Rudais ķengurs
Rudais ķengurs jeb lielais rudais ķengurs[1] (Macropus rufus) ir liela auguma ķenguru dzimtas (Macropodidae) somainis, kas sastopams lielākajā daļā Austrālijas, izņemot austrumu piekrasti, auglīgākos reģionus dienvidos un ziemeļdaļas lietus mežus. Tas ir lielākais Austrālijas sauszemes dzīvnieks, kā arī tas ir lielākais no visiem somaiņiem.
| Rudais ķengurs Macropus rufus (Desmarest, 1822) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Infraklase | Somaiņi (Marsupialia) |
| Virskārta | Austrālijas somaiņi (Australidelphia) |
| Kārta | Diprotodonti (Diprotodontia) |
| Apakškārta | Ķengurveidīgie (Macropodiformes) |
| Dzimta | Ķenguru dzimta (Macropodidae) |
| Ģints | Īstie ķenguri (Macropus) |
| Suga | Rudais ķengurs (Macropus rufus) |
| Izplatība | |
 | |
 Rudais ķengurs Vikikrātuvē | |
Izskats un īpašības labot šo sadaļu
.jpg)
Rudais ķengurs ir spēcīgs un masīvs dzīvnieks, lielākais no visiem ķenguriem, kā arī somaiņiem. Turklāt tas ir lielākais zīdītājs visā Austrālijā.[2][3] Šai sugai ir raksturīgs dzimumu dimorfisms — tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes, un to kažoku krāsas visbiežāk ir atšķirīgas. Tēviņa ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 1,3—1,6 m, papildu astes garums 1—1,2 m. Mātītes ķermeņa garums ir 85—105 cm, astes garums 65–85 cm.[2][3] Tēviņš sver 55—90 kg, mātīte 18–40 kg.[3][4] Vidēji liels rudais ķengurs, paceļoties pakaļkājās, ir 1,5 metrus augsts,[5] bet liels tēviņš var būt augstāks par 1,8 metriem. Lielākais zināmais tēviņš ir bijis 2,1 metru augsts, un tas svēris 91 kg.[4]
Rudajam ķenguram ir raksturīgas garas, smailas ausis un taisnstūrains purns. Tēviņiem ir īss, parasti ruds matojums, kas pavēderē un uz kājām kļūst gaišs, smilšu brūns. Mātītes kažoks ir zilganpelēks ar brūnu tonējumu, lai gan sausākajos reģionos abiem dzimumiem kažoks var būt gandrīz vienāds, bet atsevišķos reģionos kažoka krāsa retumis var būt pretēja — mātīte ruda, tēviņš zilpelēks.[2][3] Astes gals rudajam ķenguram ir gaišs, kas to atšķir no pelēkajiem ķenguriem (rietumu pelēkā ķengura un austrumu pelēkā ķengura), kuriem astes gals ir tumšs.[3] Abiem dzimumiem galvas sānos pāri vaigiem ir balta josla, bet zem acs neliels, melns punkts.[3]
Priekškājas ir salīdzinoši īsas un smalkas ar asiem nagiem, ar kuriem dzīvnieks var sevi aizstāvēt. Tomēr tēviņa pleci ir ļoti spēcīgi, labi attīstīti, arī priekškājas muskuļotas un nagi daudz garāki nekā mātītēm. Pakaļkājas lielas, garas un spēcīgas, piemērotas lēkšanai. Arī aste ir muskuļota un spēcīga, kas ne tikai palīdz noturēt līdzsvaru lēcienos, bet, atbalstīta pret zemi, kalpo arī kā trešā "kāja", kad ķengurs sēž uz pakaļkājām.[2] Pakaļkājas trešais un ceturtais pirksts ir saauguši kopā, veidojot kasāmo nagu. Mātītēm ir vēdera soma, kas atvērta uz priekšu, somā ir 4 zīdekļi.[2] Toties tēviņa vēderu sedz bieza āda, kas pasargā to un slāpē spērienu spēku, kad tēviņi sasvstarpējās cīņās sper viens otram pa vēderu.[3]
Pakaļkāju motorika, pateicoties garajām Ahileja cīpslām, darbojas līdzīgi gumijas auklai — brīdī, kad dzīvnieks piezemējas, Ahileja cīpslas izstiepjas, pēc tam to enerģija atbrīvojas, pasviežot dzīvnieku augšā un uz priekšu, radot par ķenguru lēkājošas bumbiņas iespaidu. Tēviņi lec 8—9 metru tālumā un 1,2—3 metru augstumā, lai gan visbiežāk lēciena augstums ir 1,2—1,9 metri.[2] Rudais ķengurs var lēkt ļoti ātri, sasniedzot ātrumu 64 km/h.[3] Tas var mainīt savu ātrumu, nemainot lēcienu skaitu sekundē. Rudais ķengurs veic aptuveni divus lēcienus sekundē. Lai kāpinātu ātrumu, ķengurs pagarina lēcienus. Izņēmums ir tie gadījumi, kad tas ir iztrūcināts. Tad ķengurs parasti metas bēgt, uzsākot skrējienu ar dažiem īsiem, straujiem lēcieniem, lai labāk uzņemtu ātrumu.[6]
