Savvaļas zirgs
Savvaļas zirgs (Equus ferus) ir zirgu ģints (Equus) suga, no kuras attīstījās visas mājas zirgu šķirnes.
| Savvaļas zirgs Equus ferus (Boddaert, 1785) | |
|---|---|
 Equus ferus przewalskii Prževaļska zirgs | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Nepārnadži (Perissodactyla) |
| Dzimta | Zirgu dzimta (Equidae) |
| Ģints | Zirgi (Equus) |
| Suga | Savvaļas zirgs (Equus ferus) |
| Izplatība | |
.png) | |
 Savvaļas zirgs Vikikrātuvē | |
Vēsture labot šo sadaļu
Zemē atrastās fosilijas liecina, ka pēdējā leduslaikmeta beigās pirms 10 000 gadiem visā Eiropā, kā arī Ziemeļāzijā un Vidusāzijā ir dzīvojuši miljoniem savvaļas zirgu. Šie dzīvnieki piederēja pie vienas sugas Equus ferus, un viņu bari pārvietojās simtiem kilometru tālu. Mainoties klimatam, pļavas nomainīja meži. Dabiskās vides izmaiņu un intensīvu medību rezultātā zirgu skaits krasi samazinājās.
Apmēram pirms 4000 gadiem Eiropā bija atlicis ļoti maz savvaļas zirgu, lai gan divas savvaļas zirgu pasugas — tarpāns[1] Equus ferus ferus Eiropā un stepes Prževaļska zirgs[2] Equus ferus przewalskii Mongolijā bija sastopami vēl samērā nesen. Ziemeļeiropā dzīvoja lēnais un pasmagais meža tarpāns Equus ferus sylvaticus, bet Ziemeļsibīrijā primitīvais tundras zirgs. Tieši šīs pēdējās 4 pasugas ir ietekmējušas un veidojušas mūsdienu šķirnes. Apmēram pirms 4000 gadiem Austrumeiropā tika pieradināti pirmie savvaļas zirgi. Viņus drīz vien aizveda rietumu un dienvidu virzienā.
Zirgu pieradināšana labot šo sadaļu
Pirmās drošās ziņas par zirgu pieradināšanu nāk no Ukrainas. Jau pirms 6000 gadiem cilvēki stepēs ganīja zirgus un citus liellopus. Tajā pašā laikā Ēģiptē un Arābijā tika pieradināts pirmais Āfrikas savvaļas ēzelis. Iesākumā zirgus un ēzeļus jāšanai neizmantoja, bet gan pa diviem iejūdza parastajos vai kaujas ratos. Drīz kaujas rati kļuva par valdnieku simbolu. Valdnieki tajos brauca svinīgās parādēs un medībās.[3]
Zirgi un poniji labot šo sadaļu
No četrām pēdējām savvaļas zirgu pasugām izveidojās četri pamattipi — divi poniju un divi zirgu tipi, kas kļuva par bāzi visām mūsdienu pasaulē zināmajām zirgu šķirnēm.
Ponija tips 1 apdzīvoja Ziemeļrietumu Eiropu un bija izturīgs dzīvnieks, apmēram 120 cm augsts skaustā. Tā tuvākā mūsdienu šķirne ir angļu Eksmūras ponijs un Islandes zirgs. Ponija tips 2 bija lielāks — apmēram 150 cm skaustā, un tas ir ciešs radinieks Āzijas savvaļas zirgiem. Tie bija pāta krāsā ar tumšu svītru pār muguru. Mūsdienās atsauces var saskatīt Hailendas ponija un norvēģu fjordu zirga izskatā.
Divi agrīnie zirgu tipi (trešais un ceturtais) bija tuksnešu dzīvnieki, izturīgi karstumā un spējīgi ilgstoši iztikt bez ūdens un barības. Ahalteke un turkmēņu zirgi šodien atspoguļo gan trešo tipu, gan ceturto. Toties mūsdienu zirgu ciltstēvs arābs ir uzskatāms par vērtīgāko zirgu šķirni, kas izveidojusies no abām iepriekšminētajām šķirnēm.[4]
Savvaļas zirgi mūsdienās labot šo sadaļu
Bija laiks, kad uz zemes vairs nebija izdzīvojis neviens savvaļas zirgs. 20. gadsimta 60. gados izmira pēdējie savvaļā dzīvojošie Prževaļska zirgi. Tie bija saglabājušies vairs tikai zooloģiskajos dārzos (apmēram 1500 īpatņu kopā visā pasaulē). Mūsu dienās nebrīvē dzimušos zirgus no jauna izplata Mongolijas stepēs. 2005. gadā Mongolijas zinātniekiem sadarbojoties ar Londonas zooloģisko biedrību izdevās izveidot spēcīgu un palielu Prževaļska zirgu baru. Brīvībā tika palaisti 248 dzīvnieki. Prževaļska zirgi būtu uzskatāmi par vienīgajiem, īstajiem savvaļas zirgiem, kas šobrīd pasaulē dzīvo. Tie ir zirgi, kas nekad nav bijuši cilvēku pieradināti. Prževaļska zirgam ir ievērojama bioloģiskā atšķirība no mājas zirga; mājas zirgam ir 64 hromosomas, bet Prževaļska zirgam ir 66 hromosomas. Ja sakrusto mājas zirgu ar Prževaļska zirgu, tad viņu pēcnācējiem ir 65 hromosomas.
