Carnikavas novads

Carnikavas novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidrietumos pie Rīgas pilsētas ziemeļaustrumu robežas. Novads atrodas Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē no Kalngales līdz pat Lilastes upei. Robežojas ar Rīgas pilsētu un Garkalnes, Ādažu un Saulkrastu novadiem. Novada centrs ir Carnikava, kas atrodas 25 km attālumā no Rīgas.

Carnikavas novads
Carnikavas novads karte.png
Carnikavas novads.png
Carnikavas novada karogs Carnikavas novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Carnikava
Platība: 80,2[1] km2
Iedzīvotāji (2019): 9 525 (deklarētie; vasaras sezonā faktiski ap 30 000)[2]
Blīvums: 118.8 iedz./km2
Izveidots: 2006. gadā
Domes priekšsēdētājs: Daiga Mieriņa (LZS)
Mājaslapa: www.carnikava.lv
Carnikavas novads Vikikrātuvē

DabaLabot

 
Gaujas krasts.

Kopējā novada platība ir 80,2 kvadrātkilometru, kas ir trešais teritorijas platības ziņā mazākais novads Latvijā aiz Saulkrastu un Stopiņu novadiem, turklāt lielāko daļu aizņem meži, bet ceturtdaļa no kopplatības tiek izmantota lauksaimniecībai. Carnikava ir pazīstama ar dabas parku "Piejūra", kas ir iekļauts Eiropas Savienības izveidotajā īpaši aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000"[3] un kurā sastopamas vairākas aizsargājamas augu sugas. Ummja ezerā konstatētas daudzas beznoteces dzidrūdens tipa ezeriem raksturīgas augu sugas: Dortmaņa lobēlija, ezerenes u.c. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.[4] Parks aizņem apmēram piektdaļu visas novada teritorijas. Carnikavas novada teritorijā ir piecas upes un kanāli, astoņi ezeri un četras ezeru salas. Novadā ir 19 kilometrus gara pludmale gar Rīgas jūras līča Vidzemes piekrasti no Kalngales līdz Lilastei.[2]

UpesLabot

EzeriLabot

VēstureLabot

 

Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās upes Latvijā - Gaujas. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211. gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par "Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par "Sarnikau" (ošleju).[5] Carnikavas kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17. gs. tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta un tā arī netika atjaunota.[6]

1549. gadā pirmo reizi rakstos minēts Ādažu-Carnikavas draudzes novads (Neuermühlen-Zarnikau), 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālbaznīcām — koka Carnikavas baznīcu (nodegusi 2017. gadā) un koka[7] Garkalnes baznīcu jeb Vesterotes kapellu (Weterotten, Hilchens Kapelle).

19. gadsimtā tagadējā Carnikavas novada teritorija atradās Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.[8]

1945. gadā Ādažu pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Carnikavas ciems ietilpa Saulkrastu rajonā, 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagastu izveidoja 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagastu reorganizēja par novadu.[9]

Teritoriālais iedalījumsLabot

Apdzīvotās vietasLabot

Carnikavas novadā ir deviņi ciemi virzienā no Rīgas Trīsciema Mangaļu muižas uz Bādciemu Saulkrastu novadā:

IedzīvotājiLabot

Iedzīvotāju skaita ziņā novads ir vidēja lieluma, 2019. gadā tas bija 57. lielākais Latvijā no 110 novadiem.

Etniskais sastāvsLabot

Carnikavas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā[10]
Latvieši (5276)
  
 62.1%
Krievi (2093)
  
 24.6%
Baltkrievi (280)
  
 3.3%
Poļi (146)
  
 1.7%
Ukraiņi (268)
  
 3.2%
Cita tautība (285)
  
 3.4%
Nav izvēlēta (152)
  
 1.8%

PašvaldībaLabot

Pašvaldības vadītāja ir Daiga Mieriņa. Pašvaldības vadītāja iepriekš ilgstoši bijusi Elfa Slociniece, īslaicīgi Imants Krastiņš.