Vide labot šo sadaļu
Ķenguri dzīvo Austrālijas centrālajā un rietumu daļā, plašās, sausās un atklātās teritorijās, kurās lietus līmenis ir zemāks par 500–800 mm/gadā.[3] Apdzīvotie biotopi ir skraji meži, krūmāji, zālāji un tuksnesis. To dzīves vietā parasti ir kādi koki vai krūmi, zem kuriem dienas karstumā tiek meklēta ēna.[7]
Uzvedība labot šo sadaļu
Rudais ķengurs dzīvo nelielos baros, kuros ir līdz 10 īpatņiem. Šādā grupā ir vairākas mātītes ar to mazuļiem un viens vai divi tēviņi. Šādus barus vietējie iedzīvotāji dēvē par mobs, tulkojumā 'bandas'.[3] Mātītes parasti paliek dzimtajā barā, bet tēviņi izklīst. Toties vasaras laikā bagātīgās barošanās vietās reizēm sapulcējas milzīgi ķenguru bari, kuros var būt apmēram 1500 īpatņi.[2] Rudie ķenguri ir aktīvi galvenokārt krēslā un naktī, pa dienu atpūšoties un tikpat kā nekustoties guļot ēnā,[8] to atrodot zem koku un krūmu zariem, bet ļoti karstajās dienās patvērums tiek meklēts alās un zem klinšu pārkarēm.[9] Asinsvadi, kas priekšķepās atrodas tieši zem ādas, ļauj organismam efektīvi atdzist. Tveices laikā ķengurs laiza priekšķepas, tādējādi, tām žūstot, atbrīvojas no pārmērīga karstuma.[3]
Tā kā galvenā ķengura aktivitāte ir barošanās, tad pamatā šis dzīvnieks neklejo, atrodoties samērā ierobežotā teritorijā. Tomēr izmainoties apstākļiem, rudais ķengurs, lai atrastu barību, mēro lielus attālumus.[9] Garākais zināmais rudā ķengura migrācijas ceļš ir bijis 216 km.[2] Sausajā laikā ķenguri saspiežas kopā, bet pēc lietiem tie izklīst.[10]
Rudais ķengurs ir tik liels, ka savvaļā tam praktiski nav ienaidnieku. Tas ar pakaļkāju spērieniem un, skrāpējoties ar priekškāju nagiem, spēj aizstāvēties no jebkura plēsēja. Tomēr dingo un lielie plēsīgie putni reižu pa reizēm nomedī neuzmanīgus mazuļus. Rudais ķengurs ir ļoti labs peldētājs un bieži vien glābjas no uzmācīgiem plēsējiem ūdenī. Ja uzbrucējs seko ķenguram arī ūdenī, tas var saķert plēsēju un turēt tā galvu zem ūdens, kamēr tas noslīkst.[11]
Barība labot šo sadaļu
Rudais ķengurs galvenokārt pārtiek no graudzāles un tauriņziežiem (75—95%), ūdeni pietiekami uzņemot no augiem, pat tad, kad augi izskatās nodzeltējuši un sausi.[9] Galvenais barībā patērētais zālaugs ir Eragrostis setifolia (54%), kas turpina augt arī sausajā sezonā.[12] Vasaras laikā ķengurs cenšas uzturēties ūdenskrātuvju tuvumā, kur ir bagātāka veģetācija.[13] Rudais ķengurs barojas arī ar dažām balandu sugām un, kad nav pieejami iecienītie augi, barībā izmanto arī krūmu zarus.[9]
Vairošanās un attīstība labot šo sadaļu
Rudajam ķenguram vairošanās sezona nav noteikta un sapārošanās var notikt jebkurā gada mēnesī, ja tikai ir piemēroti barošanās apstākļi.[3] Ap mātīti, kas meklējas, pulcējas tēviņi, kas savā starpā, līdzīgi kā cīkstoņi, cīnās par tiesībām sapāroties. Tēviņi laužas ar priekšķepām, saķēruši pretinieka plecus, bet ar pakaļkājām sper viens otram pa vēderu.[3] Veiksmīgs tēviņš cenšas monopolizēt dažas mātītes, neļaujot tām tuvoties nevienam citam tēviņam, tomēr šī savienība nav noturīga.[2]
Grūsnības periods ir 32—34 dienas, un piedzimst viens mazulis, kurš dzimšanas brīdī ir 2,5 cm garš un sver 0,75 gramus.[2][3] Mazulim paiet apmēram 3 minūtes, līdz tas, ieķeroties mātes kažokā, aizrāpo līdz somai, kurā paslēpjas. Nākamās 70 dienas paiet, mazulim nepārtraukti atrodoties pie zīdekļa un zīžot mātes pienu.[3] Līdzko zīdekļa gals ir mazuļa mutē, tas tūlīt piebriest, nostiprinot ķengurēnu kā ar enkuru uz vietas. Šīs īpašības dēļ kādreiz domāja, ka ķengurēni izaug no zīdekļa.[6] Mazulis pirmo reizi galvu no somas izbāž apmēram 150 dienu vecumā, bet apmēram 190 dienu vecumā tas pirmo rezi izkāpj no somas, līdz 235—240 dienu vecumā tas pilnībā pamet mātes somu, turpinot zīst pienu vēl nākamos 3—4 mēnešus.[3] Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 15—20 mēnešu vecumā, tēviņi 20—24 mēnešos.[2] Rudā ķengura dzīves ilgums var sasniegt 22—27 gadus.[2][3]
