Maksimums un minimums

Matemātiskajā analīzē funkcijas maksimums un minimums (maksimumi un minimumi), kas kopā pazīstami kā ekstrēmumi, ir lielākā un mazākā funkcijas vērtība noteiktā diapazonā (lokālā vai relatīvā galējība), vai visā domēnā (globālā vai absolūtā galējība).^[1]^[2]^[3] Pjērs de Fermā bija viens no pirmajiem matemātiķiem, kurš ierosināja vispārēju tehniku, adekvalitāti, lai atrastu funkciju maksimumus un minimumus.

Kā definēts kopu teorijā, kopas maksimums un minimums ir attiecīgi kopas lielākais un mazākais elements. Neierobežotām bezgalīgām kopām, piemēram, reālo skaitļu kopai, nav minimālā vai maksimālā.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Mehāniskais līdzsvars

Atsauces labot šo sadaļu

↑ James Stewart. Calculus: Early Transcendentals (6th izd.). Brooks/Cole, 2008. ISBN 978-0-495-01166-8.
↑ Ron Larson, Bruce H. Edwards. Calculus (9th izd.). Brooks/Cole, 2009. ISBN 978-0-547-16702-2.
↑ George B. Thomas, Maurice D. Weir, Joel Hass. Thomas' Calculus: Early Transcendentals (12th izd.). Addison-Wesley, 2010. ISBN 978-0-321-58876-0.

Ārējās saites labot šo sadaļu

[1] James Stewart. Calculus: Early Transcendentals (6th izd.). Brooks/Cole, 2008. ISBN 978-0-495-01166-8.

[2] Ron Larson, Bruce H. Edwards. Calculus (9th izd.). Brooks/Cole, 2009. ISBN 978-0-547-16702-2.

[3] George B. Thomas, Maurice D. Weir, Joel Hass. Thomas' Calculus: Early Transcendentals (12th izd.). Addison-Wesley, 2010. ISBN 978-0-321-58876-0.

[1]

[2]

[3]