TautsaimniecībaLabot

SatiksmeLabot

Carnikavas novadu šķērso 1. šķiras ceļš Rīga (Jaunciems) – Carnikava – Ādaži (P1). Teritorijas austrumu pusē piekļaujas autoceļš "Via Baltica" (E67). Novadam cauri stiepjas elektrificēta dzelzceļa līnija Rīga – Skulte.

UzņēmējdarbībaLabot

IzglītībaLabot

SportsLabot

KultūraLabot

Laikmetīgā mākslaLabot

1972. gadā Carnikavā Gaujas estuāra kreisā krasta Jūrasleju pļavās pie jūras notika laikmetīgās mākslas pasaulē ievērību ieguvusī performance «Wedding of Jesus Christ (Jēzus Kristus kāzas Carnikavā)», kuru vadīja Andris Grīnbergs un kurā piedalījās arī Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, dzejniece Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Inta Jaunzema (Grīnberga), aktrise Ninuce Kaupuža-Leimane, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš un Eižens Valpēters[11][12].

Nemateriālais kultūras mantojumsLabot

Nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes Carnikavā 2019. gadā iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) sarakstā.[13]

17. gs. Gaujas lejtecē Carnikavā atradās vienīgā pārceltuve, kas bija īpaši svarīga starptautiskajam ceļam Rīga – Pērnava. Tās tuvumā 1851. gadā tika uzcelta māja "Cēlāji”, kuras iemītnieki rūpējās, lai ikviens varētu nokļūt otrpus Gaujai. 1966. gadā māja tika nogādāta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, bet tagad tās kopija ir uzbūvēta no jauna un ēku, kas atrodas Gaujas krastā, un tajā darbojas Carnikavas Novadpētniecības centrs, kas svinīgi tika atklāts 2012. gada rudenī un paver plašas pasākumu un tūrisma iespējas. Tur ikviens varēs iepazīt Carnikavas novada veidošanās vēsturi, tradīcijas, vērtības un īpašo nēģu zvejas arodu cauri gadsimtiem.[14]

ReliģijaLabot

Ievērojami Carnikavas novada novadniekiLabot

Ievērojamas vietasLabot

Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Carnikavas novadā

Gaujas ieteka jūrā (Gaujas grīva)Labot

Gauja ir Latvijas garākā upe (452 km), kas savu ceļu tā sāk Vidzemes augstienē, bet noslēdz satiekoties ar Baltijas jūras Rīgas līci Carnikavā. Gauja ir viena no retajām lielajām Latvijas upēm, kura saglabājusi tās dabisko izskatu, un Gaujas grīva ir lieliska vieta, kur vērot upes un jūras mijiedarbību. Carnikavas novada teritorijā esošajā Piejūras dabas parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.[38]

Carnikavas muižas parksLabot

Līdz 1917. gadam Carnikava varēja lepoties ar greznāko muižu Vidzemē. Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726.-1798.) savai bagātībai 1774. gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka – lepnākā pils Vidzemē. 1905.-1907. gadā revolūcijas un Pirmā Pasaules kara laikā Carnikavas muižas ēkas nopostīja un vairs neatjaunoja. Pēdējais muižas īpašnieks bija rūpnieks Heinrihs Gēgingers.[39]

Muižas parks 2005. gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18. gs. 80. g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli), savukārt tautas nama "Ozolaine” ēka uzcelta klēts vietā. Parkā ir arī piemiņas vieta 1919. gadā baltgvardu nošautajiem 12 revolucionāriem un 1944. gada kaujās Rīgas pievārtē kritušo padomju karavīru brāļu kapi.[40]

 
Skulptūra "Atceroties" (tēlnieks Vilnis Titāns) Svētku laukumā Carnikavā

Skulptūra "Atceroties"Labot

2011. gadā, sveicot iedzīvotājus 18. novembrī un godinot talantīgo novadnieku Vilni Titānu, Carnikavas novada Gaujas krastā Svētku laukumā tika uzstādīta skulptūra "Atceroties”, kura pirms vairākiem gadu desmitiem tapusi tieši Carnikavai un kas simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk.[41]

