Carnikavas novads
Carnikavas novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidrietumos pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas. Novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu novadiem. Novada centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.
Carnikavas novads | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|
![]() | ||||||
|
||||||
Centrs: | Carnikava | |||||
Platība: | 80,2[1] km2 | |||||
Iedzīvotāji (2020): | 8 934[2] | |||||
Blīvums: | 117,6 iedz./km2 | |||||
Izveidots: | 2006. gadā | |||||
Domes priekšsēdētājs: | Daiga Mieriņa (LZS) | |||||
Mājaslapa: | www | |||||
![]() |
DabaLabot
Kopējā novada platība ir 80,2 kvadrātkilometru, kas ir trešais teritorijas platības ziņā mazākais novads Latvijā aiz Saulkrastu un Stopiņu novadiem, turklāt lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kas ir iekļauts Eiropas Savienības izveidotajā īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000"[4] un kurā sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Ummja ezerā konstatētas daudzas beznoteces dzidrūdens tipa ezeriem raksturīgas augu sugas: Dortmaņa lobēlija, ezerenes u.c. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.[5] Parks aizņem apmēram piektdaļu visas novada teritorijas. Carnikavas novada teritorijā ir piecas upes un kanāli, astoņi ezeri un četras ezeru salas. Novadā ir 19 kilometrus gara pludmale gar Rīgas jūras līča Vidzemes piekrasti no Kalngales līdz Lilastei.[3]
Reljefa formasLabot
- Brēdes smilts
- Dižpalvas kāpa
- Labošanās virsotne
- Lagzdu kalns
- Lilastes kāpa
- Nagaiņu kalns
- Saules kalns
- Vilku kalni
HidrogrāfijaLabot
ŪdenstecesLabot
ŪdenstilpesLabot
- Dienvidu Garezers
- Dzirnezers
- Laveru ezers
- Lilastes ezers
- Mazais Dzirnezers
- Mazlandziņas ezers
- Pulksteņezers
- Serģis
- Ummis
- Vidējais Garezers
- Ziemeļu Garezers
PurviLabot
Dabas aizsardzībaLabot
Daļa no novada atrodas dabas parka Piejūra teritorijā.
VēstureLabot
Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās upes Latvijā - Gaujas. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211. gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par "Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par "Sarnikau" (ošleju).[6] Carnikavas kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17. gs. tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta un tā arī netika atjaunota.[7]
1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka[8] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).
19. gadsimtā tagadējā Carnikavas novada teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.[9]
1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagastu izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu.[10]
Kultūras pieminekļiLabot
- Baltgalvju Upurkalni
- Carnikavas baznīca (gājusi bojā 2017. gadā)
Teritoriālais iedalījumsLabot
Šī sadaļa jāpapildina. |
Apdzīvotās vietasLabot
Carnikavas novadā ir deviņi ciemi virzienā no Rīgas Trīsciema Mangaļu muižas uz Bādciemu Saulkrastu novadā:
IedzīvotājiLabot
Iedzīvotāju skaita ziņā novads ir vidēja lieluma, 2019. gadā tas bija 57. lielākais Latvijā no 110 novadiem.
Etniskais sastāvsLabot
PašvaldībaLabot
Pašvaldības vadītāja ir Daiga Mieriņa. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bijusi Elfa Slociniece, īslaicīgi Imants Krastiņš.
TautsaimniecībaLabot
SatiksmeLabot
Carnikavas novadu šķērso 1. šķiras ceļš Rīga (Jaunciems) – Carnikava – Ādaži (P1). Teritorijas austrumu pusē piekļaujas autoceļš "Via Baltica" (E67). Novadam cauri stiepjas elektrificēta dzelzceļa līnija Rīga – Skulte.
