Voldemārs Pūce
Voldemārs Pūce (dzimis 1906. gada 24. augustā Vestienas pagastā, miris 1981. gada 21. jūlijā Rīgā) bija latviešu teātra un kinorežisors.
| Voldemārs Pūce | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1906. gada 24. augusts Vestienas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija |
| Miris |
1981. gada 21. jūlijs.svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR |
| Nodarbošanās | teātra un kinorežisors |
| Dzīvesbiedre | Daila Kukaine-Pūce |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1906. gadā Vestienas pagasta "Rēzēnu" kalpu mājā, algādža Pētera un Emīlijas Pūču ģimenē kā trešais bērns. Mācījās Vestienas pagastskolā, vēlāk Rīgā. Vēloties savu turpmāko dzīvi saistīt ar skatuvi, iestājās Latviešu aktieru biedrības skolā.
1930. gadā viņš bija režisora asistents mākslas filmai "Lāčplēsis" (1930), režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai "Mūsu pelēkais dārgakmens" (1936) un dokumentālajai filmai "Latvji, brauciet jūriņā!" (1940). Vadīja Latvijas drāmas ansambli (1935—1944). Režisēja izrādes "Pajacī" (1938), "Dons Karloss" (1962) Latvijas Nacionālajā operā. Bijis mākslas filmu studijas direktors (1940), scenārija autors un režisors pirmajai Rīgas Kinostudijas mākslas filmai "Kaugurieši" (1941), kā arī direktors un režisors uzņēmumā "Rīga-filma", kur galvenokārt tika uzņemtas propagandiska rakstura filmas (1943—1944). Otrā pasaules kara beigās Voldemārs Pūce devās bēgļu gaitās uz Vāciju, no kurienes dzimtenē atgriezās 1947. gadā. Piedalījās filmas "Rainis" tapšanā kā otrais režisors, kuras uzņemšanas laukumā 1948. gada 14. oktobrī viņu aizturēja un ieslodzīja Centrālcietumā.
1949. gada 26. februārī viņu notiesāja "par dzimtenes nodevību" un piesprieda 25 gadus ieslodzījumā stingrā režīma nometnē, ko viņš izcieta Vorkutlagā. 1949. gada 25. marta deportācijas laikā arī viņa sieva Daila kopā ar nesen dzimušo dēlu Inesi Kasparu Pūci kā "notiesātā nacionālista ģimene" tika izsūtīta uz Amūras apgabalu Tālajos Austrumos.
Pēc Staļina nāves Voldemārs Pūce atgriezās dzimtenē. Strādāja par Leļļu teātra režisoru (1959—1963), galveno režisoru Rīgas Operetes teātrī (1963—1978). 1968. gadā uzaicināts Rīgas Kinostudijā uzņemt filmu "Mērnieku laiki", kuras lielāko daļu uzņēma savā dzimtajā Vestienas pusē. Uzrakstīja grāmatu par savu dzīvi "Nelaikā piebaidīts" un atmiņas par Latvijas kino veidošanos "Kinojaunība".
Miris Rīgā, 1981. gada 21. jūlijā, apbedīts Raiņa kapos.[1]
Ģimene un piemiņa labot šo sadaļu
Voldemāram Pūcem laulībā ar aktrisi Dailu Kukaini-Pūci piedzima divi dēli — aktieris Kaspars Pūce (1948), komponists Valts Pūce (1962) un meita — čella spēles skolotāja Dace Pūce. 2006. gada 24. augustā atzīmējot Voldemāra Pūces 100. dzimšanas dienu, pie "Daukstu" mājām atklāja režisoram veltītu piemiņas plāksni un iestādīja ozoliņu. Estrādē notika piemiņas koncerts, ko vadīja režisora dēls Kaspars Pūce. Sadarbībā ar Rīgas kino centru tika demonstrēti fragmenti no režisora uzņemtajām filmām.[2]
Filmogrāfija labot šo sadaļu
Režisors labot šo sadaļu
- 1936 — "Mūsu pelēkais dārgakmens" (dokumentāla filma)
- 1940 — "Latvji, brauciet jūriņā!" (dokumentālā filma)
- 1941 — "Kaugurieši"
- 1968 — "Mērnieku laiki"
Scenārija autors labot šo sadaļu
- 1941 — "Kaugurieši"
Lomas labot šo sadaļu
- 1968 — "Mērnieku laiki" — epizodē
- 1968 — "24-25 neatgriežas" — epizodē
- 1981 — "Ilgais ceļš kāpās" — mācītājs
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. ISBN 978-9984-9482-4-9.
- ↑ «Voldemārs Pūce (1906.-1981.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 19. martā.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Voldemārs Pūce filmas.lv
- IMDb profils (angliski)