Svante Gustavs Dīcs
Svante Gustavs Dīcs (vācu: Svante Gustav Dietz; dzimis 1670. gada 20. februārī, miris 1723. gada 6. martā) bija vācbaltiešu luterāņu mācītājs, garīgais dzejnieks, latviešu garīgās dzejas autors.
| ||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1670. gadā Raunas draudzes luterāņu mācītāja Georga Tomasa Dīca ģimenē. Izglītību ieguva Rīgas licejā, kur apguva arī zviedru valodu.[1] Studēja teoloģiju Leipcigas un Jēnā Universitātēs.[2]
1693. gadā Dīcs kļuva par Smiltenes draudzes adjunktu, 1699. gadā par patstāvīgu mācītāju, vēlāk arī Palsmanes draudzē.[2] Lielā Ziemeļu kara laikā aizbēga uz Rīgu,[2] pēc kara atkal bija mācītājs Smiltenē.[2] No 1713. līdz 1723. gadam — Cēsu apriņķa otrā iecirkņa prāvests.[2]
Gan rakstījis, gan tulkojis garīgo dzeju, daļa no viņa aptuveni 200 dziesmām (blakus Kristofora Fīrekera un Bernharda Vilhelma Bīnemaņa darbiem) bijusi gan Kurzemes, gan Vidzemes latviešu dziesmugrāmatu pamatā.[2] Vidzemes luterāņiem paredzētās dziesmugrāmatas "Latviska dziesmu grāmata.." (1723) rediģētājs.[2]
Iztulkoja latviešu valodā zviedru baznīcas luterāņu agendu "Rokas grāmata.." (1708).[2] Sarakstījis "Smiltenes baznīcas grāmatu", kas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs darbs, pārstrādāja Ernsta Glika tulkoto Vidzemē ieviesto Mārtiņa Lutera katehisma 5. izdevumu "Svētā bērnu mācība.." (1732).[2]
Miris Smiltenē, apbedīts Smiltenes kapos.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
Baltiešu biogrāfiskais leksikons digitāli.
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |