Voldemārs Bērtiņš
Voldemārs Bērtiņš bija latviešu revolucionārs, Krievijas pilsoņu kara dalībnieks, padomju kalnrūpniecības darbinieks.
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Piedzima 1888. gadā dzelzceļa strādnieka ģimenē, kura 1896. gadā pārvācās uz Sibīriju. Mācījās baznīcas draudzes skolā. 1905. gadā strādāja par atslēdznieku Tomskas dzelzceļa stacijā "Taiga" un piedalījās strādnieku streikā. Kopš 1908. gada strādāja par zeltraci Irkutskas guberņā. 1912. gada Ļenas streika dalībnieks.
Par izvairīšanos no mobilizācijas arestēts, 7 mēnešus aizvadīja Bodaibo cietumā. Pēc atbrīvošanas 1915. gada pavasarī strādāja Ohotskas zelta raktuvēs. 1916. gadā mobilizēts, bija atslēdznieks Ziemeļu frontes 5. armijas 1. rezerves artilērijas brigādes 3. dzelzceļa baterijā (Dvinska). 1917. gada maijā arestēts par pretkara aģitāciju, atradās ieslodzījumā Dvinskas, Vitebskas, Maskavas Butirku cietumā. Pēc kolektīva badastreika kopā ar citiem karavīriem atbrīvots, nokļuva Maskavas hospitālī.
Iestājās Sarkanajā gvardē, Oktobra revolūcijā piedalījās kaujās pret junkuriem. 1917. gada decembrī devās uz Sibīriju, tad uz Ohotskas zelta raktuvēm. 1919. gadā kļuva par Ohotskas Strādnieku deputātu padomes locekli. Tajā pašā gadā Ohotsku ieņēma baltie, Bērtiņš sagūstīts un nosūtīts uz Habarovsku, bet izbēdzis un iekļāvies Pieamūras partizānu kustībā. No 1919. gada aprīļa bija artilērijas noliktavu un ieroču darbnīcas pārzinis Jakutskā. 1921. gadā kļuva par Jakutskas pilsētas padomes locekli.
No 1923. gada aprīļa bija zeltrūpniecības arteļa izveidotājs un priekšsēdētājs Aldanas upes augštecē. Pēc atradnes "Ņezametnij" atklāšanas no 1923. gada augusta — Jakutijas APSR Tirdzniecības un rūpniecības Tautas komisariāta pilnvarotais atradnē. No 1924. gada aprīļa — valsts zeltrūpniecības tresta "Jakutzoloto" direktora vietnieks un politiskais komisārs. 1925.—1926. gadā — tresta "Aldanzoloto" pārvaldnieks, 1927.—1928. gadā — izpētes darbu inspektors Aldanas rajonā, 1928.—1929. gadā — tresta "Sojuzzoloto" Čukotkas ekspedīcijas priekšnieks. No 1930. līdz 1933. gadam strādāja vadošos amatos trestā "Jakutzoloto", no 1933. gada — "Zolotorazvedka" Jakutijas kantora priekšnieks. No 1938. gada bija zeltraču sektora pārzinis atradņu pārvaldē Aldanā.
1939. gada 7. aprīlī arestēts, 14. jūlijā atbrīvots, lieta izbeigta. No 1940. gada strādāja atradņu izpētē. Lielā Tēvijas kara laikā vadīja zelta atradnes Jakutijā. No 1945. gada — "Zolotorazvedka" Aizbaikāla kantora priekšnieks, no 1949. — ekspedīcijas priekšnieks Tadžikijas PSR. No 1951. gada — Burejas (Amūra) atradņu priekšnieks.
1953. gadā devās pensijā. Nomiris (1964) un apglabāts Maskavā.[1]
Apbalvojumi, piemiņa labot šo sadaļu
1935. gadā apbalvots ar nozīmi "Zeltrūpniecības stahanovietis".[1]
1974. gadā Aldanā uzstādīts piemineklis Aldanas zelta atradņu atklājējiem V. Bērtiņam un Mihailam Tarabukinam.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 М. Полэ. История «латышских стрелков». От первых марксистов до генералов КГБ. Издательство Родина, 2021.
- ↑ «Памятник первооткрывателям золотого Алдана». kraeved.aldanlib.ru.