Alfons Ķišķis
Alfons Kišķis (1910-1994) bija Latvijas agronoms, Lauksaimniecības galvenās direkcijas dārzkopības nodaļas vadītājs (1937-1944). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas, vēlāk “Latkomunprojekt” institūta Jūrmalas nodaļas un Viļņas apzaļumošanas projektēšanas institūta darbinieks (1967-1975). Dažu memoriālo ansambļu veidotājs.
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1910. gada 26. augustā Žeimē, netālu no tagadējās Latvijas-Lietuvas robežas feldšera ģimenē. Pirmā pasaules kara sākumā 1915. gadā viņš kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Krieviju, pēc kara beigām līdz 1926. gadam mācījās Bauskas vidusskolā. 1927. - 1929. gadā Ziedoņu dārzkopības skolā bijušajā Bornsmindes muižā, tad strādāja par dārznieku Apguldes lauksaimniecības skolā. Studēja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē (1931-1936). 1937. gadā sāka strādāt par Latvijas Lauksaimniecības ministrijas dārzkopības nodaļas vadītāja vietnieku, 1938. gadā ar British Council stipendiju vienu gadu papildinājās Bristoles universitātē.
Pēc Latvijas okupācijas tika atlaists no darba Lauksaimniecības ministrijā, Vācu okupācijas laikā tika atjaunots darbā ministrijā, vadīja Pūres Dārzkopības izmēģinājumu staciju. 1943. gadā uzrakstīja scenāriju dokumentālajai filmai „Ejam dārzā” (operators Laimonis Gaigals, režisors Voldemārs Pūce). 1944. gada martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, tika iesaukts Latviešu leģiona 19. divīzijas izlūku bataljonā, par dalību kaujās pie Latvijas-Krievijas robežas 1944. gada 15. jūlijā leitnants (Untersturmführer) Alfons Ķisķis apbalvots ar Dzelzs krustu un vēlreiz ar tādu apbalvojumu 1945. gada 30. janvārī.[1] Pēc kara beigām slepus dzīvoja Latvijā, 1948. gada 11. jūnijā viņu apcietināja un notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos GULAG nometnē Irkutskas apkārtnē, kur viņam izdevās kļūt par nometnes dārznieku un iekārtot siltumnīcu.
1956. gadā viņš atgriezās Latvijā, strādāja Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā, no 1961. gada “Latkomunprojekts” institūta Jūrmalas nodaļā. Līdztekus darbojās Latvijas PSR Dārzkopības biedrībā, izaudzēja jaunu tulpju šķirni, ko esot nosaucis ģenerāļa Eizenhauera vārdā. Tadēļ atlaists no darba un bijis spiests 1967. gadā pārcelties uz dzīvi Lietuvā.[2]
Līdz 1975. gadam viņš strādāja apzaļumošanas projektēšanas institūtā Viļņā, pēc pensionēšanās 1983. gadā kopā ar sievu Rūtu strādāja pie Mažeiķu dzīvojamo kvartālu apzaļumošanas.
1990. gadā pabeidza rakstīt autobiogrāfiju.
Miris 1994. gada 19. jūnijā Viļņā.
Darbi labot šo sadaļu
- Brāļu kapi Bulduros un Ķemeros (1966),
- sanatorijas „Ķemeri” lielā partera pārbūve un sanatorijas parka pārprojektēšana,
- skvēri Dubultos un Majoros,
- Memoriālais ansamblis Ančupānu kalnos pie Rēzeknes (1973)
- Memoriālais ansamblis „ Krasnij Luč” Luhanskas apgabalā Ukrainā
- Jonišķu rajona Pergales kolhoza „Skaistgiris” ciemats un parks
- Ukmerģes rajona Leonpoles ciemata padomju saimniecības „Dainava” eksperimentālais ciemats (1970)
- Palangas sanatorijas „Lina” apstādījumi
- Druskininku sanatorijas „Egle” apstādījumi
- Šilutes rajona Juknaiču eksperimentālās saimniecības ciemats un tā apstādījumi (1970–1986),
- Viļņas rajona Traku Vokes vēsturiskā parka restaurācija
- Viļņas siltumnīcu kombināta apstādījumi
Apbalvojumi un pagodinājumi labot šo sadaļu
- Dzelzs krusts (15.07.1944 un 30.01.1945)
- Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādes (TSSI) Lielā godalga
- Lietuvas PSR Nopelniem bagātā arhitekta goda nosaukums (1988)
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ DZELZS KRUSTA KAVALIERI
- ↑ Gundega Lināre. The creative life and achievements of the landscape architect Alfons Ķišķis (1910–1994) Scientific Journal of Latvia University of Agriculture. Landscape Architecture and Art, Volume 5, Number 5]
Grāmatas labot šo sadaļu
- Anda Līce, Andris Zvirgzds, Voldemārs Veics, Aivars Lasis, Alfons Ķišķis. Ainavu un dārzu veidošana. Rīga: Zvaigzne, 1979. - 270 lpp.