Svētku laukumsLabot

Carnikavas novadā ir izveidots laukums ar vietu piemineklim, kur iedzīvotājiem pulcēties Latvijas valsts svētkos un citos nozīmīgos pasākumos. Svētku laukuma centrā ir tēlnieka Viļņa Titāna piemineklis "Atceroties" - granītā izkaltais tēls simbolizē nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk.[42]

Ojāra Vācieša piemineklisLabot

Carnikavas novada kapos Siguļos atdusas latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933-1983). Par godu dzejnieka 80. gadu jubilejai labiekārtota O. Vācieša un arī viņa mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres, dzejnieces Ludmilas Azarovas (1935-2012) piemiņas vieta.[43] Pieminekļa autori ir arhitekti Ingūna Rībena un Uģis Zābers un tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Pieminekļa idejas pamatā ir O. Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un esošais dzejnieka portrets iratveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt L. Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.[44]

Carnikavas promenādeLabot

Latvijā garākā promenāde uz jūru ar cieto segumu, kas 1800 metru garumā stiepjas cauri dabas parkam “Piejūra” līdz pašai jūrai. Carnikavas promenādes betona plātņu segumā ietverts Līvu ceļa raksta koncepts, attēlojot trīs krāsu (melna, balta, sarkana) vilni kā Gaujas un piekrastes simbolu. Cieto segumu kāpu zonā nomaina koka laipas, savukārt pirms noejas uz jūru ir 4x4 m liela koka skatu platforma.[45]

Bijusī PSRS mācību raķešu bāze MežgarciemāLabot

Mežgarciemā atrodas bijusī Padomju armijas pretgaisa aizsardzības karaspēka daļas pilsētiņa, kur savulaik atradās bāze armijas mācību vajadzībām.[46]

Attēlu galerijaLabot

 
Zvejas laiva Carnikavas etnogrāfiskajā muzejā. 
 
Carnikavas luterāņu baznīca. 
 
Ummja ezers. 
 
Carnikavas dzelzceļa tilts Lietuvas pastmarkā. 
 
Rīgas jūras līča krasts. 
 
Piekraste Garciemā. 

