Ģemze

dobradžu dzimtas pārnadzis

Ģemze jeb Eiropas ģemze[1] (Rupicapra rupicapra) ir dobradžu dzimtas (Bovidae) suga, kurai ir 7 pasugas ar savstarpēji izolētu izplatību.[2] Ģemze mājo Eiropas centrālās un dienviddaļas kalnu masīvos (Alpos, Kartūzas kalnos, Tatros, Karpatos, Balkānos un Kaukāzā), kā arī pašos Āzijas rietumos - Turcijas kalnos.[3] Ģemze ir introducēta arī Jaunzēlandes Dienvidsalā un Argentīnā.[3][4]

Ģemze
Rupicapra rupicapra (Linnaeus, 1758)
Ģemze
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
DzimtaDobradži (Bovidae)
ApakšdzimtaKazu apakšdzimta (Caprinae)
ĢintsĢemzes (Rupicapra)
SugaĢemze (Rupicapra rupicapra)
Ģemze Vikikrātuvē

IzskatsLabot

 
Baltās sejas pazīmes īpaši koši izceļas uz tumšā ziemas kažoka
 
Sejas pazīmes vasarā ir mazāk kontrastējošas

Ģemze ir vidēji liels dobradzis, kuras ķermeņa garums ir 107—137 cm, augstums skaustā 70—85 cm, aste samērā īsa (10—15 cm), kas gandrīz nav pamanāma, jo gandrīz vienmēr tiek turēta piespiesta klāt.[5][6] Tēviņi ir masīvāki un smagāki nekā mātītes. Tēviņš sver 30—62 kg, mātīte 14—45 kg.[5][6] Abiem dzimumiem ir nelieli, slaidi, melni ragi, sasniedzot 32 cm garumu. Tie aug stāvus gaisā un tikai pašos galos atliecas nedaudz uz atpakaļu.[5] Tēviņu ragi, salīdzinot ar mātītēm, ir biezāki un nedaudz masīvāki.

Matojums vasarā ir īss un gluds, sarkanbrūnā vai zeltaini brūnā krāsā, uz muguras visā garumā izceļoties tumšai, šaurai joslai. Toties ziemā akotspalva kļūst tumša, šokolādes brūnā krāsā un sasniedz 10—20 cm garumu, bet pavilna ir gaiši pelēka.[5] Kājas un pavēdere parasti ir tumšākas un pakaklē ir garāks matojums atgādinot krēpes. Īpaša ģemžu pazīme ir baltās pazīmes uz sejas. Uz zoda, vaigiem un purna augšpusē (uz deguna kaula) ģemzei ziemā ir koši balts matojums, kas kontrastē ar melnā matojuma joslām no acīm līdz degungalam. Vasaras periodā baltās sejas pazīmes kļūst mazāk kontrastējošas.

UzvedībaLabot

Ģemzēm atkarībā no dzimuma ir atšķirīgs dzīves veids. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, bet mātītes un to pēcnācēji veido ģimeņu grupas, kurās ir 5—30 īpatņi. Vasaras laikā ģemzes pārvietojas augstu kalnos, kur beidzas meži un sākas klinšainās kalnu pļavas 1800—3600 metru augstumā. Katram baram ir vidēji 74 ha liela platība. Ziemas periodā ģemzes pārvietojas uz zemākām vietām (zem 1100 metriem virs jūras līmeņa), apmetoties mežos, tomēr uzturoties stāvu klinšu tuvumā.[5] Briesmu gadījumā tās glābjas klintīs, spējot uzlēkt 2 metru augstumā un 6 m tālumā. Tās spēj ne tikai apbrīnojami balansēt klinšainā apvidū, bet arī šādā ainavā skriet ar ātrumu 50 km/h.[5]

Briesmu gadījumā ģemzes visam baram izdod brīdinošu signālu - svilpjot caur degunu un vienlaicīgi sitot kājas pret zemi. Toties riesta laikā pieaugušie tēviņi mauj ar atvērtu muti. Vasaras beigās tēviņi pievienojas mātīšu baram, lai sapārotos. Par tiesībām pāroties starp tēviņiem notiek agresīvas cīņas un dominantā tēviņa vieta ir ļoti nepastāvīga. Bara mātītes riesta laikā paspēj sapāroties ar vairākiem tēviņiem.[7] Vienlaicīgi dominantais tēviņš no bara padzen iespējamos konkurentus — jaunos tēviņus. Reizēm šāda vajāšana beidzas ar jaunā tēviņa nāvi.[5]

BarībaLabot

 
Mātītes veido ģimeņu barus
 
Tēviņi ir vientuļnieki un dzīvo savrup no pārējiem

Ģemze barojas ar dažāda veida augiem un zāli. Tie var būt arī skujkoku jaunie dzinumi, koku miza un vienkārši skujas. Ģemzes ir aktīvas krēslas stundās un nakts laikā, visaktīvāk barojoties naktīs, toties dienas laikā tās atpūšas.[6]

VairošanāsLabot

Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā, bet mātītes 2 gadu vecumā.[6] Grūsnības periods ilgst 170 dienas, mazuļiem dzimstot maijā vai jūnijā. Parasti piedzimst viens mazulis, retos gadījumos dvīņi.[5] Ja māte aiziet bojā, mazuli uzaudzina kāda cita bara mātīte.[7] Jau pirmajās dienās mazulis spēj sekot savai mātei visstāvākajās klintīs un bēgt no ienaidniekiem, ja nepieciešams. Māte mazuli zīda ar pienu 6 mēnešus, bet pilnībā pieaudzis tas ir apmēram 1 gada vecumā, lai gan dzimumbriedums iestājas vēlāk.[6] Kad jaunie tēviņi sasniedz dzimumbriedumu, dominantie tēviņi tos padzen no mātīšu bara. Tēviņi tikai 8—9 gadu vecumā sasniedz savus spēka gadus.[7]

Ģemze nebrīvē var sasniegt 22 gadu vecumu, bet savvaļā mūžs ir īsāks, sasniedzot 15—17 gadu vecumu. Ģemzes ie iecienīts plēsēju medījums. Tās medī Eirāzijas lūsis, pelēkais vilks, brūnais lācis un reizēm arī klinšu ērglis.[6] Tomēr to galvenais ienaidnieks ir cilvēks.

SistemātikaLabot

Eiropas ģemzei ir 7 pasugas:[8][9]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot