Vikipēdija

Aleksandrs Gubens

Aleksandrs Gubens (1879-1952) bija latviešu jurists, Senāta loceklis, Apvienotās sapulces priekšsēdētājs (1934–1940). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Aleksandrs Gubens
Senators
Amatā
1920. gada 29. novembris — 1940. gada 26. novembris
Dzimšanas dati 1879. gada 13. martā
Kraukļu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1952. gada 21. novembrī (73 gadu vecumā)
Pasava, Bavārija, Karogs: Vācija Vācija
Tautība latvietis
Profesija jurists
Augstskola Maskavas universitāte

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1879. gada 13. martā Kraukļu pagasta Nikolaja jeb Gubeņa skolā (tagad Cesvaines pagastā) tautskolotāja un skolas pārziņa Jāņa Gubeņa ģimenē.[1][2][3] Mācījās Rīgas klasiskajā ģimnāzijā. Studēja Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Strādāja par zvērināta advokāta palīgu, no 1911. gada bija zvērināts advokāts Pēterburgas Tiesu palātas apgabalā.

Pēc Pirmā pasaules kara 1918. gadā atgriezās Latvijā, bija Tiesu palātas Krimināldepartamenta tiesnesis. 1920. gadā iecelts par senatoru Senāta Kriminālās kasācijas departamentā, no 1931. gada bija departamenta priekšsēdētājs. Piedalījās 1933. gada Sodu likuma un Tiesu iekārtas likuma izstrādāšanā. Rīgas Latviešu biedrības valdes loceklis, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldes loceklis.

Kad pēc Ulmaņa apvērsuma senators Kristaps Valters 1934. gada 21. novembrī lūdza viņu atbrīvot no amata, senators Gubens līdz Senāta likvidēšanai 1940. gada 26. novembrī bija Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs. Neilgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 9. jūlijā uzrakstīja lūgumu izmantot uzkrājušos atvaļinājumu, tādēļ pēdējās četras Senāta Apvienotās sapulces sēdes vadīja Civilās Kasācijas departamenta CKD priekšsēdētājs senators Osvalds Ozoliņš.[4] Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā Gubens devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mira 1952. gada 21. novembrī Pasavā.[5]

Ģimene labot šo sadaļu

Viņa māsa Marija Gubene (1872-1947) bija pirmā sieviete ērģelniece un pirmā Latvijas Valsts Konservatorijas profesore.[6]

Apbalvojumi labot šo sadaļu

 
 
Latvijas Senāts 1938. gada novembrī. Pirmajā rindā (no kreisās): senatori R. Alksnis, J. Balodis, Dr. K. Puriņš, Civillietu kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators O. Ozoliņš, Apvienotās sapulces un Kriminālās kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators A. Gubens, Administratīvā departamenta priekšsēdētājs senators J. Kalacs, virsprokurors F. Zilbers, senatori F. Konradi, K. Ducmanis. Otrajā rindā no kreisās: senators A. Rumpēters, prokurors E. Bite, senatori P. Stērste, J. Grots, M. Čakste, J. Skudre, P. Leitāns, J. Ankravs, T. Bergtāls, prokurors T. Ūdris.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Gunāra Ivāna atmiņas
  2. ↑ Senatora Aleksandra Gubeņa dzimšanas diena Arhivēts 2016. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Pēdējā Brīdī - 1931. gada 14. marts
  3. ↑ Darbam un tiesībām veltīts mūžs. Latviešu Ziņas:Latvian News - 1949. gada 12. marts
  4. ↑ Digitalizēti Latvijas Senāta materiāli
  5. ↑ nekropole.info
  6. ↑ Marija Gubene
  7. ↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kristaps Valters 		Latvijas Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs
1934. gada 21. novembris — 1940. gada 26. novembris 		Pēctecis:
Gvido Zemrībo
Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Aleksandrs_Gubens&oldid=3454588"