Taksonomija (sengrieķu: ταξινομία, no τάξις (taxis) — 'izvietojums noteiktā kārtībā' un -νομία (nomia) — 'likums') nodarbojas ar dzīvo organismu klasifikācijas metodoloģiju.[1] Tās uzdevums ir sadalīt dzīvos organismus grupās — taksonos un izvietot tās tādā kārtībā, kas atspoguļo to hierarhiju (no vienkāršākajiem līdz sarežģītākajiem) un radniecības pakāpi (sugu, ģinšu, dzimtu utt. līmenī), pamatojoties uz savstarpējās līdzības pakāpi. Ir vairākas metodes, kas nosaka organismu grupas relatīvo stāvokli kopējā sistēmā. Filoģenētiskā metode nosaka radniecīgās saites ar salīdzinošās anatomijas un paleontoloģijas palīdzību. Ģenētiskā metode nosaka radniecības pakāpi, salīdzinot organismu DNS ģenētiskā līmenī. Vēl ir kladistiskā u.c. metodes.

Vēsture labot šo sadaļu

Terminu „taksonomija” 1813. gadā ieviesa šveiciešu botāniķis Augustīns Dekandols. Ilgu laiku to lietoja kā sinonīmu terminam „sistemātika”. 20. gadsimta 60.—70. gados taksonomiju sāka uzskatīt par sistemātikas nozari, kas aplūko sistematizēšanas un klasificēšanas teorētiskos jautājumus. Tagad taksonomijas atziņas izmanto kā bioloģijā, tā arī citās zinātnes nozarēs, kas nodarbojas ar hierarhiski organizētiem, diskrētiem objektiem (piemēram, numerālā taksonomija, matemātiskā lingvistika, mineraloģija u.c.).

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Līga Sausiņa. Bioloģija vidusskolai 1.daļa. 50. lpp. ISBN 978-9984-40-685-5.

Ārējās saites labot šo sadaļu