Avakums
Avakums Petrovs (krievu: Авва́кум Петро́в) vai Avakums Petrovičs (krievu: Аввакýм Петро́вич; dzimis 1620. gada 15. novembrī, miris 1682. gada 14. aprīlī) bija Krievu pareizticīgās baznīcas virspriesteris (protopops), reliģijas darbinieks un rakstnieks, patriarha Nikona un cara Alekseja Mihailoviča veikto reformu pretinieks un vecticības aizsācējs. Viņa rakstītais darbs "Protopopa Avakuma dzīvesstāsts, viņa paša rakstītais" ir pirmais autobiogrāfijas darbs krievu literatūrā, tāpēc krievu literatūrā viņš tiek uzskatīts par šī žanra aizsācēju.
| Svētais svētmoceklis un apliecinātājs Avakums | |
|---|---|
 Pievolgas vecticībnieku ikona (17. gadsimta beigas—18. gadsimta sākums) | |
| Святой священномученик и исповедник Аввакум | |
| Dzimis |
1620. gada 25. novembrī (5. decembrī) Grigorova, Ņižņijnovgorodas apriņķis, Maskavas cariste |
| Miris |
1682. gada 14. (24.) aprīlī Pustozjorska, Maskavas cariste |
| Godā | vecticībā |
| Piemiņas diena | 14. aprīlī un 2. decembrī pēc Jūlija kalendāra |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis Grigorovas ciemā priestera Pjotra ģimenē. 15 gadu vecumā zaudējis tēvu. Tēvs, pēc paša Avakuma teiktā, bijis dzērājs, bet māte Marija bija "liela dievlūdzēja un gavētāja", kas vienmēr "mācīja bīties Dieva". 17 gadu vecumā pēc mātes pavēles apprecējās ar 14 gadus veco bāreni, kalēja meitu Anastasiju Markovnu.
1642. gadā tika iesvētīts par diakonu, bet 1644. gadā par priesteri. Kalpoja Lopaticu ciemā, netālu no Makarjevas. Bijis ļoti askētisks un rigorozs savos uzskatos. Vienmēr bijis ļoti stingrs pret ļaudīm, kaunināja tos par netiklībām, bet baznīcas kalpotājus par noteikumu un pienākumu nepildīšanu.
Kādu reizi pie viņa uz grēksūdzi atnāca meita "aiz nešķīstības grēkiem vainīga", viņā aizdegās miesīgā griba, tāpēc viņš paņēma trīs sveces, piestiprināja tās pie analoja (baznīcas galdiņš), aizdedzināja un uzlika uz tām roku "kamēr miesīgā griba neizzuda". Reiz Lopaticās atnāca "dancotāji ar lāčiem, ar bungām un domrām". Avakums, kas stingri stājās pret skomorohiem, izdzina tos: "mūļus un dažas bungas salauzu un divus lāčus atņēmu, vienu sasitu, otru uz tīrumu aizdzinu".
Tikpat stingri viņš izturējās pret savu draudzi un pret jebkādu nelikumību, ar kuru saskārās. Kādai atraitnei "priekšnieks atņēma meitu". Avakums aizstāvēja atraitni, par ko "priekšnieks" sākumā viņu žņaudza "līdz nāvei", ka tas gulēja "miris pusstundu", bet pēc tam viņu piekāva.
Reiz vaivads Vasilijs Šeremetjevs palūdza Avakumam, lai tas dod svētību viņa dēlam, kuram bija noskūta bārda. Avakums atteicās dot svētību, par ko vaivads viņu iemeta Volgā, un viņš tik tikko izglābās.
Maskavā labot šo sadaļu
Divreiz no Lopaticām bēga uz Maskavu, kur tika iesvētīts par Jurjevecas protopopu. Atbraucis uz Jurjevecu, viņš visu laiku cīnījās ar netaisnību un noteikumu nepildīšanu, par ko bieži tika padzīts un sists.
1651. gadā bija spiests braukt prom no Jurjevecas uz Maskavu. Maskavā viņš piedalījās patriarha Jāzepa vadītajā "grāmatu labošanā". Pēc patriarha Jāzepa nāves jaunais patiarhs Nikons, kādreizējais Avakuma draugs, nomainīja Maskavas grāmatu labotājus ar poļu labotājiem. Sākās domstarpības, jo Avakums un vēl citi aizstāvēja grāmatu labošanu pēc senkrievu grāmatu paraugiem, bet Nikons un viņa piekritēji to darīja, balstoties uz jaunajām grieķu grāmatām. Sākumā Nikons laboja grāmatas pēc grieķu rokrakstiem, bet pēc tam pēc itāļu pārdrukām. Avakums bija pārliecināts, ka šajās grāmatās ir sagrozījumi. Avakums kritizēja Nikonu un kopā ar protopopu Daniēlu uzrakstīja sūdzību caram Aleksejam.
Protopops Avakums bija viens no pirmajiem veco tradīciju aizstāvjiem un viens no pirmajiem, kas par to tika vajāts. 1653. gada septembrī tika iemests Androņikova klostera pagrabā, kur trīs dienas sēdēja "ne ēdis, ne dzēris". Pēc tam viņam lika pieņemt jaunās grāmatas, taču viņš atteicās, par ko tika sists. Patriarhs Nikons lika Avakumu padzīt no priestera amata, bet Avakumu aizstāvēja cars Aleksejs, tāpēc protopops tika aizsūtīts trimdā uz Toboļsku.
