Skatīt arī

Osmaniskums (arī osmanisms, turku valodā: osmanlılık [osmanlîlîk] vai osmanlıcılık [osmanlîdʒîlîk]) kā jēdziens radās pirms Osmaņu impērijas pirmās konstitūcijas laikmeta. Osmaniskuma ideju atbalstītāji uzskatīja, ka ar šādu pieeju varēs novērst impērijas sabiedrībā pastāvošās nesaskaņas. Osmaniskums ideoloģiski bija tuvs uzskatiem, kādus bija pauduši Monteskjē un Ruso, kā arī ietekmējās no Franču revolūcijas. Ideoloģijas pamatā bija vienlīdzība visu impērijas milletu starpā un šīs idejas pamatus veidoja Jauno osmaņu kustība. Osmaniskuma pamatā bija uzskats, ka likuma priekšā visiem pavalstniekiem nosakāmas vienlīdzīgas tiesības un visiem nosakāmas vienādas tiesības izglītības, karaklausības un nodokļu nozarēs.

1876. gada Osmaņu konstitūcijas proklamēšana

1856. gadā pieņemtais Hatt-ı Hümayun (Augstākais reformu edikts) visiem noteica vienādas tiesības, neatkarīgi no reliģiskās piederības, bet 1869. gadā pieņemtais Pilsonības likums ieviesa osmaņu pilsonību, neatkarīgi no reliģiskās piederības vai etniskās izcelsmes. Osmaniskumam bija vairums pretinieku gan ne-musulmaņu, gan musulmaņu vidū, jo tas apdraudēja viņu tradicionālās privilēģijas. Musulmaņi osmaniskuma idejās saskatīja draudu viņu tradicionālajam pārākumam un tika pausti pat tādi uzskati, ka osmaniskums in atbildes reakcija Tanzimata reformām, kuru laikā birokrātiskās elites vadībā tika pārveidota impērijas iekārta.

Osmaniskuma idejas atdzima 1908. gada Jaunturku revolūcijas laikā un otrās konstitūcijas laikmetā. Visvairāk osmaniskums zaudēja piekritējus Pirmā Balkānu kara laikā (1912-1913).

Atsauces labot šo sadaļu

  • Osmaniskuma ideja aprakstīta Stenforda Dž. Šoua grāmatas History of the Ottoman Empire and Modern Turkey rakstā The era of Modern Reform: Tanzimat.