Literatūras kritika
Literatūras kritika jeb literatūrkritika ir praktiska humanitāra disciplīna, kas pēta, analizē, interpretē, arī vērtē literatūru, īpaši pievēršoties aktuālajai literatūrai un aktuālajiem literatūras procesiem. Var sacīt, ka literatūras kritika pēta literatūru sinhronā aspektā, diahrono aspektu atstājot literatūras vēsturei. Latvijas tradīcijā literatūras kritika tiek uzskatīta par vienu no literatūrzinātnes apakšnozarēm. Literatūras kritika ir ļoti cieši saistīta ar literatūras teoriju (angļvalodīgajā tradīcijā tās dažkārt pat netiek šķirtas).
Literatūras kritika ir ļoti daudzveidīga. Iespējams izdalīt vairākus literatūras kritikas pamatveidus - akadēmisko, publicistisko, māksliniecisko u.c. Pirmo veido izteikti zinātniska rakstura pētījumi un publikācijas lielākoties specifiskos izdevumos, otrajam raksturīgs populārzinātniskums, esejiskums, vēršanās pie t.s. "vienkāršā lasītāja", savukārt trešais veids pats jau robežojas ar literatūru - to bieži vien pārstāv rakstnieki. Izplatītākās literatūras kritikas formas ir recenzija un eseja.
Vēsture labot šo sadaļu
Antīkā un viduslaiku literatūras kritika labot šo sadaļu
Literatūras kritika savā ziņā pastāvējusi līdzās literatūrai jau gandrīz kopš tās pirmsākumiem. Ar 4. gadsimtu pirms mūsu ēras. datējams sengrieķu filozofa Aristoteļa darbs "Poētika", kurā aprakstītas dažādu literatūras veidu un žanru īpatnības, kā arī kritiski aplūkoti dažādi literāri darbi. "Poētikā" lietoti tādi vēlāk un vēl arī mūsdienās ļoti nozīmīgi jēdzieni kā mimēze un katarse. Šis Aristoteļa darbs uzlūkojams ne tikai par literatūras kritikas, bet arī - un, iespējams, daudz lielākā mērā - literatūras teorijas aizsākumu. Aristotelis atzinīgi vērtē literatūras kā tādas pastāvēšanu, kamēr cits ļoti nozīmīgs sengrieķu filozofs - Platons vērtē literatūru un mākslu vispār kā sociāli bīstamu nodarbi, kā īstenās realitātes atdarinājuma atdarinājumu. Saskaņā ar Platona uzskatiem literatūra ir realitātes izkropļošana, lai gan principā tās pastāvēšana ir pieļaujama, ja vien tā tiek kontrolētam cenzēta un lietota propagandas nolūkos (skat. rakstu par Platona dialogu "Valsts").
Vēlāk antīkajā laikmetā un viduslaikos literatūras pētniecība lielā mērā pievērsās reliģiskiem tekstiem, un izveidojās hermeneitika un ekseģēze. Vēlāk šī tradīcija spēcīgi ietekmēja arī laicīga rakstura tekstu pētniecību.
Antīkās tradīcijas ietekme: literatūras kritika renesanses laikmetā un klasicismā labot šo sadaļu
Renesanses laikā literatūras kritikā tika attīstītas antīkās tradīcijas idejas par formas un satura vienotību. Šajā laikā ļoti lielu ietekmi ieguva dažādu antīkās literatūras tekstu jaunatklāšana, tāpat liela nozīme bija Džordžo Valas Aristoteļa "Poētikas" tulkojumam latīņu valodā. Šim Aristoteļa darbam un dažādiem tā komentāriem (piemēram, Lodoviko Kastelvetro) bija ļoti liela ietekme uz literatūras kritiku vismaz līdz 18. gadsimtā. Klasicisma laikmetā īpašs uzsvars tika likts uz normatīvismu un žanru hierarhijas ievērošanu. Lielu ietekmi ieguva romiešu dzejnieka Horācija poēma "Dzejas māksla".
Skatīt arī labot šo sadaļu
 | Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |