izraēlā.[1]

DarbiLabot

Cecīlija Dinere ir vairāk kā 60 grāmatu pieaugušajiem un bērniem autore un tulkotāja. Viņas grāmatas ir pārtulkotas daudzās valodās (krievu, angļu, vācu, čehu, slovaku, tadžiku.c.)

  • prozas darbi: "Upe šalc un šalc"(1961), "Cilvēks no Šeherezādes" (1971), "Meiteņu divkauja" (1972), "Spoguļi" (1972), "Ugunsputna medības" (1976).
  • dzejoļkrājumi: "Spožie spārni" (1948), "Degošais pīlādzis" (1957), "Atbalsis" (1960), "Pieneņu ceļš" (1965), "Pretrunas" (1969), "Neredzamie tilti" (1973), "Iedomu pilsēta" (1979), "Vaga uz nekurieni" (1990).
  • dzeja bērniem: "Mazais rīdzinieks" (1951), "Kates rotaļlietas" (1953), "Savai mīļai māmiņai" (1959), "Poēma par gliemezīti" (1982) u.c.
  • proza bērniem: pasaku krājums "Kā vizbulīte uzvarēja ziemu" (1959), "Mazais bruņinieks" (1974), "Gliemežnīca" (1979) u.c.
  • tulkojumi: Tomasa Manna romāns "Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās" (1959), Morisa Karēma pasaku krājums "Ziedu valsts" (1973) u.c.
  • atdzejojumi: franču dzejas izlase bērniem "Poēzijas zeme" (1967), Morisa Karēma dzejoļkrājumi bērniem "Saules ziedi" (1971) un "Mēness Arlekīns" (1984). Piedalījusies ar Gijoma Apolinēra, Pola Eliāra, Žaka Prevēra atdzejojumiem franču dzejas izlasē "Es tevi turpinu" (1970). Atdzejojusi Pjēra Žana Beranžē dzejas izlasi "Dziesmas" (1980), no senfranču valodas Fransuā Vijona krājumu "Dzeja" (1987, 2019)[2] un Senfranču episko poēmu "Dziesma par Rolandu" (1992., 2010).

LiteratūraLabot

  • "Latviešu rakstniecība biogrāfijās". Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1992.

AtsaucesLabot

  1. literatura.lv
  2. Fransuā Vijons, "Dzeja". Rīga, Kurbads, 2019. - 280 lpp.