Ziemeļamerikas upesūdrs

Ziemeļamerikas upesūdrs (Lontra canadensis) ir sermuļu dzimtas (Mustelidae) daļēji ūdenī dzīvojošs plēsējs, kas pieder Amerikas ūdru ģintij (Lontra).

Ziemeļamerikas upesūdrs Lontra canadensis (Schreber, 1777)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Dzimta	Sermuļu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta	Ūdri (Lutrinae)
Ģints	Amerikas ūdri (Lontra)
Suga	Ziemeļamerikas upesūdrs (Lontra canadensis)
Izplatība
Ziemeļamerikas upesūdrs Vikikrātuvē

Ziemeļamerikas upesūdrs ir endēmisks Ziemeļamerikas kontinentam, dzīvojot Kanādas un ASV teritorijās. Tas dzīvo gan gar jūras krastiem, gan iekšzemē pie ūdenstilpēm. Tas rok alas vai atrod dabīgu alu tuvu pie ūdens malas; pie upēm, ezeriem, purvos, jūras krastā un lagūnās. Alai ir vairāki tuneļi, kuru izejas pamatā atrodas zem ūdens.

Ziemeļamerikas upesūdra populācija ir strauji kritusies pēdējos gados cilvēku saimnieciskās darbības pieauguma dēļ. Upesūdri ir ļoti jūtīgi pret ūdens piesārņojumu. Ūdru esamība kādā ūdenstilpē liecina par tīru ūdeni un zivju bagātību.

Vēsture

Pirmo reizi 1777. gadā Ziemeļamerikas upesūdru aprakstīja vācu naturālists Johans Kistians Daniels fon Šrēbers. Dzīvnieks tika iedalīts Eirāzijas ūdru ģintī Lutra, dodot tam vārdu Lutra canadensis, kas nozīmē "ūdrs no Kanādas". Ziemeļamerikas upesūdram ir vēl daudzi citi nosaukumi: ziemeļu upesūdrs, upesūdrs, parastais upesūdrs, Amerikas ūdrs, Kanādas ūdrs, zivju ūdrs, krasta ūdrs, Arktiskais upesūdrs un Velsas prinča ūdrs.

Mūsdienu ģenētiskie pētījumi ieviesa izmaiņas sugu klasfikācijā. Šie pētījumi pierāda, ka Amerikas ūdri un Brazīlijas dižūdrs nodalījušies no pārējās Eirāzijas ūdru saimes miocēna laikā pirms 23—5,3 miljoniem gadu. Tas ir daudz senāk nekā par sugas attīstību liecināja atrastās fosilijas. Lai arī dižūdri Ameriku sasniedza pirms 3,5 miljoniem gadu, Amerikas ūdru senči Ziemeļamerikas kontinentu sasniedza pirms 1,9 miljoniem gadu. Vecākās fosilijas, kas atrastas ASV vidienē un kas pieder Ziemeļamerikas upesūdru sugai, ir 1 800 000—300 000 gadus vecas. Vecākās fosilijas Vecajā pasaulē, kas pieder upesūdram, ir 3,6—1,8 miljonus gadu vecas. Pastāv uzskats, ka ūdri no Āzijas ieceļoja Ziemeļamerikā pa Beringa jūras šauruma ceļu. Āzija un Aļaska bija savienotas sākot ar laiku pirms 1,8 miljoniem gadu līdz laikam pirms 10 000 gadiem. Pēc tam ūdri ceļoja no Ziemeļamerikas uz Dienvidameriku.

Izskats un īpašības

Ziemeļamerikas upesūdram ir cilindrsikas formas ķermenis, tā platākā vieta ir gurni

Nirstot vai ātri peldot, upesūdrs priekškājas cieši piespiež pie ķermeņa

Ziemeļamerikas upesūdrs ir ar slaidu, garu, cilindrisku ķermeni un īsām, spēcīgām kājām. Kakls muskuļots, nedaudz platāks par galvu. Galva noapaļota, nedaudz saplacinātas formas. Purns īss un plats. Ausis un acis nelielas un apaļas, kas novietas plati viena no otras. Ausis zemu uz galvas, bet acis augstu sejā.

