Ģemze
Ģemze jeb Eiropas ģemze[1] (Rupicapra rupicapra) ir dobradžu dzimtas (Bovidae) suga, kurai ir 7 pasugas ar savstarpēji izolētu izplatību.[2] Ģemze mājo Eiropas centrālās un dienviddaļas kalnu masīvos (Alpos, Kartūzas kalnos, Tatros, Karpatos, Balkānos un Kaukāzā), kā arī pašos Āzijas rietumos - Turcijas kalnos.[3] Ģemze ir introducēta arī Jaunzēlandes Dienvidsalā un Argentīnā.[3][4]
| Ģemze Rupicapra rupicapra (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradži (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Kazu apakšdzimta (Caprinae) |
| Ģints | Ģemzes (Rupicapra) |
| Suga | Ģemze (Rupicapra rupicapra) |
 Ģemze Vikikrātuvē | |
Izskats labot šo sadaļu
Ģemze ir vidēji liels dobradzis, kuras ķermeņa garums ir 107—137 cm, augstums skaustā 70—85 cm, aste samērā īsa (10—15 cm), kas gandrīz nav pamanāma, jo gandrīz vienmēr tiek turēta piespiesta klāt.[5][6] Tēviņi ir masīvāki un smagāki nekā mātītes. Tēviņš sver 30—62 kg, mātīte 14—45 kg.[5][6] Abiem dzimumiem ir nelieli, slaidi, melni ragi, sasniedzot 32 cm garumu. Tie aug stāvus gaisā un tikai pašos galos atliecas nedaudz uz atpakaļu.[5] Tēviņu ragi, salīdzinot ar mātītēm, ir biezāki un nedaudz masīvāki.
Matojums vasarā ir īss un gluds, sarkanbrūnā vai zeltaini brūnā krāsā, uz muguras visā garumā izceļoties tumšai, šaurai joslai. Toties ziemā akotspalva kļūst tumša, šokolādes brūnā krāsā un sasniedz 10—20 cm garumu, bet pavilna ir gaiši pelēka.[5] Kājas un pavēdere parasti ir tumšākas un pakaklē ir garāks matojums atgādinot krēpes. Īpaša ģemžu pazīme ir baltās pazīmes uz sejas. Uz zoda, vaigiem un purna augšpusē (uz deguna kaula) ģemzei ziemā ir koši balts matojums, kas kontrastē ar melnā matojuma joslām no acīm līdz degungalam. Vasaras periodā baltās sejas pazīmes kļūst mazāk kontrastējošas.
Uzvedība labot šo sadaļu
Ģemzēm atkarībā no dzimuma ir atšķirīgs dzīves veids. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, bet mātītes un to pēcnācēji veido ģimeņu grupas, kurās ir 5—30 īpatņi. Vasaras laikā ģemzes pārvietojas augstu kalnos, kur beidzas meži un sākas klinšainās kalnu pļavas 1800—3600 metru augstumā. Katram baram ir vidēji 74 ha liela platība. Ziemas periodā ģemzes pārvietojas uz zemākām vietām (zem 1100 metriem virs jūras līmeņa), apmetoties mežos, tomēr uzturoties stāvu klinšu tuvumā.[5] Briesmu gadījumā tās glābjas klintīs, spējot uzlēkt 2 metru augstumā un 6 m tālumā. Tās spēj ne tikai apbrīnojami balansēt klinšainā apvidū, bet arī šādā ainavā skriet ar ātrumu 50 km/h.[5]
Briesmu gadījumā ģemzes visam baram izdod brīdinošu signālu - svilpjot caur degunu un vienlaicīgi sitot kājas pret zemi. Toties riesta laikā pieaugušie tēviņi mauj ar atvērtu muti. Vasaras beigās tēviņi pievienojas mātīšu baram, lai sapārotos. Par tiesībām pāroties starp tēviņiem notiek agresīvas cīņas un dominantā tēviņa vieta ir ļoti nepastāvīga. Bara mātītes riesta laikā paspēj sapāroties ar vairākiem tēviņiem.[7] Vienlaicīgi dominantais tēviņš no bara padzen iespējamos konkurentus — jaunos tēviņus. Reizēm šāda vajāšana beidzas ar jaunā tēviņa nāvi.[5]
Barība labot šo sadaļu
Ģemze barojas ar dažāda veida augiem un zāli. Tie var būt arī skujkoku jaunie dzinumi, koku miza un vienkārši skujas. Ģemzes ir aktīvas krēslas stundās un nakts laikā, visaktīvāk barojoties naktīs, toties dienas laikā tās atpūšas.[6]
Vairošanās labot šo sadaļu
Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā, bet mātītes 2 gadu vecumā.[6] Grūsnības periods ilgst 170 dienas, mazuļiem dzimstot maijā vai jūnijā. Parasti piedzimst viens mazulis, retos gadījumos dvīņi.[5] Ja māte aiziet bojā, mazuli uzaudzina kāda cita bara mātīte.[7] Jau pirmajās dienās mazulis spēj sekot savai mātei visstāvākajās klintīs un bēgt no ienaidniekiem, ja nepieciešams. Māte mazuli zīda ar pienu 6 mēnešus, bet pilnībā pieaudzis tas ir apmēram 1 gada vecumā, lai gan dzimumbriedums iestājas vēlāk.[6] Kad jaunie tēviņi sasniedz dzimumbriedumu, dominantie tēviņi tos padzen no mātīšu bara. Tēviņi tikai 8—9 gadu vecumā sasniedz savus spēka gadus.[7]
Ģemze nebrīvē var sasniegt 22 gadu vecumu, bet savvaļā mūžs ir īsāks, sasniedzot 15—17 gadu vecumu. Ģemzes ie iecienīts plēsēju medījums. Tās medī Eirāzijas lūsis, pelēkais vilks, brūnais lācis un reizēm arī klinšu ērglis.[6] Tomēr to galvenais ienaidnieks ir cilvēks.
Sistemātika labot šo sadaļu
Eiropas ģemzei ir 7 pasugas:[8][9]
- Alpu ģemze (R. r. rupicapra) - sastopama Alpos;
- Balkānu ģemze (R. r. balcanica) - sastopama Balkānos;
- Karpatu ģemze (R. r. carpatica) - sastopama Karpatos;
- Kartūzas ģemze (R. r. cartusiana) - sastopama Kartūzas kalnos Francijā;
- Kaukāza ģemze (R. r. caucasica) - sastopama Kaukāza kalnos;
- Tatru ģemze (R. r. tatrica) - sastopama Augstajos un Zemajos Tatros Slovākijā un Polijā;
- Turcijas ģemze (R. r. asiatica) - sastopama Pontā, Taurus un Antitaurus kalnos Turcijā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Latvijas Dabas muzejs: Eiropas ģemze
- ↑ The Genetic Impact of Translocations and Habitat Fragmentation in Chamois (Rupicapra) spp.
- ↑ 3,0 3,1 IUCN: Rupicapra rupicapra
- ↑ ADW: Rupicapra rupicapra
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Ultimateungulate: Rupicapra rupicapra
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Macdonald, D.W.; Barrett , P. (1993). Mammals of Europe. New Jersey: Princeton University Press. ISBN 0-691-09160-9.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 ADW: Rupicapra rupicapra
- ↑ «Mitochondrial DNA differentiation in chamois (genus Rupicapra): implications for taxonomy, conservation, and management». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 14. augustā. Skatīts: 2014. gada 14. aprīlī.
- ↑ IUCN Maps: Rupicapra rupicapra
Ārējās saites labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ģemze |