Simons van der Mērs
Simons van der Mērs (Simon van der Meer; dzimis 1925. gada 24. novembrī, miris 2011. gada 4. martā) bija nīderlandiešu fiziķis, kas strādāja daļiņu paātrinātāju jomā. 1984. gadā viņš kopā ar Karlo Rubiu saņēma Nobela prēmiju fizikā "par viņu izšķirošu ieguldījumu lielā projektā, kurš ļāva atklāt lauka daļiņas W un Z, vājās mijiedarbības nodrošinātājas".[1]
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Strādājot CERN, van der Mērs izstrādāja tehnoloģiju, kā stohastiski dzesēt daļiņu kūļus. Šī tehnoloģija tika izmantota, lai uzkrātu intensīvus antiprotonu kūļus sadursmei ar protonu kūļiem Superprotonu sinhrotronā. Šajās sadursmēs radās W un Z bozoni, kurus pirmoreiz atklāja 1983. gadā UA1 eksperimentā, kuru vadīja Karlo Rubia.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «The Nobel Prize in Physics 1984». Nobel Foundation.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Simons van der Mērs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Simona van der Mēra biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
 | Šis ar fiziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Subrahmanjans Čandrasekars Viljams Alfrēds Faulers |
Nobela prēmija fizikā 1984 kopā ar Karlo Rubiu |
Pēctecis: Klauss fon Klicings |