Atvērt galveno izvēlni

Baumaņu Kārlis

latviešu skolotājs, komponists, publicists, sabiedrisks darbinieks
Šis raksts ir par komponistu, kurš pazīstams kā Baumaņu Kārlis. Par citām jēdziena Kārlis Baumanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Baumaņu Kārlis jeb Kārlis Baumanis (1835. gada 11. maijs [v.s. 29. aprīlis] — 1905. gada 10. janvāris [v.s. 1904. gada 28. decembris]), pseidonīms Ako, bija skolotājs un jaunlatviešu sabiedriskās kustības darbinieks, viens no pirmajiem latviešu komponistiem un latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējiem, satīriskā izdevuma "Dunduri" līdzstrādnieks, dramaturgs un dzejnieks.

Baumaņu Kārlis
Kārlis Baumanis
Baumaņu Kārlis
Baumaņu Kārlis
Personīgā informācija
Dzimis 1835. gada 11. maijā
Valsts karogs: Krievija Viļķene, Rūstūžu muižas pagasts,
Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa,
Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1905. gada 10. janvārī (69 gadi)
Valsts karogs: Krievija Limbaži, Valmieras apriņķis,
Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Žanrs vokālas kompozīcijas un aranžējumi (ap 300), kora dziesmas (ap 50)
Mācības Cimzes skolotāju seminārā Valkā

Baumaņu Kārlis bija starp tiem, kuri ievadīja latviešu nacionālās atmodas kustību. Plašāk pazīstams kā latviešu tautas himnas "Dievs, svētī Latviju" autors, kas vēlāk kļuva par Latvijas Republikas valsts himnu.

Baumaņu Kārļa piemiņas zīme Rīgā, Viesturdārzā
Komponista Baumaņu Kārļa skaņdarbs vīru korim, teksta autors Auseklis, izpilda Prezidiju konventa vīru koris, diriģents Teodors Kalniņš

Problēmas šī faila atskaņošanā? Skatīt palīdzību.


BiogrāfijaLabot

Dzimis 1835. gada 11. maijā tagadējā Limbažu novada Viļķenes pagasta Indriķu pusmuižas nomnieka Jākoba Baumaņa un viņa sievas Annes ģimenē kā sestais dēls. 1837. gadā Baumaņu ģimene pārcēlās uz Limbažu pilsmuižas Lemšukalna mājām. Mācījās Limbažu draudzes skolā (1846—1848), Limbažu elementārskolā (1848—1850) un Limbažu apriņķa skolā (1850—1852). Pēc apriņķa skolas beigšanas no 1853. līdz 1856. gadam mācījās Cimzes skolotāju seminārā Valkā, kur apguva vispārizglītojošos priekšmetus, speciālo pedagoģiju, svešvalodas, kora dziedāšanu, ērģeļu un vijoles spēli.

1856. gada vasarā Baumaņu Kārlis pabeidza semināru ar teicamām atzīmēm visos priekšmetos un sāka strādāt par mājskolotāju Ķirbižu muižas īpašnieka fon Aderkaša ģimenē. Aizskarts nacionālās jūtās un neapmierināts ar savu pazemojošo stāvokli, viņš 1858. gada rudenī pameta darbu muižā un devās uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu ar vārdiem "Labāk Pēterburgā par dvorņiku, nekā Vidzemē par skolotāju”.

Pēterburgā tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams. Krievu sabiedrība daudzkārt atbalstīja latviešu nacionālos centienus, tādēļ Pēterburgā 1860. gados izveidojās latviešu progresīvās domas centrs, kuram pievienojas Baumanis.

Sākumā viņš dzīvoja pie brāļiem – Mārtiņa un Jēkaba, kas tur bija ieradušies jau agrāk kā amata zeļļi. Sakarā ar to, ka Cimzes semināra atestāts nepiešķir tiesības strādāt skolotāja darbu Pēterburgā, Baumanis ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes atbalstu īsā laikā sagatavojās nepieciešamajam mājskolotāja eksāmenam, ko nokārtoja ar ļoti labām zināšanām. Viņš sāka strādāt par audzinātāju un kaligrāfijas skolotāju Sv. Annas baznīcas skolā.

