Patriotisms (no grieķu: πατριώτης (patriōtēs) — 'līdzpilsonis', kas nāk no πατρίς (patris) — 'dzimtene, tēvzeme') ir savas dzimtenes, valsts mīlestība, kā arī darbošanās tās labā, aizstāvot to kā darbos, tā arī vārdos.

Tas ir ļoti plašs emocionāls, ideoloģisks jēdziens, princips. Patriotisms ir tuvs jēdziens nacionālismam un citviet tie pat pārklājas, tomēr nacionālisms ir vairāk saistīts ar tuvības izjūtu ar kādu etnisko grupu, valodu. Patriotisms pēc savas būtības ir iracionāla sajūta, jo mīlestība ne vienmēr ir skaidrojama ar loģiskiem secinājumiem.[1] Solidaritātes izjūta ir viens no patriotisma stūrakmeņiem. Tā izpaužas gan izjūtās, kas saistās ar unikālām, īpašām iezīmēm, kuras saistās ar dzimteni, gan arī sasniegumos dažādās jomās. Liela nozīme ir dzimtenes vēsturei un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, kas rada noteiktu kopības izjūtu.

Patriotisma skaidrojums ir atšķirīgs dažādās valstīs un laikos. Senajos laikos pastāvēja polisas patriotisms, kurš mūsdienās atbilst lokālpatriotismam, kad patriotisms saistās ar tuvāko apkārtni, respektīvi, ciemu, pilsētu, rajonu un tā tālāk. Impērijas patriotisms saistās ar imperiālismu, kurš izpaužas lojalitātes izjūtā pret impēriju un tās rīcību, vadību. Etniskais patriotisms ir nacionālisms, respektīvi, mīlestība pret noteiktu tautību vai etnisko grupu. Pastāv arī nicinošs jēdziens urrā patriotisms, kuru parasti saista ar liekulīgu vai uzspēlētu patriotisma paušanu.

Ir pazīstams uzskats "Par patriotiem nepiedzimst, par tādiem kļūst" (audzināšanas rezultātā)[2], tāpēc tiek pieņemts, ka liela nozīme patriotisma ieaudzināšanā ir patriotiskajai audzināšanai.[3]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Artis Pabriks (2006). Politikas mazais leksikons. Rīga: Zvaigzne ABC. ISBN 9984-37-401-7
  2. Guntars Laganovskis (2008. gada 18. novembris). Patriotisms dzimst grūtībās. Bet vienmēr pacel karogu pie sava nama!
  3. Latvijas Vēstnesis "Jaunsardzes kustība Latvijā"

Ārējās saites labot šo sadaļu