Vikipēdija

Voldemārs Langenfelds

Voldemārs Langenfelds bija Latvijas Universitātes profesors, habilitētais doktors, zinātnieks, kurš aprakstīja visaptverošu ābeļu (Malus Mill.) ģints morfoģenēzi, taksonomiju un ģeogrāfisko izplatību. Sarakstījis vairākas monogrāfijas un mācību grāmatas, izaudzinājis vairākas latviešu botāniķu paaudzes.

Voldemārs Langenfelds
Voldemārs Langenfelds
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 6. augustā
Garlauki, Auru pagasts, Dobeles novads, Karogs: Latvija Latvija
Miris 2007. gada 15. jūlijā (83 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Vecāki Teodors un Alma Langenfeldi
Brāļi Imants (1928), Fēliks (1932), Harijs (1936)
Māsas Aina (1942)
Dzīvesbiedre Astrīda Langenfelde dzimusi Podiņa
Bērni Tālivaldis (1951)
Zinātniskā darbība
Zinātne botānika, dendroloģija, augu sistemātika
Zinātniskais grāds Dr. hab. biol.
Darba vietas Nacionālais botāniskais dārzs, Latvijas Universitāte
Akadēmiskais amats profesors
Alma mater Rīgas Pedagoģiskais institūts
Pasniedzēji Emīlija Ozoliņa
Sasniegumi, atklājumi Лангенфельд В.Т. Яблоня. Морфогения. Эволюция. Филогения. География. Систематика. Рига, "Зинатне". 1991.

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Voldemārs Langenfelds dzimis 1923. gada 6. augustā Auru pagasta "Garlaukos" lauksaimnieku Teodora un Almas Langenfeldu ģimenē. Mācījies Auru pamatskolā, Bulduru dārzkopības skolā (1939 - 1941) un Bulduru dārzkopības tehnikumā (1941 - 1944). Tehnikumu pabeidzis 1947. gadā, jo 1944. gadā iesaukts Padomju Armijā, nosūtīts Otrā pasaules kara Austrumu frontē 2. Baltkrievijas frontes 314. strēlnieku pulka sastāvā.[1] Pēc tehnikuma pabeigšanas sācis strādāt par Augļkopības nozares vadītāju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Jelgavas mācību un pētījumu saimniecībā, par agrotehniķi-dārznieku Krimuldas sanatorijas palīgsaimniecībā. No 1952. līdz 1955. gadam mācījies Rīgas Pedagoģiskajā institūtā un vienlaikus strādājis par bioloģijas skolotāju Krimuldas sanatorijas skolā (1951 -1954) un par skolotāju un mācību daļas vadītāju Bulduru dārzkopības tehnikumā (1954-1957). 1957. gadā iestājies aspirantūrā V.L. Komarova Botānikas institūtā Ļeņingradā un beidzis to 1960. gadā. Šajā gadā uzsācis darba gaitas ZA Botāniskajā dārzā Salaspilī kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, vadījis Floras sektoru, 1961. gada sākumā ievēlēts par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet jau 16. jūlijā atbrīvots no amata, jo uzvarējis konkursā par asistenta vietu Latvija Valsts Universitātes Bioloģijas fakultātes Botānikas katedrā. 1962. gadā viņu ievēlē par docentu, no 1968. līdz 1970. gadam pārceļ par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku doktora disertācijas pabeigšanai, 1972. gadā, pēc doktora grāda iegūšanas, ievēl par profesoru.[2]

No 1976. gada līdz 1978. gadam V. Langenfelds pārcelts uz ZA Botānisko dārzu par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. 1978. gadā viņš šo darbu atstāj, jo uzvarējis konkursā par profesora vietu LU Bioloģijas fakultātē[3]. Tur profesors nostrādā līdz aiziešanai pensijā 1995. gadā.

Voldemārs Langenfelds miris 2007. gada 15. jūlijā.

Zinātniskā darbība labot šo sadaļu

Aspirantūras laikā V. Langenfelds uzsāk darbu pie ābeļu (Malus Mill.) ģints izpētes. Sākumā šī izpēte aptver Latvijas teritoriju. Viņa darba vadītājs bija zinātņu doktors PSRS ZA korespondētājloceklis profesors Aleksandrs Fjodorovs. Ļeņingradā viņš iepazinās ar tādiem augu sistemātikas teorētiķiem profesoriem kā I. T. Vasiļčenko, J.G. Bobrovs, M.E. Kirpičņikovs, S.K. Čerepanovs, akadēmiķi A. L. Tahtadžanu. 1961. gadā tika aizstāvēta bioloģijas zinātņu kandidāta disertācija un izdota monogrāfija "Latvijas PSR Ābeļu sugas".

Pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas Langenfelds turpina strādāt pie ābeļu ģints evolucuionārās morfoloģijas, veido oriģinālu ģints sistemātiku, izstrādā ābeļu ģints ontoģenēzi. Viņa pētījumi sākumā aptver Baltijas valstis, vēlā visu bijušās PSRS teritoriju un PSRS herbārijos uzkrāto ārvalstīs ievākto materiālu. 1967. – 1969. gadā ekspedīcijās apceļota visa PSRS teritorija, īpaši Ukraina, Moldova, Kaukāzs un Vidusāzija, kur dabā pēta ābeļu sugu izplatību un daudzveidību. 1967. gadā V. Langenfelds dodas pirmajā ārzemju komandējumā uz Rostokas Universitāti (toreiz Vācijas Demokrātiskajā Republikā) un apmeklē arī citus Austrumvācijas botāniskos dārzus un universitātes.

 
V. Langenfelds Latvijas PSR ābeļu sugas, 1961

Zinātniskā sadarbība ar Rostokas Universitāti turpinās un profesora darbi tiek publicēti vācu valodā. Darbs Vissavienības Botānikas institūtā ļauj izmantot herbārija apmaiņu pa pastu ar lielajiem ārzemju herbārijiem. Rezultātā top globāls ābeļu ģints pētījums un 1971. gadā Tartu Universitātē aizstāvēta doktora disertācija, kas 1992. gadā pielīdzināta habilitētā doktora grādam. Šī darba pilnveidotā un papildinātā versija izdota monogrāfijā 1991. gadā[4]

LU profesors lasa botānikas pamatkursus morfoloģijā, augstāko augu sistemātikā. Viņu interesē augstāko augu izcelšanās, filoģenēzes problēmas. Izstrādā un lasa speckursus augu evolucionārajā morfoloģijā, filoģenētiskajā augu sistemātikā. 1973. gadā izdota mācību grāmata “Augstāko augu sistemātika” (līdzautori E. Ozoliņa, G. Ābele). Ši grāmata ir oriģināla ar konsekventu faktiskā materiāla evolucionāro traktējumu pēc akadēmiķa A. Tahtadžana ziedaugu filoģenētiskās sistēmas.[5] Komandējuma laikā Rostokā V. Langenfeldam izdodas vienoties par studentu apmaiņu vasaras prakšu laikā, jau 1968. gadā profesors ved pirmo LVU botānikas studentu grupu praksē uz Vāciju un ievada regulāru studentu apmaiņu. Profesors vadījis vairāk kā simts kursa darbus un diplomdarbus, viņa vadībā aizstāvētas vairākas disertācijas (piem. M. Avenai, V. Isakovam, D. Šmitei, P. Eartam). Daudzus zinātniekus viņš konsultējis augu sistemātikas un evolūcijas jautājumos.

LBB biedrs kopš 1966. gada.

Profesora Voldemāra Langenfelda herbārijs glabājas LU Muzeja herbārijā RIG.

Apbalvojumi labot šo sadaļu

  • 1945. gadā ordenis "Slava" III pak.
  • 1946. gadā medaļa "Uzvarai pār Vāciju"

Darbi labot šo sadaļu

  • Langenfelds V. Latvijas PSR ābeles un to dabiskie hibrīdi. Jaunas augļu koku un ogulāju formas. Rīga, 1959.
  • Langenfelds V. Ābeles (Malus Mill.) apstādījumiem. Bioloģijas Zinātne Lauksaimniecībai un Mežsaimniecībai. Nr. 4. Rīga, 1960.
  • Langenfelds V. Latvijas PSR ābeļu sugas. Bioloģijas Institūta Raksti. Nr. 18. 1960.
  • Langenfelds V. Latvijas PSR ābeļu sugas. Rīga, 1961.
  • Langenfelds V., Ozoliņa E., Ābele G. Augstāko augu sistemātika. Rīga, 1973.
  • Langenfelds V. Savvaļas ābeles un bumbieres Latvijā. Mežsaimniecība un Mežrūpniecība. Nr.2. Rīga, 1987.
  • Лангенфельд В.Т. Яблоня. Морфогения. Эволюция. Филогения. География. Систематика. Рига, "Зинатне". 1991.

Rakstījis arī Latvijas Enciklopēdijai, Latvijas Mazajai enciklopēdijai, Latvijas Padomju enciklopēdijai, Ģimenes enciklopēdijai, Enciklopēdījai Latvijas Daba, periodiskajiem izdevumiem "Dārzs un Drava", "Dabas un vēstures kalendārs", "Zinātne un Tehnika".

V. Langenfelda bibliogrāfija izdota 1983. gadā.[6] Tajā minētas 70 publikācijas, 6 rediģētas grāmatas un mācību līdzekļi.

Avoti labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Padomju Students, Nr.13 (13.12.1984)
  2. ↑ A. Mauriņš. Bioloģijas zinātņu doktors profesors Voldemārs Langenfelds. Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga, 1983. 7.-9. lpp.
  3. ↑ Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. 2368-3-195
  4. ↑ Лангенфельд В.Т. Яблоня. Морфогения. Эволюция. Филогения. География. Систематика. Рига, "Зинатне". 1991. 234.стр. ISBN 5-7966-0379-5
  5. ↑ A. Mauriņš
  6. ↑ Profesors Voldemārs Langenfelds. Personālais bibliogrāfiskais rādītājs. P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte. Rīgā 1983
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Voldemārs_Langenfelds&oldid=4028783"