AtsaucesLabot

  1. ↑ Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Skaitļi un fakti par Carnikavas novadu, Carnikavas novada Domes dzimtsarakstu nodaļas dati 2019. gada 27. maijā
  3. ↑ «Dabas aizsardzības pārvalde». www.daba.gov.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  4. ↑ «Dabas aizsardzības pārvalde». www.daba.gov.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  5. ↑ «Vēsture». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  6. ↑ «Vēsture». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  7. ↑ Garkalnes evaņģēliski luteriskā draudze
  8. ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 1427. sleja.
  9. ↑ Carnikavas novada attīstības programma 2008-2013. gadam[novecojusi saite]
  10. ↑ «Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 16.01.2017. Skatīts: 12.01.2017.
  11. ↑ Cseh-Varga, Katalin, Czirak, Adam (eds). «Performance art in the second public sphere: event-based art in late socialist europe.» Rotledge Advances in Theatre and Performance Studies. New York: Routledge, 2018.
  12. ↑ Akcija “Jēzus Kristus kāzas” Carnikavā. Dalībnieki: Andris Bergmanis, Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Andris Grīnbergs, Inta Jaunzema (Grīnberga), Ninuce Kaupuža, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš, Eižens Valpēters (Photos: Māra Brašmane). Diapozitīvu kolekcija. Pieder kolekcijai: Laikmetīgās Mākslas centra kolekcijas (Europeana) Izveidošanas datums: 2019. gada 12. jūlijs.
  13. ↑ «Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautas vēl trīs vērtības». Latvijas Nacionālais kultūras centrs (angļu). Skatīts: 2020-06-15.
  14. ↑ «Novadpētniecības centrs». kultura.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  15. ↑ Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
  16. ↑ Šaitere, Tekla. Visu pati. Diena, 2015, 15. oktobris
  17. ↑ 46-47. lpp.
  18. ↑ Bernhards, R., kapt. "Piedzīvojumi un novērojumi Polinēzijā", «Latvijas Jaunatne», Nr. 115, 1935, 1. septembris, 12. lpp.
  19. ↑ Brosse, Friedrich Christoph (Ps.: Ernst Bonsens) (1773-1827)
  20. ↑ Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 235. fonds «Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas» 12. uzskaites saraksta 745. lieta «Ādažu latviešu un vācu draudzes 1899. gada dzimušo un kristīto, laulāto un mirušo reģistrs», 8. lpp.
  21. ↑ Jēkabs Aleksandrs Dzenis
  22. ↑ Gunārs Freimanis, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs
  23. ↑ Pilsētu nodaļas vadītājs aiziet pensijā, «Pagasta Dzīve», Nr. 7, 1938, 1. jūlijs
  24. ↑ Griškeviča, Una, Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta, «Aprinkis.lv», 2019. gada 8. augustā
  25. ↑ 25,0 25,1 25,2 Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
  26. ↑ Nachricht von dem Fräulein Augusta Juliana, Freyherrinn von Mengden (1787)[novecojusi saite]
  27. ↑ Анисимов, Евгений. Иван VI Антонович. Серия: Жизнь замечательных людей. Молодая гвардия, 2008. ISBN 978-5-235-03026-8.
  28. ↑ Silinš, Uldis. Mēs esam Carnikavieši: pastaiga pa novada vēsturi 1211.—1944. Elpa, 2002. 38. lpp.
  29. ↑ Friderici Menii Historischer Prodromus des lieffländischen Rechtens und Regiments von Anfange der Provintz Erfindunge
  30. ↑ Marek Tamm, Linda Kaljundi, Carsten Selch Jensen. Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: A Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Ashgate Publishing, Ltd., 2011. p.372., Andreae Antonii Stiernman Centuria secunda anonymorum nec non decas prima pseudonymorum ex scriptoribus gentis suigothicae: In qua haeresis Friderici Menii de sacrosancta trinitate etc. exhibetur. Holmiaw, Sumptibus & Tupis Joh. Laur. Horrn, Reg. Antiqv. Archivi Typogr, 1726.
  31. ↑ Fridericus Menius. Syntagma de origine Livonorum. Dorpat, 1632. S.45. [arī] — In: Scriptores rerum Livonicarum. Bd. 2. Riga, Leipzig, 1848, S. 511—542.
  32. ↑ Miķelis Voldemārs Pētersons
  33. ↑ Charles Robert Darwin. On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life. London: John Murray, Albemarle Street, 1861. p.xviii.
  34. ↑ Šaitere, Tekla. «Tā dullā mīlestība», Diena (laikraksts), 2007, 14. jūlijs
  35. ↑ Mārtiņš Štālbergs, kapteinis
  36. ↑ Aina Tītmane
  37. ↑ Ivanova, Inese. «Tracīcija sakņojoties», Literatūra un Māksla, 1993, 1. oktobris.
  38. ↑ «Gauja un tās ieteka jūrā». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  39. ↑ «Carnikavas muižas parks». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  40. ↑ «Carnikavas muižas parks». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  41. ↑ «Skulptūra "Atceroties"». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  42. ↑ «Svētku laukums». carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  43. ↑ «O.Vācieša piemineklis». tourism.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  44. ↑ Tūrismagids. «Ojāra Vācieša piemiņas vieta». delfi.lv (latviešu), 2017-11-10. Skatīts: 2020-06-16.
  45. ↑ «Sestdien svinīgi tiks atklāta Carnikavas promenāde». www.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-15.
  46. ↑ «Carnikavas Novadpētniecības centrs». www.zivis.carnikava.lv. Skatīts: 2020-06-16.

Ārējās saitesLabot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Carnikavas_novads&oldid=3329436"