Tomēr savvaļā dzīvo arī citi zirgi (Equus caballus), kas kādreiz bija mājas zirgi. Mūsdienās Eiropā tiek ieguldīts liels darbs, lai dabā atgrieztu tarpānu. Tarpāni gan vairs nebija izdzīvojuši līdz laikam, kad cilvēki sāka uztraukties par to, ka mūsu daba ir zaudējusi savvaļas zirgus. Pēdējais tarpāns nomira 1876. gadā Ukrainā. Starp šodienas primitīvajām zirgu šķirnēm tika sameklēts tarpāna līdzinieks. Pētījumu rezultātā ir noskaidrots, ka vistuvākais tarpāna radinieks ir poļu koniks, kas veiksmīgi ir iedzīvojies kā savvaļas zirgs daudzviet Eiropā un arī vairākās vietās Latvijā. Veicot rūpīgu selekciju tarpāna virzienā, katra nākamā zirgu paaudze kļūst arvien raksturīgāka un līdzīgāka izmirušajam tarpānam. Vācijā un ASV ir izveidotas jaunas šķirnes, kas līdzinās tarpānam — Heka zirgs un Hegarda zirgs.
Ir vairākas šķirnes, kuras pašas ir atgriezušās vai arī cilvēki tās ir palaiduši atpakaļ dabā. Pie tādām var pieskaitīt soraiju, kas dzīvo Portugāles teritorijā, Ņūforistas poniju, kas apdzīvo Anglijas dienviddaļas mežus, Dartmūras poniju, kas ganās Devonas tīreļos. Lielbritānijas dienvidrietumu viršu tīreļos dzīvo Eksmūras poniji. Tieši pateicoties savvaļas ponijiem Lielbritānijas tīreļi ir saglabājuši savu unikālo augu segu un nav aizauguši ar kokiem. 20 gs. sākumā arī Īrijas salā tika palaists brīvībā rūpīgi atlasīts Konmāras poniju bars. Citāda rakstura atgriešanās brīvībā ir Austrālijas brambijiem. Brambiji, cilvēku aizmirsti un nepieskatīti, paši ieņēma Austrālijas zāļu laukus. Mūsdienās brambiju skaits ir tik ļoti pieaudzis, ka tie tiek ierobežoti, rīkojot medības. Kamargas Nacionālajā parkā dzīvo Kamargas zirgs. Tie ir piejūras purvu zirgi un tiek uzskatīts, ka tie ir tiešie pēcteči izmirušajam savvaļas solutre zirgam Francijā. Pie Amerikas kontinenta krastiem Asatīgas un Činkotīgas salās dzīvo Činkotīgas poniji, kas savā laikā ir izbēguši no spāņu galerām, kad tās vairākus gadsimtus atpakaļ ieradās, lai pakļautu Amerikas pirmiedzīvotājus. Tomēr vispazīstamākie bēgļi pasaulē ir mustangi,[5] kas apdzīvo Amerikas prērijas. Mustangs ir kļuvis par Ziemeļamerikas zemju apgūšanas vēstures simbolu. Šobrīd Amerikā savvaļā dzīvo apmēram 41 000 mustangu.[6]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Savvaļas zirgi
- ↑ «ARKive - Przewalski's horse videos, photos and facts - Equus ferus przewalskii». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 6. decembrī. Skatīts: 2008. gada 3. decembrī.
- ↑ Džuljeta Kletona-Broka "Zirgi. Enciklopēdija", Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 9984-17-076-4
- ↑ Elwyn Hartley Edwards "Horses"
- ↑ «Mustang Wild Horse History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 13. maijā. Skatīts: 2007. gada 17. septembrī.
- ↑ Nicola Jane Swinney "Horse Breeds of the world"