Rudā ķengura mātīte sapārojas no jauna jau pēc dienas vai divām dienām pēc dzemdībām. Tomēr, kamēr tikko dzimušais mazulis nav sasniedzis 200 dienu vecumu, embrija attīstība tiek apturēta, līdzko embrijs sasniedz blastocistas attīstības pakāpi.[2][3] Embrija tālākā attīstība uzsākas ātrāk, ja iepriekšējais mazulis aiziet bojā.[3] Parasti nākamais mazulis piedzimst tajā dienā vai nākamajā, kad vecākais atstāj somu.[3] Kamēr viens mazulis skraida pa āru, tikmēr somā aug otrs, bet dzemdē savu attīstību gaida nākamais. Labos apstākļos divu gadu laikā mātīte var izaudzināt trīs mazuļus.[2]
Tikko dzimušais mazulis piestiprinās pie cita zīdekļa, nekā tas, ko zīž jau skraidošais mazulis. Lai cik tas neizklausītos brīnumaini, jaunāko mazuli māte baro ar citādu pienu nekā vecāko. Katru no šiem piena veidiem ražo cits piena dziedzeris, un šie veidi atšķiras gan pēc apjoma, gan sastāva. To, kā tas iespējams vienādos hormonālos apstākļos, zinātnieki līdz šim nav spējuši izskaidrot.[6]
Rudais ķengurs un cilvēks labot šo sadaļu
Kopš ķengurs un cilvēks dzīvo viens otram līdzās, ķenguri ir medīti dažādu iemeslu dēļ. Aborigēni tos ķēra gaļas un ādas dēļ, vēlāk šos paradumus pārņēma baltie kolonisti. Arī šobrīd ķenguri zemniekiem nav ieredzēti dzīvnieki, jo konkurē ar aitām un liellopiem par ūdeni un zāli ganībās. Lai arī ķenguri dzer ūdeni cilvēku izbūvētās ūdens tilpnēs, tomēr šie dzīvnieki spēj bez ūdens iztikt ilgu laiku. 2009. gadā valdība ar likumu nostiprinājusi maksimāli pieļaujamo nomedāmo rudo ķenguru skaitu gadā — 1 611 216 rudie ķenguri.[14]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Dabas muzejs: Somaiņi[novecojusi saite]
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 «ADW: Macropus rufus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. septembrī. Skatīts: 2015. gada 5. decembrī.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 3,17 3,18 3,19 «ARKive: Red kangaroo (Macropus rufus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 6. aprīlī.
- ↑ 4,0 4,1 Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. ISBN 978-0-85112-235-9.
- ↑ Menkhorst, P & Knight, F 2001, A Field Guide to the Mammals of Australia, Oxford University Press, Melbourne ISBN 0-19-555037-4.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Somainis ar atsperīgu soli
- ↑ Dawson, T.J. (1995) Kangaroos: Biology of the Largest Marsupials. UNSW Press, Sydney ISBN 0-8014-8262-3.
- ↑ Cronin, Leonard (2008). Cronin's Key Guide to Australian Mammals. Allen & Unwin. ISBN 978-1-74175-110-9.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Tyndale-Biscoe, C. Hugh (2005). Life of marsupials. Csiro Publishing. pp. 321–324. ISBN 978-0-643-06257-3. Retrieved 6 December 2011.
- ↑ «The distribution of red kangaroos Megaleia rufa (Desmarest), about sources of persistent food and water in central Australia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 5. decembrī.
- ↑ «Natural History Books: Kangaroos». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. janvārī. Skatīts: 2015. gada 5. decembrī.
- ↑ Newsome, A.E. (1975). "An ecological comparison of the two arid-zone kangaroos of Australia, and their anomalous prosperity since the introduction of ruminant stock to their environment". Quarterly review of Biology 50 (4): 389–424. doi:10.1086/408742. PMID 1221459
- ↑ Caughley, Graeme; Shepherd, Neil; Short, Jeff (2009). Kangaroos: Their Ecology and Management in the Sheep Rangelands of Australia. Cambridge University Press. ISBN 978-0-521-12340-2.
- ↑ Red Kangaroo - Relationship With Humans - Commercial Use[novecojusi saite]