Tēviņi Ziemeļamerikas upesūdriem ir lielāki par mātītēm, kā arī ziemeļos dzīvojošie ūdri ir lielāki par tiem, kas dzīvo dienvidos. Ķermeņa garums, asti ieskaitot, variē 85—130 cm. Aste ir apmēram 1/3 daļa no visa ķermeņa. Tā ir muskuļota, konusveidīga, garums 30–50 cm. Svars 5–14 kg. Ziemeļamerikas upesūdrs izskatā ir ļoti līdzīgs garastes upesūdrim, bet ir par to nedaudz lielāks. Toties salīdzinot ar Eiropas ūdru, tā kakls ir garāks, seja šaurāka, ausis novietotas tuvāk viena otrai un aste īsāka.

Peldot upesūdram noslēdzas nāsis un ausis. Ūdram ir biezas un garas ūsas, kas ir ļoti jūtīgas, un kalpo kā taustes orgāns gan zem ūdens, gan uz zemes. Kažoka apmatojums ir īss, ļoti biezs un dubults. Uz vienu kvadrātcentimetru ir vidēji 58 matiņi. Pavilnu sargā nedaudz garākā akotspalva, kas saglabā to sausu, kamēr upesūdrs atrodas ūdenī. Kažoka krāsa variē no gaiši brūnas līdz tumši brūnai, gandrīz melnai. Pazode, lūpas un pakakle ir gaišāki kā pārējais ķermenis. Vecākiem ūdriem matiņu gali paliek balti. Reizēm piedzimst albīni ūdri.

Ziemeļu upesūdrs ir labi piemērots dzīvei ūdenī. Ausis ir mazas, kakls ar tādu pašu diametru vai nedaudz platāks kā galva, kājas īsas un spēcīgas, ķepām starp pirkstiem ir peldplēves un aste konusveidīga. Šīs īpašības ļauj ūdram būt veiklam zem ūdens, bet samazina tā izveicību uz zemes. Tam ir ļoti laba oža, dzirde un tauste. Tausti nodrošina gan ūsas, gan ķepu apakšas. Plaušu forma upesūdram ir trīstūrveidīga. Labā plauša ir lielāka par kreiso, un traheja ir saīsināta, salīdzinot ar sauszemes dzīvniekiem. Tādā veidā upesūdra skābekļa pieplūde un apmaiņa notiek intensīvāk kā tipiskiem sauszemes dzīvniekiem. Priekškājas ir īsākas kā pakaļkājas, kas ļauj attīstīt ievērojamu ātrumu peldot. Kad ūdrs peld lēni, tas airējas ar visām 4 pleznotajām kājām. Kad ūdrs nirst vai peld ātri, priekškājas tiek cieši piespiestas pie ķermeņa, bet pakaļkājas kopīgi ar spēcīgu astes propellerveida kustību stumj ūdri cauri ūdenim.

Uzvedība

Ziemeļamerikas upesūdri ir vieni no sabiedriskākajiem dzīvniekiem sermuļu dzimtā

Ziemeļamerikas upesūdrs ir aktīvs visu gadu. Vasarā, pavasarī un rudenī tas ir aktīvāks naktī un krēslas stundās. Ziemā dienas laikā. Upesūdri var arī migrēt, ja tā apvidū trūkst medījuma. Ja nepieciešams, tas spēj dienas laikā medījot pārbaudīt 87 km distanci. Parasti upesūdrs tik lielus attālumus neveic. Ikdienā tas medījot pārmeklē 2–5 km distanci.

Uz sauszemes upesūdrs var gan iet, gan skriet, gan lēkt, gan slīdēt. Slīdēšanu upesūdrs izmanto, pārvietojoties pa sniegu, ledu vai slapju zāli. Ziemas laikā upesūdrs pieliek daudz pūļu, lai ūdenstilpē uzturētu atvērtus āliņģus. Tas mēdz izmantot bebru aizsprostus un ejas, lai tiktu pie vaļēja ūdens.

Ziemeļamerikas upesūdri ir ļoti rotaļīgi dzīvnieki. Tiem patīk slidināties, ķert savu asti, peldēties, mētāt un ķert kociņu vai citu priekšmetu, vārtīties zālē vai sniegā. Tas mēdz rotaļāties ar savu medījumu tāpat kā kaķis, kā arī upesūdri spēlējas, satiekot otru upesūdru. Ziemeļamerikas upesūdrs ir vissabiedriskākais no visiem upesūdriem. Ziemeļamerikas upesūdri rudeņos un ziemā veido ģimeņu grupas, kas sastāv no pieaugušas mātītes un viņas pēcnācējiem. Reizēm grupai pievienojas arī pieaudzis tēviņš. Šādā grupā var būt 10 līdz 17 indivīdi. Upesūdru grupa kopā medī, migrē, lieto kopīgas alas, atpūtas vietas un viens otram palīdz sakopt kažoku. Kad sākas riesta laiks mātīte pamet ģimenes grupu. Upesūdriem nav stingras teritoriāls robežas, bet tie apdzīvo un apseko zināma lieluma teritoriju, vientuļu dzīvnieku un grupu teritorijas var pārsegties.

Komunikācija

Galvenais veids, kā sazinās Ziemeļamerikas upesūdri, ir ar smaržu vēstīm. Smaržu vēstis tiek atstātas ar fekālijām, urīnu un īpašu sekrētu. Muskuss tiek izmantots arī, kad upesūdrs ir nobijies vai dusmīgs.

Upesūdri ir runīgi dzīvnieki, tie var rūkt, šņākt, riet, murrāt un ņurdēt atkarībā, vai ūdrs ir nobijies, tam kau kas sāp, vai tieši otrādi, tas ir apmierināts un priecīgs. Tiem ir īpašs briesmu trauksmes sauciens — enerģiska sprauslāšana, gaiss tiek strauji izpūsts caur nāsīm. Upesūdri spēj radīt skaņas, kas atgādina putnu vidžināšanu, tās tiek izmantotas, sazinoties pa gabalu. Bet visbiežāk izdotā skaņa ir zemas frekvences čakstināšana.

Barība un medības

Upesūdru grupa kopīgi medī zivis

Ziemeļamerikas upesūdrs pamatā barojas ar zivīm, bet tie neatsakās arī no vēžveidīgajiem, abiniekiem, moluskiem, ūdens kukaiņiem un bruņurupučiem, kā arī no maziem sauszemes dzīvniekiem un putniem. Tie ēd tikai svaigi nomedītu upuri un nekad neēd maitu.

Medījot zivis, upesūdrs izmanto pēkšņa uzbrukuma no slēpņa taktiku, reizēm zivis tiek ķertas, dzenoties tām pakaļ. Zem ūdens upesūdrs var atrasties līdz 4 minūtēm, peldot ar ātrumu 11 km/h, ienirt 20 metru dziļumā un nopeldēt zem ūdens 400 metrus bez ieelpas. Ziemeļamerikas upesūdru grupa reizēm sadarbojas, medījot zivis. Mazās zivis tiek apēstas uzreiz turpat ūdenī, bet lielākās tiek iznestas krastā. Zivs tiek apēsta, sākot ar galvu.

Pēc peldes upesūdri cenšas atbrīvoties no ūdens savā kažokā, vārtoties zālē, berzējoties pret zemi un koku stumbriem. Ziemeļamerikas upesūdru var pieradināt un apmācīt noķertās zivis nest krastā cilvēkam, kā arī medīt pīles un fazānus gan ūdenī, gan uz zemes.

Vairošanās

Ziemeļamerikas upesūdri ir poligāmi. Dzimumbriedumu abi dzimumi sasniedz 2 gadu vecumā. Riesta laiks ir no decembra līdz aprīlim. Pārošanās var notikt gan ūdenī, gan uz sauszemes. Grūsnības periods ilgst 61—63 dienas, bet embrija attīstība var tikt atlikta līdz 8 mēnešiem, jo mātītei piemīt embrioniskās diapauzes īpašība. Mazuļi piedzimst periodā no februāra līdz aprīlim mātes iekārtotā alā. Mātīte alu nerok pati, bet piemeklē piemērotu alu, kuru ir izracis bebrs vai cits dzīvnieks.

Parasti piedzimst 1—3 mazuļi, bet var būt arī 5. Piedzimstot upesūdrēni ir ar kažoku, bet akli un bez zobiem. Nagi ir jau labi izveidojušies, kā arī ir ūsas. Acis atveras 30—38 dienā. Kad mazuļiem ir 9—10 nedēļas, tie sāk ēst pieaugušu ūdru barību. Ar pienu māte tos zīda pirmās 12 nedēļas. Pilnīgi pieauguši upesūdri ir 3—4 gadu vecumā, sasniedzot savu maksimālo augumu un svaru.

Māte mazuļus audzina viena pati. Mazuļi sāk sekot mātei līdzi 2 mēnešu vecumā, un mācās no mātes veikli peldēt un medīt zivis. Mazuļi paliek kopā ar māti līdz nākamajam pavasarim, reizēm ģimenei rudenī pievienojas arī tēvs. Ziemeļamerikas upesūdri nebrīvē var nodzīvot līdz 21—25 gadiem. Bet savvaļā vidējais mūžs ir 8—9 gadi, reizēm sasniedzot 13 gadus.

Sistemātika

Ziemeļamerikas upesūdram ir 20 pasugas:

• Lontra canadensis brevipilosus — Kalifornija, Oregona;
• Lontra canadensis canadensis — Kanādas austrumi un ASV centrālā daļa;
• Lontra canadensis chimo — Labradoras ziemeļi un Kvebeka;
• Lontra canadensis degener — Ņūfaundlenda;
• Lontra canadensis evexa — Britu Kolumbija;
• Lontra canadensis extera — Nagai sala;
• Lontra canadensis interior — Misisipi upes augštece;
• Lontra canadensis kodiacensis — Kadjakas sala;
• Lontra canadensis lataxina — Ņūdžersija un Dienvidkarolīna;
• Lontra canadensis mira — Aleksandra arhipelāgs Aļaskā;
• Lontra canadensis nexa — Oregona, Aidaho, Nevada;
• Lontra canadensis optiva — Hinčinbrūkas sala, Kenai pussala;
• Lontra canadensis pacifica — Oregona, Vašingtona, Britu Kolumbija, Aļaskas dienvidaustrumi;
• Lontra canadensis periclyzomae — Haida Gvaī;
• Lontra canadensis preblei — Makenzi upes baseins un Hudzona līcis;
• Lontra canadensis sonora — Kalifornija, Nevada, Ņūmeksika;
• Lontra canadensis texensis — Misisipi lejtece;
• Lontra canadensis vaga — Florida, Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas;
• Lontra canadensis vancouverensis — Vankūveras salas;
• Lontra canadensis yukonensis — Beringa jūras krasts, Jukona.

Ārējās saites

• Kanādas ūdrs
• Food habits of the river otter in Suisun Marsh, Central California Arhivēts 2009. gada 26. martā, Wayback Machine vietnē.
• North American River Otter (Lontra canadensis): a technical conservation assessment
• Final report of the river otter research project on the Upper Colorado River Basin
• Lutra canadensis
• An Otter Family Album
• Yellowstone Otters
• North American River Otter
• Otters
• Age entry for Lontra canadensis
• Lontra canadensis skull
• Northern River Otter
• Otter tracks