Trimdā labot šo sadaļu
Atbraucis uz Toboļsku, guva arhibīskapa aizbildnību un sākumā dzīvoja labi, taču dažu fanātisku izlēcienu dēļ viņu pavēlēja aizsūtīt aiz Ļenas upes. Kad viņš atbrauca uz Jeņisejsku, no Maskavas atnāca pavēle viņu sūtīt uz Aizbaikālu kopā ar Ņerčinskas vojevodu Afanāsiju Paškovu, kas brauca iekarot Daurijas zemes.
Paškovam bija pavēle burtiski "mocīt" Avakumu. Avakums par to ļoti nosodīja Paškovu, tādēļ tas ņirgājās par Avakumu vēl vairāk. Kādu reizi vojevoda pavēlēja protopopu kopā ar ģimeni izmest krastā. Avakums kopā ar ģimeni klaiņoja pa Sibīrijas mežiem. Neizturējis, viņš uzrakstīja Paškovam vēstuli, pilnu pārmetumu. Saniknojies, Paškovs lika atvest Avakumu pie viņa, sākumā Paškovs pats viņu piekāva, bet pēc tam pavēlēja viņam 72 sitienus ar pātagu un ieslodzīt viņu Bratskas ostrogā.
Avakums ilgu laiku sēdēja ieslodzīts aukstā tornī, kur bija daudz žurku, utu un blusu. Pēc tam viņu pārveda siltajā mājā, kur viņš "kā suns" dzīvoja līdz pavasarim. Pavasarī Paškovs viņu atbrīvoja, un Avakums turpināja ceļu ar vojevodas vienību. Avakums pavadīja 6 gadus Aizbaikālā.
Atgriešanās Maskavā labot šo sadaļu
1663. gadā Avakums atgriezās Maskavā. Atgriešanās ceļš ilga trīs gadus. Ceļa gaitā viņš "visās pilsētās un ciemos, baznīcās un tirgus laukumos vēstīja Dieva vārdu, un nosodīja bezdievīgo ķecerību", tātad Nikona reformas. Pirmos mēnešos pēc atgriešanās Maskavā Avakumu atbalstīja viņa piekritēji. Arī cars atbalstīja Avakumu, deva viņam patvērumu kādā klosterī Kremlī. Cars cienīja Avakumu, vienmēr viņu sveicināja un lūdza svētību.
Cars palūdza Avakumam, lai tas nekritizē jaunreformēto baznīcu. Avakums paklausīja, taču tas ilgi neturpinājās, un Avakums stingrāk nekā agrāk nosodīja bīskapus, jaunieviesto četru galu krustu, ticības simbola labojumus, triju pirkstu krusta zīmi, daudzbalsīgo dziedāšanu un jaunās grāmatas. Viņš uzrakstīja sūdzības vēstuli caram, kurā lūdza padzīt Nikonu no patriarha amata. Cars sadusmojās uz Avakumu un lika to atkal sūtīt trimdā.
1664. gadā Avakums tika aizsūtīts uz Mezeņu, kur viņš turpināja savu sprediķi un atbalstīja savus piekritējus visā Krievijā, sūtot tiem vēstījumus.
1666. gadā Avakumu atveda atpakaļ uz Maskavu, kur bīskapu Sinodē viņu padzina no amata un nolādēja, Avakums nolādēja bīskapus. Viņu aizveda uz Borovskas klosteri, kur viņš tika noturēts apmēram gadu.
Tautā notika dumpošanās Avakuma gāšanas no amata dēļ, pat cara galmā, kur cariene Marija, kas atbalstīja protopopu, sastrīdējās ar caru. Avakumu mēģināja pierunāt Rietumu patriarhu priekšā: "visa mūsu Palestīna, un serbi, un albāņi, un Valahija, un romieši, un poļi, visi pārmet krustu ar trim pirkstiem, tikai tu viens pretojies un to dari ar diviem pirkstiem; tā nepienākas". Bet Avakums teica: "Roma sen krita, guļ un neceļas, un poļi kopā ar viņu gāja bojā, līdz galam bijuši ienaidnieki kristiešiem, bet pie jums pareizticība arī raiba: turku Muhameda dēļ vāji esat palikuši; turpmāk turpiniet pie mums braukt mācīties". Beigās viņš pateica: "Tīrs es esmu un pīšļus no savām kājām nokratu jūsu priekšā, kā rakstīts. Labāk viens Dieva gribu pildošs, nekā bars nelikumību darošs".
Pustozjorskā labot šo sadaļu
Tajā laikā viņa cīņu biedrus nonāvēja. Bet Avakums 1667. gadā tika sodīts ar pātagu un aizsūtīts uz Pustozjorsku pie Pečoras upes. Viņš tika aizsūtīts kopā ar saviem biedriem — Nikiforu, Simbirskas protopopu, un diviem mūkiem Lācaru un Epifāniju, kuriem tika izgriezta mēle.
Pustozjorskā Avakums nosēdēja cietumā 14 gadus, turpinādams savu sprediķi, sūtot vēstules. Viņš aizsūtīja caram Fjodoram Aleksejevičam vēstuli, kurā nosodīja patriarha Joakīma un cara Alekseja Mihailoviča darbību, par ko kopā ar saviem biedriem tika sadedzināts guļbūvju sārtā, kas tolaik bija viens no ķeceru nonāvēšanas veidiem.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Avakums.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Аввакум Петров (протопоп), священномученик и исповедник (krieviski)
- Аввакум Петров Arhivēts 2019. gada 20. janvārī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)