Vikipēdija

Samuraji

Samuraji (japāņu: 侍; arī busi 武士 — 'karavīrs') bija profesionāla karavīru kārta viduslaiku Japānā.

Samurajs. 1860. gadu fotogrāfija

Apzīmējums "samurajs" atvasināts no darbības vārda "saburau" — "sargāt, kalpot". Sākotnēji apzīmēja tikai bruņotus imperatora kalpus, bet laika gaitā tie izvērtās par atsevišķu kārtu, līdzīgu bruņiniekiem viduslaiku Eiropā. Samurajiem ir īpašs uzvedības un goda kodekss, ko sauc par Bušido. Par spīti reālajai ietekmei, samuraji vienmēr sabiedrības kārtu hierarhijā atradās zemāk par aristokrātiju:

  • aristokrātija
  • samuraji
  • amatnieki
  • tirgotāji
  • zemnieki

Izcelsme labot šo sadaļu

Jēdziens parādās VII—VIII gs, līdz ar valsts centralizācijas procesu. Imperatora armijas kodols, ko sākotnēji komplektēja no pietiekami turīgu dzimtu pārstāvjiem (karavīram pašam sevi vajadzēja nodrošināt ar bruņojumu un zirgu), kuri mācēja jāt ar zirgu un šaut ar loku. Varas iestādes tos katru nodrošināja ar uzturu un diviem bruņotiem kalpiem. Ap X gs. daudzi no šiem karavīriem bija izveidojuši gandrīz autonomus bruņotus formējumus — samuraju klanus. No klanu vadoņiem (daimjo) imperators rekrutēja provinču gubernatorus.

Katra šāda samuraju klana iekšienē attīstījās strikti noteikta hierarhija, disciplīna un militarizēts dzīvesveids. Arī samuraju klanu savstarpējās attiecības noteica vasaļattiecību hierarhija — vājākie, mazākie klani bija lielāko, dižciltīgāko klanu (vairāku samuraju klanus — piemēram, Taira, Minamoto — saistīja asinsradniecības saites ar imperatora ģimeni) vasaļi, bet visi klani bija imperatora vasaļi. Vienīgais samuraju uzdevums bija kalpot savam klanam karā un vingrināties kaujas prasmēs miera laikā.

Provinces bija pusautonomas, centrālā vara bija vāja, pašās provincēs liela ietekme bija vietējiem samuraju klaniem un dzimtām. Līdz ar to visai regulāras un izplatītas bija samuraju klanu savstarpējās sadursmes, ienaids, cīņa par ietekmi un teritorijām.

Ietekme labot šo sadaļu

1160. gadā Kijomori (1118—1181) no Taira klana iecēla par sangi — "imperatora padomnieku" Lielajā valsts padomē — pirmo reizi Japānas vēsturē samurajs izpelnījās tik augstu rangu valsts pārvaldē. 1167. gadā viņš kļuva par premjerministru, koncentrējot savās rokās visu reālo varu valstī.

 
Minamoto no Joritomo (1147—1199)

Nākamās izmaiņas, kas ietekmēja samuraju statusu, bija pēc asiņaina kara starp Taira un Minamoto klaniem, kurā uzvarēja Minamoto. Klana vadonis Joritomo (1147—1199) ieradās 1190. gadā Kamakurā uz audienci pie imperatora Gotobas (1180—1239) un eksimperatora Gosirakavas (1127—1192), un tika iecelts par gondainagonu, t.i. galveno padomnieku un taisjo — Iekšējās pils Kreisā spārna pavēlnieku. Atšķirībā no Kijomori, viņš pilnībā atteicās no iejaukšanās imperatora galma lietās, tā nodrošinoties ar galma aristokrātijas atbalstu. 1192. gadā Joritomo tika iecelts par sei-i tai-sjogun — "armijas virspavēlnieku, barbaru pakļāvēju" (eb vienkārši par sjogunu). Tika izveidots virspavēlnieka "ģenerālštābs", jeb reālā valdība valdībā — Kamakura Bakufu ("bakufu" — karavadoņa štābs). Šādu sistēmu vēstures literatūrā dēvē par sjogunātu, un tas saglabājās Japānā līdz pat 1868. gadam (mainoties gan sjogunu dinastijām), kad to pēc Bosin kara likvidēja imperators Meidzi. Pēc Meidzi reformas samuraju kārta tika likvidēta, tiem aizliegts nēsāt kārtu apliecinošus atribūtus (divus zobenus).

Ieroči labot šo sadaļu

  • Japāņu zobeni ir ieroči, kas ir kļuvuši par sinonīmu vārdam samurajs. Chokutō, Naras perioda zobeniem, bija taisns asmens. 900. gados parādījās izliekti zobeni tachi un galu galā izveidojās katana. Mazāki plaši pazīstami palīgzobeni ir wakizashi un tantō.[1] Garā zobena (katanas vai tachi) nēsāšana kopā ar mazāku zobenu kļuva par samuraju simbolu, un šī zobenu kombinācija tiek dēvēta par daishō (burtiski "liels un mazs"). Edo periodā tikai samuraji drīkstēja valkāt daišo. Četrpadsmitajā gadsimtā tika izmantots arī garāka asmens zobeni, kas pazīstami kā nodachi, lai gan to galvenokārt izmantoja samuraji uz zemes.[2]
  • Yumi (garais loks), kas atspoguļots kyūjutsu mākslā (lit. loka prasme), bija Japānas armijas galvenais ierocis. Tā lietošana samazinājās līdz ar tanegašimas (japāņu šaujamieroča) ieviešanu Sengoku periodā, taču loka šaušanas prasme joprojām tika praktizēta vismaz sportam.[3] Yumi ir asimetrisks kompozītmateriāla loks, kas izgatavots no bambusa, koka, rotangpalmas un ādas, tā efektīvais darbības rādiuss bija 50 vai 100 metri, ja precizitāte nebija problēma. Ejot kājām, to parasti izmantoja aiz tate (手盾), liela, mobila koka vairoga, taču yumi varēja izmantot arī zirga mugurā tā asimetriskās formas dēļ. Šaušana no zirga kļuva par sastāvdaļu šinto ceremonijai, kas pazīstama kā yabusame (流鏑馬).[4]
  • Samuraju šķēpi ieskaitot yari (šķēpu) un naginatu, ko parasti izmantoja samuraji. Yari izspieda naginatu no kaujas lauka, jo personiskā drosme kļuva mazāk svarīga un cīņas kļuva vairāk organizētas ap masveida, lētiem kājnieku formējumiem (ashigaru).[5] Uzmontēts vai nomontēts lādiņš arī bija efektīvāks, ja izmantoja šķēpu, nevis zobenu, jo tas piedāvāja labākus izredzes pret samuraju, kas izmanto zobenu. Šizugatakes kaujā, kur Šibatu Kacue sakāva Tojotomi Hidejosi, septiņiem samurajiem, kurus sāka dēvēt par "Septiņiem Šizugatakes šķēpiem" (賤ヶ岳七本槍), bija izšķiroša loma uzvarā pār pretinieku.[6]
  • Tanegašima tika ievests Japānā 1543. gadā caur portugāļu tirgotājiem. Tanegašimu lielā skaitā ražoja japāņu ieroču kalēji, kas ļāva karavadoņiem izveidot un apmācīt armijas no zemnieku masām. Jaunie ieroči bija ļoti efektīvi; to lietošanas vienkāršība un nāvējošā efektivitāte noveda pie tā, ka tanegašima kļuva par iecienītāko ieroci aizvietojot yumi. Līdz 16. gadsimta beigām Japānā bija vairāk šaujamieroču nekā daudzās Eiropas valstīs. Tanegašima, ko masveidā izmantoja ašigaru zemnieku kājnieku karaspēks, bija atbildīga par militārās taktikas maiņu, kas galu galā noveda pie Tokugavas šogunāta izveidošanas un pilsoņu kara beigām. Tomēr Tanegašimas ražošana strauji samazinājās, jo nebija nepieciešams milzīgs daudzums šaujamieroču. Edo periodā tanegašima tika glabāta un izmantota galvenokārt medībām un šaušanas treniņiem. Ārvalstu iejaukšanās 19. gadsimtā atjaunoja interesi par šaujamieročiem, taču tanegašima līdz tam laikam jau bija novecojusi, un dažādas samuraju grupas iegādājās modernākus šaujamieročus no Eiropas valstīm.[7]
  • Samuraju lielgabals līdz 1570. gadiem kļuva par parastu samuraju bruņojuma daļu. Tie bieži tika uzstādīti pilīs vai uz kuģiem, vairāk tiek izmantoti kā pretkājnieku ieroči, nevis pret pils sienām vai tamlīdzīgi, lai gan Nagašino pils aplenkumā (1575) lielgabals tika izmantots labi pret ienaidnieka aplenkuma torni. Pirmie populārie lielgabali Japānā bija ar nosaukumu kunikuzushi jeb "provinces iznīcinātāji". Kunikuzushi svēra (120 kg) un izmantoja (18 kg) kameras, izšaujot nelielu šāvienu ar (280 g) smagu lodi. Kjusju Arimas klans izmantoja šādu lielgabalu Okinavatas kaujā pret Ryūzōji klanu.
  • Samuraji izmantoja dažādu formu un izmēru koka ieročus, kas izgatavoti no ozola un citiem cietiem kokiem, un plaši pazīstamie ieroči ir bō, džo, hanbō un tanbō.
  • Samuraji izmantoja visu formu un izmēru nūjas un milnas, kas izgatavotas no dzelzs vai koka. Daži, piemēram, jutte, bija vienas rokas ieroči, bet citi, piemēram, kanabō, bija lieli divu roku ieroči.
  • Ķēžu ieroči , dažādi ieroči ar ķēdēm tika izmantoti samuraju laikmetā, piemēram, kusarigama un kusari-fundo.
  •  
    katana zobena shēma
  •  
    Samurajs ar dažadiem ieročiem un bruņām, ap 1802–1814. gadiem
  •  
    Senais japāņu tachi
  •  
    Senā japāņu katana
  •  
    senais ierocis wakizashi
  •  
    Vēstures rekonstruktori ar Tanegashima šaujamieročiem Himedžii pils Festivālā
  •  
    bultas un Yumi loki.
  •  
    Kamakuras perioda loki
  •  
    Kamakuras perioda bultas
  •  
    naginata ierocis no Kamakura perioda
  •  
    Trīs yari ieroči (Kagi yari, omi yari un su yari) izstādīti muzejā

