Oranžzeltainais krupis
Oranžzeltainais krupis (Incilius periglenes) ir izmirusi krupju dzimtas (Bufonidae) suga, kas pieder Centrālamerikas krupju ģintij (Incilius).[1]
| Oranžzeltainais krupis †Incilius periglenes (Savage, 1967) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Dzimta | Krupju dzimta (Bufonidae) |
| Ģints | Centrālamerikas krupji (Incilius) |
| Suga | Oranžzeltainais krupis (Incilius periglenes) |
| Sinonīmi | |
| |
 Oranžzeltainais krupis Vikikrātuvē | |
Oranžzeltainais krupis kādreiz apdzīvoja Kostarikas augstieņu tropu mežus apmēram 30 kilometru rādiusā ap Monteverdes pilsētu.[2] Sugu 1966. gadā pirmo reizi reģistrēja herpetologs Džejs Sevidžs. Taču kopš 1989. gada 15. maija vairs nav atrasts neviens šīs sugas īpatnis un Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība to ir pasludinājusi par izmirušu sugu.[3] Sugas izmiršanu, iespējams, izraisīja hitridiomicētes sēnīte vai straujš dabīgās vides zudums.
Izskats labot šo sadaļu
Oranžzeltainais krupis bija neliela auguma krupis, un, kā tas krupjiem raksturīgs, mātītes bija lielākas nekā tēviņi. Pieaugušas mātītes ķermeņa garums bija 47—54 mm, tēviņa 41—48 mm. Oranžzeltainā krupja tēviņš bija košā, oranži zeltainā krāsā, mugura vienkrāsaina, bet pavēdere viegli raibumota. Mātītes mugura varēja būt gan tumšāka, gan gaišāka, sākot ar olīvzaļu, dzeltenīgu toni un beidzot ar melnu. Muguru, galvu un kājas rotāja koši sarkani punkti, kuriem apkārt bija dzelteni gredzeni. Vēderpuse bija gaiši dzeltenzaļa vai rozīga.[4] Tēviņa purna daļa, salīdzinot ar mātīti, bija garāka, slaidāka, tam bija arī garākas ekstremitātes. Abiem dzimumiem āda bija relatīvi gluda, kārpas nelielas, atgādinot graudiņus. Katras kārpas galā bija mazs, melns asumiņš. Acu zīlītes bija horizontāli novietotas elipses. Kāju pirkstiem peldplēve bija tikai pakaļkājām un arī tikai pie pirkstu pamatnes.[4]
Dzīves veids labot šo sadaļu
Oranžzeltainais krupis bija zem zemes dzīvojoša krupju suga. Lielāko daļu sava mūža tas pavadīja pazemē un virszemē parādījās tikai īsu brīdi vairošanās sezonas laikā, lietus sezonas periodā. Oranžzeltainajiem krupjiem bija raksturīga eksplozijas veida vairošanās, mātītes dēja ikrus seklos applūdumos un peļķēs, ne dziļākos par 10 cm.[4] Šai sugai tēviņu skaits bija izteikti lielāks nekā mātīšu skaits, tādēļ starp tēviņiem bija asa konkurence par tiesībām vairoties. Vienā sezonā mātīte izdēja 200—400 ikrus, un kurkuļiem bija nepieciešamas 5 nedēļas, līdz tie kļuva par nelieliem, uz sauszemes dzīvojošiem krupīšiem.
Oranžzeltaino krupju izmiršana labot šo sadaļu
Oranžzeltainie krupji izmira ļoti strauji. Laikā no sugas atklāšanas gada līdz 1987. gadam šai sugai nebija ne mazākās pazīmes par apdraudējumu. Piemēram, 1964. gadā, kad atklāja oranžzeltaino krupi, Sevidžs nelielā laukumiņā (apmēram 5 metru rādiusā) saskaitīja 200 krupjus. 1987. gada populācijas skaits strauji samazinājās līdz 1500 īpatņiem, 1988. gadā tika atrasti 5 īpatņi, bet 1989. gadā tikai viens. Kopš 1989. gada oranžzeltainie krupji vairs nav novēroti.[4]
Šīs sugas izmiršana pārsteidza visus zinātniekus, jo tai nebija nekāda būtiska apdraudējuma no cilvēku puses. Turklāt izmiršana notika ļoti strauji, dažu gadu laikā. Zinātnieki ir secinājuši, ka izmiršanas iemesls ir strauja pieaugušo īpatņu nomiršana, nesaistīta ar, piemēram, arvien mazāku skaitu jaunās paaudzes īpatņu.[4] Ir izvirzītas vairākas hipotēzes par iemesliem, kas izraisīja sugas izmiršanu, sākot ar klimatiskajām izmaiņām, paaugstinātu saules aktivitāti, karstumu un sausumu. Zinātnieki uzsver, ka 1980. gados ļoti daudzas tropu sugu populācijas ievērojami samazinājās, bet ļoti ierobežotā vide, kurā dzīvoja oranžzeltainie krupji, deformējoties un mainoties, nespēja uzturēt salīdzinoši nelielo populāciju.[4] Cita hipotēze izskata slimības epidēmijas iespējamību oranžzeltaino krupju populācijā.[4]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Amphibia: Incilius Cope, 1863
- ↑ «An Extraordinary New Toad (Bufo) ttom Costa Rica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.
- ↑ Alans Paunds, Džejs Sevidžs, Federiko Bolanoss 2008. . 2008. gada IUCN apdraudēto sugu sarkanā grāmata. <www.iucnredlist.org>. Lejupielādēta 2009. gada 3. februārī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Amphibiaweb: Incilius periglenes