UzņēmējdarbībaLabot
IzglītībaLabot
Šī sadaļa jāpapildina. |
SportsLabot
Šī sadaļa jāpapildina. |
KultūraLabot
Laikmetīgā mākslaLabot
1972. gadā Carnikavā Gaujas estuāra kreisā krasta Jūrasleju pļavās pie jūras notika laikmetīgās mākslas pasaulē ievērību ieguvusī performance «Wedding of Jesus Christ (Jēzus Kristus kāzas Carnikavā)», kuru vadīja Andris Grīnbergs un kurā piedalījās arī Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, dzejniece Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Inta Jaunzema (Grīnberga), aktrise Ninuce Kaupuža-Leimane, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš un Eižens Valpēters[12][13].
Nemateriālais kultūras mantojumsLabot
Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā 2019. gadā iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā.[14]
17. gs. Gaujas lejtecē Carnikavā atradās vienīgā pārceltuve, kas bija īpaši svarīga starptautiskajam ceļam Rīga – Pērnava. Tās tuvumā 1851. gadā tika uzcelta māja "Cēlāji”, kuras iemītnieki rūpējās, lai ikviens varētu nokļūt otrpus Gaujai. 1966. gadā māja tika nogādāta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, bet tagad tās kopija ir uzbūvēta no jauna un ēku, kas atrodas Gaujas krastā, un tajā darbojas Carnikavas Novadpētniecības centrs, kas svinīgi tika atklāts 2012. gada rudenī un paver plašas pasākumu un tūrisma iespējas. Tur ikviens varēs iepazīt Carnikavas novada veidošanās vēsturi, tradīcijas, vērtības un īpašo nēģu zvejas arodu cauri gadsimtiem.[15]
ReliģijaLabot
Šī sadaļa jāpapildina. |
Ievērojami Carnikavas novada novadniekiLabot
- Johans Augusts Lēberehts Albanuss (1765-1839), mācītājs Kalngales pastorātā [1], cenzors, Rīgas Domskolas rektors, Vidzemes guberņas ģimnāzijas direktors
- Anna Auziņa (1975), dzejniece
- Ludmila Azarova (Vāciete) (1935-2012), žurnāliste un dzejniece, dzīvoja pie mātes Emmas Dimpēnas-Azarovas (1909-1998), kas vasarnīcas celtniecības atļauju Carnikavā saņēma kā kompensāciju par Rīgas HES būvniecības dēļ zaudēto zemi, mājā Cīrulīšu ielā 15, Robežu (tagad Ludmilas Azarovas) ielas galā[16]
- Agita Balode (1962), gleznotāja
- Lūcija Baumane (1905-1988), aktrise, teātra režisore un dramatiskā pedagoģe, dzīvoja Kalngalē[17]
- Mārtiņš Reinholds Bernhards (1879-1937), 1919. gada Latvijas S.P.R. jūras kara flotes komandieris[18], tālbraucējs kapteinis, Ķeizariskās zinātņu akadēmijas hidrogrāfs, meteorologs un hidrologs, Polinēzijas ģeogrāfs un antropologs[19]
- Kristofs Frīdrihs Brose (1773-1827), pseidonīms Ernsts Bonsens, mācītājs Kalngales pastorātā, rakstnieks, Maskavas Universitātes mācībspēks, mēnešraksta «Ruthenia» izdevējs [2][20]
- Augusts Ludvigs Otomārs Drēziņš (dzimis 1899. gada 17. jūnijā «Drunkas Nagaiņos»[21] Carnikavā, miris 1983. gada 31. decembrī Sidnejā) Austrālijas latviešu gleznotājs
- Ilmārs Reinholds Drēziņš (1930), būvinženieris, ilggadējs būvniecības nozares eksperts
- Jēkabs Aleksandrs Dzenis (1983-1979), akciju sabiedrības «Laima» valdes loceklis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris[22]
- Heinrihs Gēgingers (dzimis 1875. gada 3. septembrī Rīgā, miris 1943. gada 30. septembrī Lissā, Vācijā), rūpnieks
- Eduards Grantskalns (dzimis 1881. gada 22. decembrī Lodē, miris 1964. gada 12. martā Ņūdžersijā, ASV) Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, paraugsaimniecības «Ruthenia» īpašnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris (1933)
- Modris Ģelzis (1929-2009), arhitekts</ref>
- Gunārs Freimanis (1927-1993)[23], dzejnieks un LPSR Valsts drošības komitejas represiju upuris
- Aleksandrs Jaunbērzs (1882-1969), Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis, Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs[24] dzīvoja Laveros kopā ar mazdēlu Andri Ruģēnu
- Anna Jēkabsone (1890–1944), Latvijas Nacionālā teātra aktrise, dzīvoja «Karašu» mājās[25]
- Benedikts Kalnačs (1965), literatūrzinātnieks, dzīvoja Garciemā
- Ramons Kepe (1932-2013), operdziedātājs
- Rita Kukaine (1922-2011), mikrobioloģe, LZA Mikrobioloģijas institūta direktore
- Harijs Lapiņš, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas priekšnieks
- Vilis Lācis (Jānis Vilhelms Lāce) (1904-1966), LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs[26], viens no galvenajiem PSRS okupācijas kolaboracionistiem, vasarās dzīvoja Garciema «Dīķos», blakus tagadējai Vaļu ielai
- Visvaldis Lāms (1923-1992), rakstnieks[26].
- Anrijs Matīss (1973), Latvijas Republikas satiksmes ministrs
- Māra Marnauza (1963), kordiriģente
- Baronese Auguste Juliāna fon Mengdena (1719-1787)[27], Krievijas Impērijas politiķe kā Impērijas valdnieces, reģentes Annas Leopoldovnas favorīte un mīļākā[28]
- Svētās Romas Impērijas reihsgrāfs Ernests Reinholds fon Mengdens (1726-1798), Krievijas Impērijas galma virskambarkungs, tiesībzinātnieks, landrāts, valsts padomnieks
- Frīdrihs Meins[29] (1593-1659)[30], tiesībzinātnieks, vēsturnieks, Tērbatas profesors, alķīmiķis[31], kurš pirmais drukā publicējis dainas latviešu valodā.[32]
- Zigurds Neimanis (1947), aktieris, režisors
- Jāzeps Osmanis (1932-2014), dzejnieks[26].
- Miķelis Voldemārs Pētersons (1893-1977), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris[33]
- Jēkabs Prīmanis (1892-1971), antropologs un eiģēniķis, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes un Baltijas universitātes profesors, Atzinības krusta kavalieris (1936), Triju zvaigžņu ordeņa komandieris (1939)
- Kristians Heinrihs Panders (1794-1865), paleontologs, embriologs un ģeologs, kuru Čārlzs Darvins darbā Sugu izcelšanās atzina par savas evolūcijas teorijas priekšteci.[34]
- Lilija Sniedze (1922-2008), operdziedātāja, dzīvoja izcilās arhitektes Staņas veidotā ēkā Garciemā[35]
- Mārtiņš Eduards Šiliņš (1900-1980), Sidnejas latviešu biedrības vadītājs (1953-1974)
- Mārtiņš Štālbergs (1867-1942), tālbraucējs kapteinis[36]
- Ferdinands Erdmans Štolls (1816-1893), mācītājs Kalngales pastorātā [3]
- Vilnis Titāns (1944-2006), tēlnieks, dzīvoja Garupē
- Aina Tītmane (1928), arhitekte-pilsētbūvniece, Latvijas Arhitektu savienības atbildīgā sekretāre (1984-1996)[37]
- Ojārs Vācietis (1933-1983), dzejnieks
- Mārtiņš Vācietis (1873-1945), Latvijas Republikas armijas ģenerālis, kara ministrs, Triju zvaigžņu ordeņa komandieris
- Melānija Vanaga (1905-1997), rakstniece un LPSR Valsts drošības komitejas represiju upure
- Andris Vējāns (1927-2005), LPSR miera komitejas priekšsēdētājs, dzīvoja Garciemā
- Kaspars Vingris, kapitālsabiedrības «Eiropas dzelzceļa līnijas» (Rail Baltica īstenotājs) valdes priekšsēdētājs
- Tālis Vīksna (1951-2005), šahists
- Alfrēds Vītols (1896-1974), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, izcēlies Brīvības cīņu kaujās pie Carnikavas
- Alvis Vītoliņš (1946-1997), šahists
- Pēteris Zandbergs (1894-1980), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
- Uldis Zemzaris (1924), gleznotājs, dzīvoja Garciemā[38]
Ievērojamas vietasLabot
Gaujas ieteka jūrā (Gaujas grīva)Labot
Gauja ir Latvijas garākā upe (452 km), kas savu ceļu tā sāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz satiekoties ar Baltijas jūras Rīgas līci Carnikavā. Gauja ir viena no retajām lielajām Latvijas upēm, kura saglabājusi tās dabisko izskatu, un Gaujas grīva ir lieliska vieta, kur vērot upes un jūras mijiedarbību. Carnikavas novada teritorijā esošajā Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.[39]
Carnikavas muižas parksLabot
Līdz 1917. gadam Carnikava varēja lepoties ar greznāko muižu Vidzemē. Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726.-1798.) savai bagātībai 1774. gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka – lepnākā pils Vidzemē. 1905.-1907. gadā revolūcijas un Pirmā Pasaules kara laikā Carnikavas muižas ēkas nopostīja un vairs neatjaunoja. Pēdējais muižas īpašnieks bija rūpnieks Heinrihs Gēgingers.[40]
