Āzija (province)

Āzija (latīņu: Asia, sengrieķu: Ασία) bija romiešu province Mazāzijas rietumu daļā (mūsdienu Turcijā). Provinces galvaspilsēta sākumā bija Pergama (latīņu: Pergamum), bet pēc tam tika pārcelta uz Efesu (latīņu: Ephesus). Province sākotnēji iekļāva sevī Mīzijas, Troādas, Eolīdas, Līdijas, Jonijas, Karijas vēsturiskos apgabalus, kā arī Egejas jūras salas (izņemot Krētu). Romas impērijas laikā Āzijas province ziemeļos robežojās ar Bitīniju, dienvidos ar Līkiju, bet austrumos ar Galatiju.

Āzijas provinces izvietojums Romas impērijā 117. gadā.

Vēsture

Aneksija

Tā kā Pergamas valdniekam Attalam III nebija likumīga mantinieka un viņš bija tuvs Romas sabiedrotais, Attals nolēma savu valsti novēlēt Romai. Pēc viņa nāves 133. gadā pr.Kr. pašpasludinātais valdnieks Eimens III organizēja sacelšanos. 131. gadā pr.Kr. viņš uzvarēja vienu no konsuliem, Krasu Mucianu. Nākamajā gadā konsuls Markuss Perperna izbeidza karu, uzvarot Eimenu jau pirmajā kaujā. Viņš turpināja savu uzvaru, aplencot Stratonikeju, uz kurieni bija aizbēdzis Eimens. Pilsēta bija spiesta padoties bada dēļ, un Eimens nokļuva konsula rokās. Manijs Akvillijs oficiāli pasludināja šo apgabalu par Āzijas provinci. Attalidu valsts novēlējumam Romai bija nopietnas sekas priekš kaimiņu teritorijām. Tieši šajā laikā Pontas valsts ķēniņa Mitridata IV vadībā paplašināja savu ietekmi, kļūstot par nopietnu apdraudējumu Romas panākumiem Āzijā un aiz tās robežām.^[1]

Nodevu ievākšana

Roma parasti diezgan negribīgi iejaucās austrumu reģionu iekšējās lietās. Parasti tā paļāvās uz sabiedrotajiem, kā starpniekiem konfliktu risināšanā. Roma ļoti reti sūtīja delegācijas uz austrumiem, nemaz nerunājot par spēcīgu valdības klātbūtni. Šī apātija maz mainījās pat pēc Attala dāvinājuma 133. gadā pr.Kr. Faktiski Pergamas valsts daļa tika labprātīgi nodota dažādām tautām. Piemēram, Lielā Frīģija tika atdota Pontas valdniekam Mitridatam V.

Tajā laikā Senāts neuzdrošinājās iejaukties Āzijas darīšanās, taču citiem nebija tādas nevēlēšanās. Likums, kuru 123. gadā pr.Kr. pieņēma Gajs Grakhs, deva tiesības ievākt Āzijā nodevas ekvitiem (militārā patriciešu kavalērija). Un šo privilēģiju tie visdrīzāk arī izmantoja.

Gadījumos, kad kopiena nebija spējīga maksāt nodevas, tie aizņēmās no romiešu kreditoriem, taču ar nepanesamiem procentiem. Tas visdrīzāk noveda līdz bankrotam un, attiecīgi, deva iespēju kreditoriem konfiscēt aizņēmēju zemi, kas bija viņu pēdējais nozīmīgais aktīvs. Tādā veidā, kā arī ar nepastarpinātu kukuļošanu romieši izplatījās pa visu Āzijas provinci.

Mitridats un Sulla

Līdz 88. gadam pr.Kr. Mitridats IV bija iekarojis gandrīz visu Āziju. Pateicoties iedzīvotāju naidam pret romiešu korumpētību, Mitridats izprovocēja masu sacelšanos pret Romas varu, pavēlot nogalināt provincē visus romiešus. Mūsdienu zaudējumu aplēses svārstās no 80 000 līdz 150 000 cilvēku.^[2]

Pēc trim gadiem Lūcijs Kornēlijs Sulla uzvarēja Mitridatu Pirmajā Mitridata karā 85. gadā pr.Kr., reorganizēja provinci vienpadsmit apgabalos, un katrs no tiem bija centrālais vairākām pakļautām nelielām pilsētām. Šie centri, kas tika pārveidoti par romiešu diecēzēm iekļāva sevī Efesu, Pergamu (Attalīdu seno galvaspilsētu), Smirnu, Adramitiju, Kiziku, Sinnadu, Apameju, Milētu un Halikarnāsu. Pirmos trīs gadus Efesa, Pergama un Smirna sacentās savā starpā par dominanci Āzijas provincē. Šī pastāvīgā sāncensība starp pilsētām turpināja bremzēt jebkādu provinces vienotību.