Literatūra labot šo sadaļu

  • Hiroaki Sato, Legends of the Samurai. — Woodstock, NY, 1985.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ https://books.google.lv/books?id=q5KBjpGSRgkC&pg=PA78&redir_esc=y
  2. ↑ Turnbull, Stephen. Samurai The Story of Japan’s Great Warriors. London. Prc Publishing Ltd., 2004.
  3. ↑ Kathleen Haywood; Catherine Lewis (2006). Archery: steps to success. Human Kinetics. p. 10. ISBN 978-0736055420.
  4. ↑ Thomas Louis; Tommy Ito (2008). Samurai: The Code of the Warrior. Sterling Publishing Company, Inc. p. 117. ISBN 978-1402763120.
  5. ↑ Turnbull, Stephen. Samurai The Story of Japan’s Great Warriors. London. Prc Publishing Ltd, 2004. p. 174
  6. ↑ Stephen Turnbull (2008). The Samurai Swordsman: Master of War. Tuttle Publishing. p. 65. ISBN 978-4805309568.
  7. ↑ Absolon, Trevor (30 November 2017). Samurai Armour: Volume I: The Japanese Cuirass. Bloomsbury Publishing. pp. 210–211. ISBN 978-1-4728-2224-6.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Samuraji&oldid=4004643"