Līdztekus bija mājskolotājs Krievijas Tautas apgaismošanas ministrijas 1.departamenta direktora Nikolaja Rēbindera ģimenē. Tur viņam pavērās plašas iespējas pašizglītībai (mājās bija liela privāta bibliotēka ar ievērojamiem darbiem vēsturē un pedagoģijā) un izdevība satikties ar daudzām tā laika ievērojamām personām, tai skaitā vācu valstsvīru Bismarku u.c.

1860. gadā Baumanis dabūja pastāvīgu darbu kā vācu valodas pasniedzējs Pēterburgas Reformātu skolā, kurā viņš nostrādāja vairāk kā divdesmit gadu. Skolas direktors Dāvids Margo pamudināja viņu sastādīt vācu valodas mācību grāmatu, kura 1865.gadā tika izdota: „Elemente deutscher Schrift un Sprache”[1].

Šajā laikā viņš iestājās jaundibinātajā Pēterburgas latviešu lasāmajā biedrībā (1862), bija "Pēterburgas Avīžu" līdzstrādnieks (1862—1865), kur tolaik darbojās arī Krišjānis Valdemārs un Auseklis.

Jau Cimzes seminārā viņš bija iemācījies vācu mūzikas garā harmonizēt tautasdziesmas, 1865. gadā Baumanis ņēma klavierspēles privātstundas pie Pēterburgas konservatorijas profesora F. Černija. 1860. gadu beigās radās Baumaņu Kārļa pirmās tautasdziesmu apdares un viņš sāka domāt par oriģināldziesmu sacerēšanu.

Svarīgs pavērsiens viņa dzīvē bija ievēlēšana par Rīgas Latviešu biedrības runasvīru un Dziedāšanas komisijas locekli 1870. gadā, kur viņš rosīgi piedalījās Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku sagatavošanā. Šajā gadā viņš salaulājās ar Sārumu muižas rentnieka Ferdinanda fon Vites meitu Mariju Karolīni Elizabeti un bija vācu valodas skolotājs prestižajā Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā.

1871. gadā viņš papildinājās kompozīcijas mācībā pie čehu mūziķa Voiceha Hlavača. 1872. gada 14. novembrī piedzima viņa meita Lilija Elizabete. 1873. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā viņu apbalvoja ar Sv. Annas ordeni.

1873. gada Pirmajos Dziesmu svētkos atskaņoja divas Baumaņu Kārļa oriģināldziesmas — "Tēvijas dziesmu" un "Daugavas zvejnieku dziesmu".[2] Tautas himnu "Dievs, svētī Latviju!" programmā cenzūras dēļ neiekļāva, bet tomēr dziedāja svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Baumaņu Kārlis kopā ar savu skolotāju Jāni Cimzi un virsdiriģentiem darbojās koru karu žūrijas komisijā.

1874. gadā Pēterburgā publicēja Baumaņa dziesmu krājumus "Austra" un "Līgo" ar himnu "Dievs, svētī Latviju", pēdējo gan Rīgas ostā vietēja valdība konfiscēja[3] un sadedzināja turpat Daugavmalā.

1874.gadā Baumaņu Kārlis kopā ar Kronvaldu Ati vadīja Otro vispārējo skolotāju konferenci, kur divsimt piecdesmit septiņi skolotāji pirmo reizi paši bez mācītāju virsuzraudzības pārsprieda latviešu skolu lietas, īpašu nozīmi jaunā cilvēka „sirds izglītošanā” piešķirot tautasdziesmai un mūzikai[1].

