Bračislavs Izjaslavičs (vikingu: konungr Vartilafr, baltkrievu: Брачыслаў Ізяславіч; ap 997 – 1044) bija Polockas Rurikoviču dinastijas kņazs, kas valdīja no 1003. līdz 1044. gadam. Ar sava vectēva Ragnvalda radinieku vikingu palīdzību viņš cīnījās pret Novgorodas kņazu Jaroslavu un, iespējams, par to apsolīja viņiem zemes tagadējās Latvijas teritorijā.

Bračislava kauja ar Jaroslavu pie Sudomas upes. Abi kņazi attēloti priekšplānā ar apaļām cepurēm. Miniatūra no Radzivilu hronikas (15. gs.)

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Bračislavs dzimis Rurika dinastijas Polockas rūsu kņaza Izjaslava ģimenē, kas agri mira 1001. gadā un par Polockas kņazu kļuva Izjaslava brālis Vseslavs. Mazgadīgais Bračislavs par kņazu kļuva pēc Vseslava nāves 1003. gadā. Pēc viņa vectēva Kijevas lielkņaza Vladimira nāves 1015. gadā sakās cīņa par varu ar viņa tēva pusbrāli Novgorodas kņazu Jaroslavu. 1019. gadā Jaroslavs noslēdza savienību ar Zviedrijas karali Ūlofu un apprecējās ar viņa meitu Ingegerdu. Eimunda sāgas sākumā stāstīts par to, ka bijušais Norvēģijas ķēniņš Eimunds Hringsons kopā ar savu radinieku jarlu Ragnāru Agnarsonu un 600 vīru karadraudzi ieradās pie Holmgārdas (Novgorodas) ķēniņa Jarizleifa (Jaroslava) un viņa sievas Ingegerdas (Ingigerðr), lai noslēgtu savienību pret viņa pusbrāli ķēniņu Burizlafu (Borisu). Pēc brāļu Borisa un Gļeba sakaušanas 1019. gadā Jaroslavs aplenca Kijevu, bet Eimunds devās pie Palteskjas (Polockas) ķēniņa Vartilafa (konungr Vartilafr), kuram ķēniņš Jarizleifs bija izvirzījis teritoriālas pretenzijas. Ingegerda un viņas radinieks zviedru jarls Ragnvalds Olafsons (jarl Rögnvaldr Úlfsson) mēģināja nogalināt Eimundu.

Savukārt no senkrievu hronikām zināms, ka 1020. gadā Brjačislavs Izjaslavičs uzbruka Novgorodai, tomēr atpakaļceļā Jaroslavs viņu sakāva kaujā pie Sudomas upes un 1021. gadā bija spiests slēgt miera līgumu, kurā atteicās no Usvjatas un Vitebskas pilsētām.[1] Toties Bračislavs paplašināja savus valdījumus uz rietumiem, kur Daugavas kreisajā pusē dibinājis pilsētu, kas viņa vārdā nosaukta par Braslavu.[2] Braslavas ciems atrodams arī pie Sivera ezera Latgalē.

Eimunda sagā minēts, ka ķēniņš Brjačislavs sagūstīja ķēniņa Jaroslava sievu Ingegerdu. Savukārt pēc 1041. gadā noslēgtā miera līguma Brjačislavs un Jaroslavs vienojās par to, ka Brjačislavs kļuva par Kijevas vietvaldi, bet Jaroslavs paturēja virsvaru Novgorodā kā Krievzemes (Gardarīkes) galvaspilsētā. Par Polockas valdnieku kļuva ķēniņš Eimunds, bet jarls Ragnvalds Olafsons par Aldeigjuborgas valdnieku. Kad 1044. gadā Brjačislavs nomira, par Kijevas lielkņazu kļuva Jaroslavs.[3]

Daži krievu vēsturnieki uzskata, ka ķēniņš Eimunds saņēma valdīšanā nevis Polocku, bet gan tās kaimiņos esošo zemi, ko identificē kā Daugavas līvu zemi (Livoniju) (Сенковский, 1834) vai Jersikas ķēniņvalsti (Сапунов, 1916).[4][5]

Pēc Bračislava nāves 1044. gadā par Polockas kņazu kļuva viņa dēls Vseslavs, kas vēlāk ieguva arī Kijevas lielkņaza titulu.

Literatūra labot šo sadaļu

Rurika dinastijas valdnieks  
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Vseslavs Izjaslavičs
Polockas kņazs
1003.-1044.
Pēctecis:
Vseslavs Bračislavičs

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu