Atvērt galveno izvēlni

Antarktikas Līgums[1] (angļu: Antarctic Treaty, franču: Traité sur l’Antarctique, spāņu: Tratado Antártico, krievu: Договор об Антарктике) un ar to saistītās vienošanās, ko kopīgi sauc par Antarktikas Līguma Sistēmu, regulē starptautiskās attiecības Antarktikā. Šī līguma ietvaros par Antarktiku tiek sauktas visas zemes un šelfa ledāji uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma. Līgums stājies spēkā 1961. gada 23. jūnijā, kad to bija ratificējušas 12 sākotnējās dalībvalstis. Šobrīd (2017) līgumu ir parakstījušas 53 valstis un ar šo līgumu Antarktika ir noteikta kā teritorija, kas brīvi izmantojama zinātniskiem mērķiem un kurā aizliegtas militārās aktivitātes. Antarktikas Līgums bija pirmais Aukstā kara laikā noslēgtais bruņošanās kontroles līgums, kurā bija iesaistītas galvenās pretstāvošas puses. Antarktikas Līgumu pārrauga Antarktikas Līguma Sekretariāts, kura galvenā mītne kopš 2004. gada septembra atrodas Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Tagadējā Antarktikas Līguma redakcija ir spēkā līdz 2041. gadam.

Antarktikas Līguma SistēmaLabot

Antarktikas Līguma galvenais dokuments tika atvērts parakstīšanai 1959. gada 1. decembrī un pēc 12 sākotnējo dalībvalstu ratificēšanas stājās spēkā 1961. gada 23. jūnijā. Starp pirmajām līguma parakstītājvalstīm bija tās, kas ņēma aktīvu dalību Starptautiskā ģeofizikas gada programmā, kā arī pieņēma ASV uzaicinājumu piedalīties līguma izstrādes konferencē. Šīs valstis bija: Argentīna, ASV, Austrālija, Beļģija, Čīle, Dienvidāfrika, Francija, Japāna, Jaunzēlande, Lielbritānija, Norvēģija, PSRS. Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros šīs valstis bija ierīkojušas vairāk kā 50 polārstaciju un līgums kļuva par zinātniskās sadarbības diplomātisko turpinājumu.

Antarktikas Līguma pantiLabot

  • 1. pants - Antarktika var tikt izmantota tikai mierīgiem mērķiem; militārās aktivitātes, tādas kā ieroču izmēģinājumi, ir aizliegti, bet militārais personāls var tikt izmantots pētnieciskās un citās nemilitārās aktivitātēs;
  • 2. pants - jāturpinās zinātnisko pētījumu un kooperācijas brīvībai;
  • 3. pants - par brīvu informācijas un personāla apmaiņu kooperācijā ar ANO un citām starptautiskām organizācijām;
  • 4. pants - Līgums neapstiprina, neapstrīd un neiedibina teritoriālās pretenzijas; jaunas pretenzijas nevar tikt izvirzītas līguma darbības laikā;
  • 5. pants - aizliedz kodolsprādzienus un radioaktīvo atkritumu uzglabāšanu;
  • 6. pants - iekļauj līguma darbības zonā visu sauszemi un šelfa ledājus uz dienvidiem no 60 dienvidu platuma;
  • 7. pants - Līguma novērotājvalstīm ir brīvas tiesības veikt jebkuras teritorijas aerovizuālu apskati, kā arī inspicēt jebkuru staciju, instalāciju vai iekārtas; par jebkādām aktivitātēm vai militārpersonāla ievešanu jāveic iepriekšējs paziņojums;
  • 8. pants - atļauj pakļaut novērotājus un zinātniekus to piederības valstu jurisdikcijai;
  • 9. pants - starp līguma dalībvalstīm notiek konsultatīvas tikšanās;
  • 10. pants - Līguma dalībvalstis iebilst pret to valstu darbošanos Antarktikā, kuras neatbalsta šo Līgumu;
  • 11. pants - pretrunas un disputi tiek risinātas mierīgā ceļā, vai, galējās situācijās, Starptautiskajā tiesā;
  • 12., 13., 14. panti - atrunā Līguma stāšanos spēkā, tulkošanu un labojumu starp dalībvalstīm.

Citi līgumiLabot

 
Belinshauzenas stacijas piesārņotā apkārtne 1992. gadā; saskaņā ar vides aizsardzības protokolu visi izpētes pasākumu atkritumi un blakusprodukti savācami un izvedami no kontinenta.

Citas Antarktikas Līguma ietvaros pieņemtās vienošanās ietver vairāk nekā 200 vienošanās un rekomendācijas, kas pieņemtas Līguma konsultatīvo pušu sanāksmēs. Nozīmīgākie no tiem ir:

  • Antarktikas faunas un floras aizsardzības pasākumi (1964. g.; stājies spēkā 1982. g.);
  • Antarktikas roņu aizsardzības konvencija (1972);
  • Antarktikas jūras dzīvnieku pasaules resursu aizsardzības konvencija (1980);
  • Antraktikas minerālo resursu regulēšanas konvencija (parakstīta 1988. g.; joprojām nav stājusies spēkā);
  • Antarktikas Līguma vides aizsardzības protokols (parakstīts 1991. g.; stājies spēkā 1998. g.).

Konsultatīvās sanāksmesLabot

Katra gadu tiek orginizētas Antarktikas Līguma konsultatīvās sanāksmes par reģiona administrēšanu un menedžmentu. Tikai 28 no 46 līgumu parakstījušajām pusēm ir balss tiesības lēmumu pieņemšanā; pārējām 18 ir tiesības piedalīties un izteikt viedokli. Balsstiesīgās dalībvalstis (t.s. konsultatīvās dalībvalstis) ir 12 sākotnējās līguma parakstītājas un vēl 16 valstis, kas veic aktīvu zinātnisku un pētniecisku darbību reģionā.[2]

Antarktikas Līguma sekretariātsLabot

Antarktikas Līguma sekretariāts tika nodibināts 2004. gada augustā Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā kārtējajā Līguma konsultatīvajā sanāksmē. Nīderlandes pārstāvis Jans Hubers (Jan Huber) pildīja pirmā izpildsekretāra pienākumus līdz 2009. gada 31. augustam, kad viņu nomainīja Vācijas pārstāvis Manfreds Reinke (Manfred Reinke).

Sekretariāta galvenā funkcijas attiecināmas uz sekojošām jomām:

  • Ikgadējo Antarktikas Līguma konsultatīvo sanāksmju un Vides aizsardzības komitejas sanāksmju nodrošināšana.
  • Līgumā un Vides protokolā paredzētās informācijas apmaiņas nodrošināšana.
  • Konsultatīvo sanāksmju dokumentācijas savākšana, uzglabāšana un publicēšana.
  • Publiskas informācijas izplatīšana par Antarktikas Līguma sistēmu un Antarktiskajām aktivitātēm.

Sekretariāta četras oficiālās darba valodas ir angļu, franču, spāņu un krievu valoda.

DalībvalstisLabot

 
  dalībvalsts, konsultatīva, ar teritoriālo pretenziju
  dalībvalsts, konsultatīva, rezervējusi tiesības uz pretenziju
  dalībvalsts, konsultatīva
  dalībvalsts, pievienojusies
  nav dalībvalsts
Valsts[3] Sākotnējā parakstītāja Konsultatīva Pievienojusies Polārstacijas (2017)[a]
  Amerikas Savienotās Valstis[b] 1960. gada 18. augustā 3 vissezonas
  Apvienotā Karaliste (pretenzija)[c] 1960. gada 31. maijā 2 vissezonas, 1 vasaras
  Argentīna (pretenzija)[c] 1961. gada 23. jūnijā 6 vissezonas, 7 vasaras
  Austrālija (pretenzija) 1961. gada 23. jūnijā 3 vissezonas
  Austrija 1987. gada 25. augustā nav
  Baltkrievija 2006. gada 27. decembrī 1 vasaras
  Beļģija 1960. gada 26. jūlijā 1 vasaras
  Brazīlija 1983. gada 12. septembrī 1975. gada 16. maijā 1 vissezonas
  Bulgārija 1998. gada 25. maijā 1978. gada 11. septembrī 1 vasaras
  Čehija (kā   Čehoslovākija) 1962. gada 14. jūnijā 1 vasaras
  Čīle (pretenzija)[c] 1961. gada 23. jūnijā 4 vissezonas, 6 vasaras
  Dānija 1965. gada 20. maijā nav
  Dienvidāfrika 1960. gada 21. jūnijā 1 vissezonas
  Ekvadora 1990. gada 19. novembrī 1987. gada 15. septembrī 1 vasaras
  Francija (pretenzija) 1960. gada 16. septembrī 2 vissezonas
  Grieķija 1987. gada 8. janvārī nav
  Gvatemala 1991. gada 31. jūlijā nav
  Igaunija 2001. gada 17. maijā nav
  Indija 1983. gada 12. septembrī 1983. gada 19. augustā 2 vissezonas, 1 vasaras
  Islande 2015. gada 13. oktobrī nav
  Itālija 1987. gada 5. oktobrī 1981. gada 18. martā 1 vissezonas, 1 vasaras
  Japāna 1960. gada 4. augustā 1 vissezonas, 3 vasaras
  Jaunzēlande (pretenzija) 1960. gada 1. novembrī 1 vissezonas
  Kanāda 1988. gada 4. maijā nav
  Kazahstāna 2015. gada 27. janvārī nav
  Kolumbija 1989. gada 31. janvārī nav
  Korejas Republika 1989. gada 9. oktobrī 1986. gada 28. novembrī 2 vissezonas
  Korejas T.D.R. 1987. gada 21. janvārī nav
  Krievija (kā   PSRS)[b] 1960. gada 2. novembrī 5 vissezonas, 5 vasaras
  Kuba 1984. gada 16. augustā nav
  Ķīnas Tautas Republika 1985. gada 7. oktobrī 1983. gada 8. jūnijā 2 vissezonas, 2 vasaras
  Malaizija 2011. gada 31. oktobrī nav
  Monako 2008. gada 30. maijā nav
  Mongolija 2015. gada 23. martā nav
  Nīderlande 1990. gada 19. novembrī 1967. gada 30. martā nav
  Norvēģija (pretenzija) 1960. gada 24. augustā 1 vissezonas, 1 vasaras
  Pakistāna 2012. gada 1. martā 1 vasaras
  Papua-Jaungvineja 1981. gada 16. martā nav
  Peru 1989. gada 9. oktobrī 1981. gada 10. aprīlī 1 vasaras
  Polija 1977. gada 29. jūlijā 1961. gada 8. jūnijā 1 vissezonas
  Portugāle 2010. gada 29. janvārī nav
  Rumānija 1971. gada 15. septembrī 1 vasaras
  Slovākija (kā   Čehoslovākija) 1962. gada 14. jūnijā nav
  Somija 1989. gada 9. oktobrī 1984. gada 15. maijā 1 vasaras
  Spānija 1988. gada 21. septembrī 1982. gada 31. martā 2 vasaras
  Šveice 1990. gada 15. novembrī nav
  Turcija 1996. gada 25. janvārī nav
  Ukraina 2004. gada 27. maijā 1992. gada 28. oktobrī 1 vissezonas
  Ungārija 1984. gada 27. janvārī nav
  Urugvaja 1985. gada 7. oktobrī 1980. gada 11. janvārī 1 vissezonas, 1 vasaras
  Vācija
  VDR
1981. gada 3. martā
1987. gada 5. oktobrī
1979. gada 5. februārī
1974. gada 19. novembrī
1 vissezonas, 4 vasaras
  Venecuēla 1999. gada 24. maijā nav
  Zviedrija 1988. gada 21. septembrī 1984. gada 24. martā 2 vasaras

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot