Carnikavas novads

Carnikavas novads
Karogs	Ģerbonis
Centrs:	Carnikava
Platība:	80,2 km2
Iedzīvotāji (2014):	6909
Blīvums:	86.1 iedz./km2
Izveidots:	2006. gadā
Domes priekšsēdētājs:	Daiga Mieriņa (LZS)
Mājaslapa:	www.carnikava.lv
	Carnikavas novads Vikikrātuvē

Carnikavas novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidrietumos pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas. Novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu novadiem. Novada centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.

Satura rādītājs

1 Daba
- 1.1 Upes
- 1.2 Ezeri
2 Vēsture
3 Administratīvais iedalījums
4 Apdzīvotās vietas
5 Iedzīvotāji
- 5.1 Etniskais sastāvs
6 Pašvaldība
7 Tautsaimniecība
8 Izglītība
9 Sports
10 Kultūra
11 Reliģija
12 Ievērojami Carnikavas novada novadnieki
13 Ievērojamas vietas
14 Attēlu galerija
15 Atsauces
16 Ārējās saites

DabaLabot

Kopējā novada platība ir 80,2 kvadrātkilometru, no kuriem lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kur sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Parks aizņem apmēram piektdaļu visas novada teritorijas.

UpesLabot

EzeriLabot

VēstureLabot

1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka^[3] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).

19. gadsimtā tagadējā Carnikavas novada teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.^[4]

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagastu izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu.^[5]

Administratīvais iedalījumsLabot

Apdzīvotās vietasLabot

IedzīvotājiLabot

Etniskais sastāvsLabot

Carnikavas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā^[6]

Latvieši (5276)			62.1%
Krievi (2093)			24.6%
Baltkrievi (280)			3.3%
Poļi (146)			1.7%
Ukraiņi (268)			3.2%
Cita tautība (285)			3.4%
Nav izvēlēta (152)			1.8%

PašvaldībaLabot

Pašvaldības vadītāja ir Daiga Mieriņa. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bijusi Elfa Slociniece, īslaicīgi Imants Krastiņš.

TautsaimniecībaLabot

IzglītībaLabot

SportsLabot

KultūraLabot

ReliģijaLabot

Ievērojami Carnikavas novada novadniekiLabot

Johans Augusts Lēberehts Albanuss (1765-1839), mācītājs Kalngales pastorātā [1], cenzors, Rīgas Domskolas rektors, Vidzemes guberņas ģimnāzijas direktors
Anna Auziņa (1975), dzejniece
Ludmila Azarova (Vāciete) (1935-2012), žurnāliste un dzejniece
Agita Balode (1962), gleznotāja
Mārtiņš Reinholds Bernhards (1879-1937), Pētera Stučkas 1919. gada L.S.P.R. boļševiku valsts jūras kara flotes komandieris^[7], tāļbraucējs kapteinis, Ķeizariskās zinātņu akadēmijas hidrografs, meteorologs un hidrologs, Polinēzijas ģeogrāfs un antropologs^[8]
Kristofs Frīdrihs Brose (1773-1827), mācītājs Kangales pastorātā, rakstnieks, Maskavas univeritātes mācībspēks, mēnešrakstu "Ruthenia" izdevējs [2]
Ilmārs Drēziņš (1930) būvinženieris;
Jēkabs Aleksandrs Dzenis (1983-1979), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, akciju sabiedrības "Laima" valdes loceklis^[9]
Modris Ģelzis (1929-2009), arhitekts
Gunārs Freimanis (1927-1993)^[10], dzejnieks un LPSR Valsts drošības komitejas represiju upuris
Aleksandrs Jaunbērzs (1882-1969), Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis, Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs
Harijs Lapiņš, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas priekšnieks
Jānis Vilhelms Lāce (1904-1966), LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs^[11], viens no galvenajiem PSRS okupācijas kolaboracionistiem
Visvaldis Lāms (1923-1992), rakstnieks^[11].
Anrijs Matīss (1973), Latvijas Republikas satiksmes ministrs
Māra Marnauza, kordiriģente
Baronese Auguste Juliāna fon Mengdena (1719-1987)^[12], Krievijas Impērijas politiķe kā Impērijas valdnieces, reģentes Annas Leopoldovnas favorīte un mīļākā^[13]
Svētās Romas Impērijas reihsgrāfs Ernests Reinholds fon Mengdens (1726-1798) Krievijas Impērijas virskambarkungs, tiesībzinātnieks, landrāts, valsts padomnieks
Frīdrihs Meins^[14] (1593-1659)^[15], tiesībzinātnieks, vēsturnieks, Tērbatas profesors, alķīmiķis^[16], kurš pirmais drukā publicējis dainas latviešu valodā.^[17]
Zigurds Neimanis (1947), aktieris, režisors
Jāzeps Osmanis (1932-2014), dzejnieks^[11].
Miķelis Voldemārs Pētersons (1893-1977), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris^[18]
Jēkabs Prīmanis (1892-1971), antropologs un eiģēniķis, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes un Baltijas universitātes profesors
Kristians Heinrihs Panders (1794-1865), paleontologs, embriologs un ģeologs, kuru Čārlzs Darvins darbā Sugu izcelšanās atzina par savas evolūcijas teorijas priekšteci.^[19]
Mārtiņš Eduards Šiliņš (1900-?), Sidnejas latviešu biedrības priekšnieks
Mārtiņš Štālbergs (1867-1942), tāļbraucējs kapteinis^[20]
Ferdinands Erdmans Štolls (1816-1893), mācītājs Kalngales pastorātā [3]
Vilnis Titāns (1944-2006), tēlnieks
Aina Tītmane (1928), arhitekte-pilsētbūvniece, Latvijas Arhitektu savienības atbildīgā sekretāre (1984-1996)^[21]
Ojārs Vācietis (1933-1983), dzejnieks
Mārtiņš Vācietis (1873-1945), Latvijas Republikas armijas ģenerālis, kara ministrs
Melānija Vanaga (1905-1997), rakstniece un LPSR Valsts drošības komitejas represiju upuris
Tālis Vīksna (1951-2005), šahists
Alfrēds Vītols (1896-1974), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, izcēlies Brīvības cīņu kaujās pie Carnikavas
Alvis Vītoliņš (1946-1997), šahists
Pēteris Zandbergs (1894-1980), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Ievērojamas vietasLabot

Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Carnikavas novadā

Attēlu galerijaLabot

AtsaucesLabot

↑ Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
↑ «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2014. gada 1. janvārī.
↑ http://www.garkalnesbaznica.lv/baznica/vesture.html
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.
↑ Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam^{[novecojusi saite]}
↑ Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.
↑ 46-47. lpp.
↑ Bernhards, R., kapt. "Piezīvojumi un novērojumi Polinēzijā", Latvijas Jaunatne, Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.
↑ Jēkabs Aleksandrs Dzenis
↑ Gunārs Feimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs
↑ ^11,0 ^11,1 ^11,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
↑ http://www.utlib.ee/ekollekt/eeva/index.php/index.php?lang=de&do=tekst&tid=4908
↑ Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8. http://www.e-reading-lib.com/chapter.php/90999/9/Anisimov_-_Ivan_VI_Antonovich.html#note_307
↑ Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.
↑ http://libris.kb.se/bib/2518137
↑ Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
↑ Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
↑ Miķelis Voldemārs Pētersons
↑ Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
↑ Mārtiņš Štālbergs, kapteinis
↑ Aina Tītmane

Ārējās saitesLabot

Šis ar Latvijas novadiem saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija

[2] «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2014. gada 1. janvārī.

[3] ttp://www.garkalnesbaznica.lv/baznica/vesture.html

[4] Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.

[5] Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam^{[novecojusi saite]}

[6] Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.

[7] 46-47. lpp.

[8] Bernhards, R., kapt. "Piezīvojumi un novērojumi Polinēzijā", Latvijas Jaunatne, Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.

[9] Jēkabs Aleksandrs Dzenis

[10] Gunārs Feimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs

[Pavasara,_L_1982-11] 11,0 ^11,1 ^11,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.

[12] ttp://www.utlib.ee/ekollekt/eeva/index.php/index.php?lang=de&do=tekst&tid=4908

[e-reading-lib.com-13] Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8. http://www.e-reading-lib.com/chapter.php/90999/9/Anisimov_-_Ivan_VI_Antonovich.html#note_307

[14] Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.

[15] ttp://libris.kb.se/bib/2518137

[16] Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.

[17] Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.

[18] Miķelis Voldemārs Pētersons

[Charles_Robert_Darwin_1861-19] Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.

[20] Mārtiņš Štālbergs, kapteinis

[21] Aina Tītmane

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]

[14]

[15]

[16]

[17]

[18]

[19]

[20]

[21]