Pieguļa

Pieguļa bija sena tradīcija, kopīgs zirgu ganīšanas veids naktī, kas pastāvēja aptuveni līdz 20. gadsimta sākumam. Pirmo reizi pēc ziemas zirgi tika palaisti ganībās savā vaļā ganu (pieguļnieku) uzraudzībā. Nereti pieguļā kopīgi jāja vairāku viensētu puiši, kas pārnakšņoja ganībās līdzās zirgiem. Tas bija nepieciešams, jo zirgus apdraudēja gan vilki, gan arī zagļi. Pieguļnieki siltumam kurināja ugunskurus un daudz dziedāja. Gulēja turpat pie ugunskuriem uz skujām, zariem vai līdzpaņemtiem salmu maisiem. Lietus laikā nereti cēla zaru būdas. Pirmā pieguļa parasti sakrita ar Ūsiņa dienu un tad pie ugunskuriem tika ēsts īpašs ēdiens — pantāga, bet pieguļās varēja jāt līdz par Mārtiņiem.

Aleksandra Romana glezna „Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā” (ap 1910. gadu)

Pieguļa sāka izzust 19. gadsimta otrajā pusē vispirms Kurzemē un Vidzemē, bet Latgalē šī tradīcija saglabājās vēl līdz 20. gadsimta 30. gadiem.

Ar pieguļā jāšanu saistās arī plašs folkloras slānis, neskaitāmas tautasdziesmas un ticējumi. Pieguļa laika gaitā ir apvijusies ar savdabīgu, romantisku auru. Dažādos periodos to visai dzejiski un tēlaini ir aprakstījuši arī daudzi latviešu rakstnieki (piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš Baltajā Grāmatā).

Atsauces

• http://www.dailytangents.com/tautasdz/lakst/vocab/v_vocab.shtml Arhivēts 2015. gada 15. maijā, at Archive.is
• Dumpe L. Lopkopība Latvijā 19.gs. un 20.gs.sākumā. Etnogrāfisks apcerējums. – R., Zinātne, 1985