Lingua franca
Lingua franca (no latīņu valodas — 'franku mēle') ir valodniecībā lietots apzīmējums starptautu saziņas valodai etniski jauktos apgabalos. Tā parasti ir kādas valodas vienkāršota forma, kas adaptējusi vairāku citu valodu vai dialektu iezīmes. Kā lingua franca dažādos vēstures posmos Eiropā kalpoja grieķu, latīņu, franču, angļu valoda. Citos reģionos kā vienkāršota starptautu valoda lietota arī ķīniešu (Tālajos Austrumos), sanskrits (Dienvidāzijā), arābu (Tuvajos Austrumos), svahili (Austrumāfrikā), spāņu un portugāļu (Latīņamerikā), krievu (bijušā Austrumu bloka valstīs) un daudzas citas valodas. Mūsdienās pasaules lingua franca ir angļu valoda.
.svg)
Izcelsme labot šo sadaļu
Iespējams, ka sākotnēji par „franku mēli“ dēvēja saziņas valodu, ko lietoja bijušās Romas impērijas teritorijā apmetušās barbaru tautas.[nepieciešama atsauce] Vēlajos viduslaikos un Renesanses laikmetā to attiecināja arī uz saziņas valodu, ko satiksmē ar krustnešiem, Venēcijas un Dženovas tirgotājiem lietoja Vidusjūras baseina neromāņu valodās runājošie, latīņu valodai piejaucot arābu, grieķu, turku un citas izcelsmes vārdus.[1] Vārds lingua franca pirmo reizi rakstos lietots 1678. gadā.
Vēl agrāk starptautu saziņas valodai tika lietots grieķu apzīmējums koinē (grieķu: Κοινή — 'kopējs'), kas cēlies no antīkā laikmeta apzīmējuma saziņas valodai, ko lietoja Maķedonijas Aleksandra armijas dažādu tautību karavīri. Helēnisma laikā koine kļuva par dominējošo saziņas valodu Tuvajos Austrumos.[2]