Muižas parks 2005. gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18. gs. 80. g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli), savukārt tautas nama "Ozolaine” ēka uzcelta klēts vietā. Parkā ir arī piemiņas vieta 1919. gadā baltgvardu nošautajiem 12 revolucionāriem un 1944. gada kaujās Rīgas pievārtē kritušo padomju karavīru brāļu kapi.[41]
Skulptūra "Atceroties"Labot
2011. gadā, sveicot iedzīvotājus 18. novembrī un godinot talantīgo novadnieku Vilni Titānu, Carnikavas novada Gaujas krastā Svētku laukumā tika uzstādīta skulptūra "Atceroties”, kura pirms vairākiem gadu desmitiem tapusi tieši Carnikavai un kas simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk.[42]
Svētku laukumsLabot
Carnikavas novadā ir izveidots laukums ar vietu piemineklim, kur iedzīvotājiem pulcēties Latvijas valsts svētkos un citos nozīmīgos pasākumos. Svētku laukuma centrā ir tēlnieka Viļņa Titāna piemineklis "Atceroties" - granītā izkaltais tēls simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk.[43]
Ojāra Vācieša piemineklisLabot
Carnikavas novada kapos Siguļos atdusas latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933-1983). Par godu dzejnieka 80. gadu jubilejai labiekārtota O. Vācieša un arī viņa mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres, dzejnieces Ludmilas Azarovas (1935-2012) piemiņas vieta.[44] Pieminekļa autori ir arhitekti Ingūna Rībena un Uģis Zābers un tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Pieminekļa idejas pamatā ir O. Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un esošais dzejnieka portrets iratveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.[45]
Carnikavas promenādeLabot
Latvijā garākā promenāde uz jūru ar cieto segumu, kas 1800 metru garumā stiepjas cauri dabas parkam “Piejūra” līdz pašai jūrai. Carnikavas promenādes betona plātņu segumā ietverts Līvu ceļa raksta koncepts, attēlojot trīs krāsu (melna, balta, sarkana) vilni kā Gaujas un piekrastes simbolu. Cieto segumu kāpu zonā nomaina koka laipas, savukārt pirms noejas uz jūru ir 4x4 m liela koka skatu platforma.[46]
Bijusī PSRS mācību raķešu bāze MežgarciemāLabot
Mežgarciemā atrodas bijusī Padomju armijas pretgaisa aizsardzības karaspēka daļas pilsētiņa, kur savulaik atradās bāze armijas mācību vajadzībām.[47]
Šī sadaļa jāpapildina. |
Attēlu galerijaLabot
|
AtsaucesLabot
- ↑ Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
- ↑ 2,0 2,1 2,2 http://data.csb.gov.lv/pxweb/en/iedz/iedz__iedzskaits__ikgad/ISG020.px/; Centrālā statistikas pārvalde; pārbaudes datums: 11 janvāris 2021.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Skaitļi un fakti par Carnikavas novadu, Carnikavas novada Domes dzimtsarakstu nodaļas dati 2019. gada 27. maijā
- ↑ «Dabas aizsardzības pārvalde». www.daba.gov.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Dabas aizsardzības pārvalde». www.daba.gov.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Vēsture». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Vēsture». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ Garkalnes evaņģēliski luteriskā draudze
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.