Militārā klātbūtne

Izņemot dažu sacelšanos apspiešanu Āzijas provincē bija minimāla romiešu militārā klātbūtne, līdz kamēr karaspēks Sullas vadībā neuzsāka karu pret Mitridatu IV. Patiesībā Āzijas province bija unikāla ar to, ka tā bija viena no nedaudzām impērijas provincēm bez garnizoniem. Kaut arī provincē nekad netika izvietoti pilni leģioni, tas nenozīmē, ka tur vispār nebija militārās klātbūtnes. Leģionāru vienības atradās frīģiešu pilsētās Apamejā un Amorijā. Palīgspēku kohortas bija dislocētas Frīģijas Eimenijā, bet nelielas karavīru grupas regulāri patrulēja kalnu rajonos. Liela militāra klātbūtne lauku rajonos ap 3. gadsimtu izraisīja provincē lielus iedzīvotāju nemierus.

Otaviāns Augusts

Pēc Oktaviāna nākšanas pie varas viņš Āzijas provincei piešķīra prokonsulātu, kas aptvēra Mīzijas, Līdijas, Karijas un Frīģijas apgabalus. Uz austrumiem no tā tika izveidota Galatijas province. Prokonsuls savu gada termiņu pavadīja ceļojot pa provinci, uzklausot lietas, un nodarbojās ar citiem tiesvedības darbiem katrā no piesēdētāju centriem. Romas pāreja no republikas uz agrīno impēriju radīja nozīmīgas izmaiņas esošajās provinciālajās pilsētās, pārejot no autonomām pilsētvalstīm uz impērijas administratīvajiem centriem.

Augusta principāta sākumu vēl iezīmēja jaunu pilsētu dibināšanās Mīzijā, Līdijā un Frīģijā. Province pārtapa sarežģītā pašpārvaldes pilsētu sistēmā, kur katra bija atbildīga par savu ekonomiku, nodokļiem un likumiem kontrolējamajā teritorijā. Oktaviāna valdīšana vēl iesāka Āzijas provinces urbanizāciju, jo sabiedriskās celtnes kļuva par pilsētu raksturojošo īpašību.

Imperatora Adriāna templis Efesā.

Imperatora kults

Imperatora kults Romas impērijas laikā bija plaši izplatīts provinces kopienās. Drīz vien pēc Oktaviāna nākšanas pie varas visā Āzijas provincē vairojās tempļi, kas tika dibināti viņa godam. Imperatora pielūgsmes centru izveidošana provincē vēl vairāk stimulēja vietējos kultus. Šīs vietas kļuva par atdarināšanas paraugu citām impērijas provincēm.

Imperatora kults palīdzēja Āzijas provinces pavalstniekiem samierināties ar imperatora pārvaldi savu kopienu ietvaros. Reliģiskie rituāli bija ļoti sabiedriska lieta un iesaistīja vienkāršos pilsoņus visos to aspektos, ieskaitot lūgšanas, upurēšanu un gājienus. Rituāli, kas tika veikti par godu konkrētam imperatoram, bieži vien skaitliski pārspēja rituālus, veltītus citiem dieviem. Neviens cits kults nevarēja līdzināties imperatora kultam, izplatības un masveidības ziņā.

Noriets

3. gadsimts aizsāka nopietnu pagrimumu Āzijas provincē, ko daļēji var skaidrot ar slimību epidēmijām, sākot ar Antoniāna laika mēri, vietējo karavīru nedisciplinētību, kā arī ar pilsoņu brīvprātīgās ziedošanas samazināšanos. Gotu iebrukumi 250. un 260. gados arī ir daļa no trešā gadsimta krīzes, kas mazināja iedzīvotāju drošības sajūtu. Pie tam šajā laikā Āzijas province zaudēja savu politisko un stratēģisko nozīmi.

4. gadsimtā Diokletiāns sadalīja Āzijas provinci septiņās mazākās provincēs. 5. gadsimta laikā un līdz 6. gadsimta vidum Rietumu Anatolijas provinces piedzīvoja ekonomisko renesansi. Taču pēc lielā mēra 543. gadā daudzas pilsētas provinces iekšējos rajonos pagrima tādā mērā, ka līdz persiešu un arābu iebrukumam 7. gadsimtā tās nebija atšķiramas no parastiem ciemiem. No otras puses, agrīnās impērijas dominējošās pilsētas, t.s. Efesa, Sardi, un Afrodīzija, saglabāja lielu daļu no sava iepriekšējā spožuma un kļuva par provinču jaunajām galvaspilsētām.

Āzija gadsimtiem ilgi palika par dominējošo hellēniskās kultūras centru austrumos. Teritorija palika par daļu no Bizantijas impērijas līdz 14. gadsimta beigām, kad to iekaroja Osmaņu impērija.