1875. gada Pēterburgā iznāca viņa dziesmu krājums Mortuos plango Ata Kronvalda piemiņai, dziesma "Mūsu Tēvs debesīs" (pirmā latviešu garīgā dziesma) un skolotājam Voiceham Hlavačam dāvinātais skaņdarbs ar Bībeles tekstu. 1875. gada 25. maijā piedzima viņa meita Marta Matilde.

No 1875. līdz 1878. gadam Baumanis bija almanahu "Dunduri" līdzstrādnieks un faktiskais izdevējs. 1870. gadu vidū izcēlās asa polemika sakarā ar J. Cimzes "Dziesmu rotas" 3. daļas kritiku, kurā Baumanis pārmeta Cimzem vācu tekstu un meldiju piejaukšanu latviešu tautas dziesmām. Polemikas atskaņas bija arī "Dunduru" satīrā, kur tika izsmieta tumsonība un atpakaļrāpulība. 1877. gada pavasarī viņš pabeidza krājumu "Dziesmu vītols" skolām un biedrībām, kuru neizdeva cenzūras dēļ.

Par spīti tam 1878. gadā Krievijas impērijas valdība Baumani apbalvoja ar Sv. Staņislava ordeni par panākumiem pedagoģiskajā darbā un 1880. gada Otro Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku repertuārā uzņēma viņa dziesmas "Trimpula", "Latviski lai atskan dziesmas" un "Mūsu Tēvs debesīs".

Tomēr 1881. gadā viņu atbrīvoja no skolotāja darba Reformātu skolā, uzteicot arī dzīvokli. Par atlaišanas iemesliem tiek minētas vairākas versijas. Daži, tostarp radinieki, uzskata, ka pie vainas ir pārmērīgā grādīgo dzērienu lietošana. Tiek minēti arī kādi valodas traucējumi, taču pārliecinošs ir arī skaidrojums par nelabvēļu ietekmi un pieļāvums, ka 1881.gadā, sākot valdīt caram Aleksandram III, viņš uzsāka „tīrīšanu” sabiedrībā un „disidents” Baumaņu Kārlis ir iekļuvis šajā sarakstā[1].

Pēc atgriešanās dzimtenē 1882. gadā Baumaņu Kārlis apmetās Limbažos un aktīvi darbojās Limbažu Saviesīgajā biedrībā un vadīja jautājumu un atbilžu vakarus. Viņa redakcijā tika izdots "Īstais Baltijas kalendārs", kur Baumaņu Kārlis publicēja arī savus sacerējumus. Mūža nogalē rakstītās "Palma lapiņas, plūktas no dzīvības koka" jeb "garīgās svētku dziesmiņas katram dzīves gadījumam" iespieda Mārtiņš Elksne savā Limbažu tipogrāfijā.[4]

1888. gadā Trešajos Dziesmu svētkos simfoniskais orķestris atskaņoja "Dievs, svētī Latviju!", bet 1895. gadā Ceturtajos Dziesmu svētkos dziesmu "Dievs, svētī Latviju!" kā latviešu tautas himnu iekļāva koru kopkoncerta programmā.

 
Piemineklis uz Baumaņu Kārļa kapa Limbažos (tēln. G. Šķilters, 1920. g.)
Foto — K. Sarkangalvis, 1920. g.

Baumaņu Kārlis miris 1905. gada 10. janvārī, apglabāts Limbažu kapsētā. Kapa pieminekļa autors — Gustavs Šķilters (1920).

Arī viņa meita Elizabete Lilija kļuva par skolotāju Limbažos.

DarbiLabot

 
Baumaņu Kārļa rakstītās "Dievs, svētī Latviju" notis.

Mūzikas kompozīciju krājumiLabot

  • "Austra" 3 burtnīcas (1874) ar 36 dziesmām. Tajās centrālo vietu ieņem kora dziesmas ("Trimpula", "Raug, tavas tautas liktens", u.c.) un solo dziesmas ("Tautai", "Zilais kalns", "Ūdens plūdi" u.c.) ar Ausekļa tekstiem.
  • "Līgo" (1874) ar 66 dziesmām vīru korim. Šajā krājumā vērojama vēl dziļāka jaunlatviešu kustības ietekme. Krājumā ievietotas 66 dziesmas — gan oriģināl kompozīcijas korim ("Tēvijas dziesma", "Patiesībai un vienprātībai", "Viens veclatvietis un daudz jaunlatviešu" u.c.), gan tautas dziesmu apdares.
  • “Mortuos plango” (1875) Ata Kronvalda piemiņai ar četrām dziesmām.
  • “Dziesmu vītols” (1877) — dziesmu krājums trīs burtnīcās skolām un biedrībām kopā ar Ausekli, kuros bija Baumaņa komponētās dziesmas ar Ausekļa tekstiem ("Uz skolu", "Gaismas pils", "Trimpula", tautas dziesmu harmonizējumi u.c.).

Literārā darbībaLabot

Baumaņu Kārlis 1870. gados rosīgi darbojās arī literatūrā un publicistikā ar pseidonīmiem Aco, Ako, Antikangars, Aco — Antikangars. Viņš pats zīmēja arī karikatūras satīriskajā izdevumā "Dunduri".

Bija vairāku satīrisku dziesmu autors, viņa teksts "Latvju tautas dziesmas liktenis", kurā izsmiets latviešu tautas dziesmu noniecinātājs baltvācu luterāņu mācītājs — "melnās drānās plikgalv’s, bāls un sašutis".

Dziesmas teksts beidzās ar sajūsmu, ka radušies tautieši, kas ar spalvas palīdzību cīnās pret šo plikgalvi un Latvijā sāk skanēt tautas īstās dziesmas:
"Slava jaunam tautas ziedam!
Sveiks lai valda Līgas gars!"

DramaturģijaLabot

Manuskriptā palikusi satīriskā luga "No tumsas caur dūmiem pie gaismas" ("Scenas iz Baltijas, uzzīmētas no ACO"). Šī divcēlienu luga sabiedriskajā skanējuma ziņā tuva "Dunduru" satīrai, tajā skan arī Zobugala motīvi. Lugā tēloti latviešu studenti — jaunlatvisko centienu paudēji, kuri asi kritizē Baltijas vāciešu kundzību. Studenti lugas gaitā pārvērš veco laiku pinekļos ieslīgušo saimnieku par apgaismotu cilvēku. Lugā izzoboti arī baznīcas kalpi. Lugas personas izsaka asas replikas par Baltijas agrārajām attiecībām.

PublicistikaLabot

Baumaņu Kārļa publicistiskie teksti atrodami presē. Viņš polemizējis par tautas dziesmu tekstu un mūzikas jautājumiem, rakstījis arī par valodniecību. Vairāki viņa raksti iespiesti viņa sastādītajā un rediģētajā "Īstajā Baltijas kalendārā" (1890 — 1899), kuru viņš ir arī ilustrējis.

ApbalvojumiLabot

Par izciliem sasniegumiem pedagoga darbā Sankt-Pēterburgā Baumaņu Kārlis 1873.gadā saņēmis Sv.Annas ordeni, bet 1878.gadā - Sv.Staņislava ordeni[1].

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Mārite, Purmale (2005). "BAUMAŅU KĀRLIS – PERSONĪBA LATVIEŠU KULTŪRĀ". Kursa darbs kultūroloģijā.
  2. Mūsu valsts himnas[novecojusi saite], raksts par A.Melnalkšņa atmiņām un pētījumiem laikrakstā Latvijas Kareivis (11.01.1930), informācija iegūta 04.07.2008 LNB portālā periodika.lv
  3. Teodors Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture
  4. «100 LATVIJAS PERSONĪBU». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. martā. Skatīts: 2013. gada 22. augustā.

Ārējās saitesLabot