- ↑ Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam[novecojusi saite]
- ↑ «Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 16.01.2017. Skatīts: 12.01.2017.
- ↑ Cseh-Varga, Katalin, Czirak, Adam (eds). «Performance art in the second public sphere: event-based art in late socialist europe.» Rotledge Advances in Theatre and Performance Studies. New York: Routledge, 2018.
- ↑ Akcija “Jēzus Kristus kāzas” Carnikavā. Dalībnieki: Andris Bergmanis, Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Andris Grīnbergs, Inta Jaunzema (Grīnberga), Ninuce Kaupuža, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš, Eižens Valpēters (Photos: Māra Brašmane). Diapozitīvu kolekcija. Pieder kolekcijai: Laikmetīgās Mākslas centra kolekcijas (Europeana) Izveidošanas datums: 2019. gada 12. jūlijs.
- ↑ «Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautas vēl trīs vērtības». Latvijas Nacionālais kultūras centrs (angļu). Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Novadpētniecības centrs». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
- ↑ Šaitere, Tekla. Visu pati. Diena, 2015, 15. oktobris
- ↑ 46-47. lpp.
- ↑ Bernhards, R., kapt. "Piedzīvojumi un novērojumi Polinēzijā", «Latvijas Jaunatne», Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.
- ↑ Brosse, Friedrich Christoph (Ps.: Ernst Bonsens) (1773-1827)
- ↑ Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 235. fonds «Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas» 12. uzskaites saraksta 745. lieta «Ādažu latviešu un vācu draudzes 1899. gada dzimušo un kristīto, laulāto un mirušo reģistrs», 8. lpp.
- ↑ Jēkabs Aleksandrs Dzenis
- ↑ Gunārs Freimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs
- ↑ Pilsētu nodaļas vadītājs aiziet pensijā, «Pagasta Dzīve», Nr. 7, 1938, 1. jūlijs
- ↑ Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
- ↑ 26,0 26,1 26,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
- ↑ Nachricht von dem Fräulein Augusta Juliana, Freyherrinn von Mengden (1787)[novecojusi saite]
- ↑ Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8.
- ↑ Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.
- ↑ Friderici Menii Historischer Prodromus des lieffländischen Rechtens und Regiments von Anfange der Provintz Erfindunge
- ↑ Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
- ↑ Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
- ↑ Miķelis Voldemārs Pētersons
- ↑ Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
- ↑ Šaitere, Tekla. «Tā dullā mīlestība», Diena (laikraksts), 2007, 14. jūlijs
- ↑ Mārtiņš Štālbergs, kapteinis
- ↑ Aina Tītmane
- ↑ Ivanova, Inese. «Tracīcija sakņojoties», Literatūra un Māksla, 1993, 1. oktobris.
- ↑ «Gauja un tās ieteka jūrā». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Carnikavas muižas parks». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Carnikavas muižas parks». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Skulptūra "Atceroties"». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Svētku laukums». carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «O.Vācieša piemineklis». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ Tūrismagids. «Ojāra Vācieša piemiņas vieta». delfi.lv (latviešu), 2017-11-10. Skatīts: 2020-06-16.
- ↑ «Sestdien svinīgi tiks atklāta Carnikavas promenāde». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
- ↑ «Carnikavas Novadpētniecības centrs». www.zivis.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-16.
Ārējās saitesLabot
Šis ar Latvijas novadiem saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |