Vikipēdija

Latvijas krievu vēsture

Latvijas krievu vēsture ir daļa no Latvijas vēstures par Latvijas krievu etniskās kopienas veidošanos vairākos imigrācijas viļņos daudzu gadsimtu gaitā.

B.F.Rastrelli projektētā krievu pareizticīgā baznīca Jelgavā (18. gadsimts).

Senie laiki labot šo sadaļu

Etnonīmam „krievi” latviešu valodā ir sena izcelsme. Tas radies no latgaļu kontaktiem ar Polockas krivičiem, vēlāk tā lietojums tika paplašināts un ar to varēja apzīmēt gan Novgorodas slovēņus, gan tirgotājus no Vitebskas un Pleskavas. Daugavas ūdensceļš tirdzniecībai izmantots jau no aizvēstures, un to lietoja gan tirgotāji no Rietumiem, gan Austrumiem. Izveidojoties Rīgas pilsētai, tajā savas "sētas" izveidoja arī svešzemju tirgotāji, tai skaitā arī krievi no austrumslāvu kņazistēm. Biežāk par krieviem latviešu folklorā tiek pieminēti vienīgi kopš 13. gadsimta šeit pastāvīgi dzīvojošie vācieši. Krišjāņa Barona savāktajās „Dainās” ir 496 tautas dziesmu varianti, kuros pieminēti krievi. Folkloras krātuves materiālos ir 916 šādu gadījumu. Maz šādu dziesmu pierakstīts Kurzemē, vairāk Vidzemē (Rīgā un Madonā), bet visvairāk — Latgalē, kur atradās robeža ar slāviem un kur vienmēr bijis vairāk ieceļotāju no austrumiem.

Viduslaiki labot šo sadaļu

XIII gs. Rīgas rāte izdeva likumu, ka "katram latīņu cilvēkam ir brīvs ceļš no Gotlandes līdz Smoļenskai bez muitas. Tā pati tiesība ir krievam no Smoļenskas līdz Gotlandei". Krievu tirgotāju sēta atradusies mūsdienu Aldaru ielā (agrāk Krievu iela), kur no tās saglabājies nams Nr.11.[1] Pirmās ziņas par lielāku senkrievu kopienu vismaz vairāku simtu kopskaitā pašreizējās Latvijas teritorijā ir kopš XV gs. kad ar strūgām un plostiem ik vasaru pa Daugavu lejup devās simtiem tirgotāju un amatnieku no Polockas un Vitebskas, lai rudenī dotos atpakaļ. Slāvu tirgotāju vajadzībām tika iekārtoti pareizticīgo dievnami, ir zināmas vairākas pastāvīgas slāvu tirgotāju un plostnieku apmetnes Daugavas krastos un Rīgā, kur pastāvēja īpaša cunfte un jauns — krievu krāmu bodnieku — amats. Izveidojās neliela slāvu tirgotāju kolonija. Pastāvēja arī sauszemes ceļi tirdznieciskiem sakariem ar austrumu kaimiņiem, piemēram, Alūksnes tirdzniecības ceļš, kas gāja gar Gauju. Arī Cēsīs un Alūksnē parādījās pareizticīgo baznīcas tirgotāju vajadzību apmierināšanai. Maskavas cariste, aizsākot Livonijas karu, par oficiālo iemeslu minēja krievu tirgotāju tiesību ierobežošanu Livonijas zemēs. Edgars Dunsdorfs norāda, ka 16. gadsimtā pagastu dokumentos parādās slāvu uzvārdi.

Jaunie laiki labot šo sadaļu

 
Tiskādu vecticībnieku baznīca Rēzeknes novadā.

Visi Latvijas vēsturnieki, kas mēģinājuši noteikt slāvu (krievu) skaitu senlatviešu novados vai viduslaiku Livonijā, uzsver, ka tie var būt tikai aptuveni aprēķini, jo par statistiku var runāt, tikai sākot ar 18. gadsimtu. B.Brežgo veiktie Latgales muižu inventāru un zemju mērīšanas apraksti ļāva viņam secināt, ka pirmie krievu un baltkrievu zemnieki tur parādījās ap 1695. gadu. Lielākā skaitā no migrācija austrumiem sākās pēc 1667. gada Nikona reformas, kad glābjoties no vajāšanām, Latgalē un Rīgā apmetās lielāks skaits vecticībnieku bēgļu no Maskavijas. Vecticībnieki bija vēlami, jo viņi bija strādīgi, godīgi un darbīgi, viņi veidoja ap sevi saticīgu vidi. Ieceļotāji pārstāvēja vecticībnieku bezpriesterības atzara sekotājus no Pleskavas un Novgorodas areāla. Viņu masveidīgā ienākšana un sekmīga iesakņošanās Latvijā izskaidrojama ar vairāku cēloņu sakritību. Galvenais pārvietošanās, faktiski bēgšanas, cēlonis bija vecticības niknā vajāšana Krievijā pēc 1666.—1667. gada baznīcas reformas. Šurp bēgšanas viļņi bijuši divi: 17. gadsimta 60.—90. gadi un pēc tam vēl Pētera I valdīšanas laikā, kad bija vērojama krievu zemnieku bēgšanas stihija no dzimtbūšanas smaguma. Viņi atbēga uz Latviju izdevīgā brīdī, kad Latgales poļu muižnieku saimniecības pēc postošiem kariem cieta no darbaspēka trūkuma. Vecticībnieki savās apmešanās vietās ātri cēla savus dievnamus: 1659. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē, bet 1660. gadā — Daugavpils apkārtnē Liginišku ciemā. Pamatnodarbes bija tirdzniecība (strūgu īpašnieki un strūdzinieki), kā arī sakņkopība Pierīgā (sākot no 18. gadsimta vidus ik gadu Jaroslavļas guberņas janvāra beigās Rīgā ieradās sakņu audzētāji, kas rudenī devās atpakaļ, taču daļa palika uz pastāvīgu dzīvi). Apmetoties Rīgas priekšpilsētās (lielāko tiesu t.s. "Maskavas forštatē" - mūsd. Latgales priekšpilsētā) līdzi nāca arī tradicionālie ādu ģērētāju, kažoku šuvēju, skārdnieku un varkaļu amati, bet, attīstoties rūpniecībai, arī stikla pūtēji un porcelāna apstrādātāji - fabriku īpašnieki, lai nevajadzētu strādniekus algot, ieveda dzimtcilvēkus no savām muižām Iekškrievijā.[2] 1772. gadā no 170 000 Latgales iedzīvotāju visos trijos tās apriņķos varēja būt 12 000 vecticībnieku.

Būdami norūdīti dzīves grūtībās, strādīgi un nelietodami alkoholu, vecticībnieki kļuva pazīstami kā labi un apzinīgi strādnieki un viņus labprāt pieņēma darbā gan laukos, gan pilsētā. Ticība prasīja no viņiem gandrīz vai askētisku dzīvesveidu, pašu iniciatīva un enerģija pavēra plašākas iespējas ieguldīt uzkrājumus tirdzniecībā, pēc tam — rūpniecībā. Visai aktīva bija arī sabiedriskā dzīve. Kopš 18. gadsimta vidus Rīgā Grebenščikova vecticībnieku draudze veidoja krievu izglītības un labdarības iestāžu tīklu: nespējnieku, bāreņu un atradeņu patversmes, patversmi trūcīgajiem bērniem, skolas (pirms Otrā pasaules kara Rīgas pilsēta no draudzes pārņēma 5 krievu un 1 baltkrievu skolu). 19. gadsimtā šai draudzei Rīgā bija plaša bibliotēka, koris, senatnes pētītāju biedrība, kas izdeva savu žurnālu.

Jaunākie laiki labot šo sadaļu

 
Nikolajs Loskis, 1870. gadā Daugavpilī dzimis filozofs.
 
19. gadsimta otrajā pusē Rēzeknes rajona Jekimānu sādžā celta un 1920. gadā daļēji pārbūvēta Latgales krievu zemnieku māja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
 
1930. gados Rogovkā, Latgalē celta krievu pareizticīgo baznīca Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Pēc Baltijas zemju pievienošanas Krievijas Impērijai Latvijā ieradās ievērojams skaits valsts pārvaldes aparāta ierēdņu no Iekškrievijas. 18. gadsimtā Latvijas krievi pārsvarā dzīvoja Latgalē (galvenokārt vecticībnieki) un Rīgā. Latgalē krievu skaits pakāpeniski pieauga, ieceļoja arī pareizticīgie krievu zemnieki un baltkrievi. Simts gados pēc vecticībnieku ieceļošanas sākuma viņu skaits ir 12 000 (1772. gadā), vēl pēc dažiem gadu desmitiem, bet pirms dzimtbūšanas atcelšanas — 21 000. 18. gadsimta beigās Rīgas iedzīvotāju skaits bija ap 19 500, to vidū bija 8729 (45%) vācieši, 6236 (33%) latvieši, 2464 (13%) krievi un 1621 (8%) poļi. 1728. gadā tika legalizēts krievu sīktirgotāju-bodnieku stāvoklis. Rīgas namnieku sarakstos parādījās krievu uzvārdi. Krievu tirgotāji bija ieradušies no Vjazmas, Brjanskas u.c. vietām. Gadsimta beigās Rīgā bija ap 100 turīgu krievu tirgotāju. Krievi visbiežāk bija namdari, maiznieki, kurpnieki, par amatniekiem kļuva izdienējušie zaldāti. Krievu tirgotāji bija uzņēmīgi un ieguldīja savus kapitālus pirmo manufaktūru veidošanā, par strādniekiem iesaistot atlaistos zemniekus. Krievu tiesības Rīgā tika ierobežotas: viņiem nebija pilsētnieku statusa, viņi nedrīkstēja nodarboties ar ārējo tirdzniecību, viņiem nedrīkstēja piederēt māja pilsētas robežās, ar sīktirdzniecību varēja nodarboties tikai krieviem atļautajā „krievu tirgū”. Viņi, tāpat kā latvieši, nebija pārstāvēti pilsētas pašvaldībā. Pirmais teatralizētais uzvedums krievu valodā Rīgā notika 1798. gadā, kad Pēterburgas galma teātris izrādīja Mihaila Sokolovska komisko operu „Dzirnavnieks — burvis”. Pirmā krievu avīze Rīgā „Rossijskoje ježeņedeļnoje izdaņije” ("Krievijas nedēļas izdevums") sāka iznākt 1816. gadā, taču drīz tās izdošanu pārtrauca. 1789. gadā Turgeņeva un Gogoļa ielas rajonā (tagadējā Vilhelma Purvīša un Emīlijas Benjamiņas ielas rajonā) sāka darboties Katrīnas skola — pirmā krievu skola. Pēterburgas senāts savos ukazos vairākkārt prasīja mācīt skolās krievu valodu, ko sāka darīt 1788. gadā Jēkaba skolā un citās skolās. To mācīja kā priekšmetu pēc M. Lomonosova sarakstītās gramatikas. Alūksnes mācītājs Ernests Gliks izveidoja krievu valodas mācību grāmatu vecticībnieku bērniem.

Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā 1861. gadā krievu ieceļošanu paātrināja: 1897. gada tautskaitē krievu valodu par dzimto Latvijas teritorijā atzina 155 000 cilvēku, no tiem 65 000 bija vecticības piekritēji. No iedzīvotāju kopskaita krievi, ukraiņi un baltkrievi bija 12%,[3] 1920. g. — 5,9% krievu, 4,3 % baltkrievu,[4] 1935. g. — 8,8% krievu, 1,4% baltkrievu. No 1811. gada līdz 1914. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits pieauga 17 reizes. 1897. gadā krievu skaits Latvijā pieauga līdz 171 000. 77 000 krievu dzīvoja Latgalē, 68 000 — Vidzemē, 26 000 Kurzemē un Zemgalē.[5] Lielajās Latvijas pilsētās krievu īpatsvars pieauga no 11,4% līdz 27%, taču šajos rādītājos tika ieskaitītas arī militārpersonas. Krievu civiliedzīvotāju skaits pilsētās bija mazāks: no 5,3% līdz 19,7%, un tie bija galvenokārt peļņā atbraukušie vīrieši. 19. gadsimta pirmajā pusē krievu īpašnieki savos uzņēmumos aicināja darbaspēku no Smoļenskas, Rjazaņas, Maskavas guberņas. Tā, piemēram, Sidors Kuzņecovs 1812. gadā atvēra Kuzņecova porcelāna fabriku un sākotnēji strādnieki tika aicināti no Krievijas. Krievu strādnieki bija nodarbināti galvenokārt nozarēs, kurās vajadzēja mazāk kvalificētu darbu, piemēram, celtniecībā, kokvilnas un ziepju ražošanā. Tas izveidojās tā arī tāpēc, ka krievu rūpnieki, orientējoties uz iekšējo tirgu, neriskēja konkurēt ar spēcīgo vācbaltiešu un vācu uzņēmēju korporāciju.

Krievu sabiedriskā dzīve 19. gadsimta pirmajā pusē vēl bija samērā neaktīva. Krievu vietējai birokrātijai un militāro aprindu pārstāvjiem interese par kultūru bija vāja, pilsētu dzīvē dominēja vācu kultūra. Ķeizara Aleksandra II reformu laikā tika īstenotas nozīmīgas pilsētu pašvaldības reformas, un krievi ieguva iespēju ievēlēt tajās savus pārstāvjus. 1860. gados sāka veidoties krievu sabiedriskās organizācijas: Krievu labdarības biedrība 1863. gadā; dziedāšanas biedrības „Bajan” un „Lado”; akciju sabiedrība „Uļej” 1864. gadā; Krievu amatnieku artelis 1868. gadā. Paliekoša vēsturiska nozīme bija Rīgas Krievu teātra nodibināšanai 1883. gadā. Avīze „Rižskij vestņik” (1869—1916) veidoja ietekmīgās Rīgas krievu sabiedrības viedokļus par krievu vietu Baltijā, latviešu un krievu attiecībām u.c. 1868. gadā tika nodibināta Aleksandra vīriešu ģimnāzija un Lomonosova sieviešu ģimnāzija. Rīgas krievu vidē ienāca ģimnāziju skolotāji un direktori, avīžu izdevēji un redaktori, kuri bija gan ieinteresēti krievu sabiedrības kultūras interešu paplašināšanā, gan arī spējīgi to darīt: M.Želtovs, B.Šafranskis, M.Jordans, I.Šutovs u.c. Krievu īpatsvara pieaugumu veicināja arī valdības īstenotā pārkrievošanas politika, piemēram, Jelgavas ģimnāzijā 1879.—1896. gados četras reizes pieauga krievu skolēnu skaits un divas reizes samazinājās latviešu skolēnu skaits. Rūpniecības pacēluma gados, īpaši strauji 1907.—1909. gadā, Rīgā ieplūda ap 30 000 strādnieku. 20. gadsimta sākumā tā bija sadalījusies sociālās grupās, kas pārstāvēja buržuāziju, ierēdniecību, algotos strādniekus, zemniekus un inteliģenci. Krievu preses atšķirīgie virzieni veidoja krievu masu apziņas stereotipus, darbojās krievu politiskās partijas. 1905. gada revolūcijas priekšvakarā Rīgas domē bija pārstāvēti 10 krievi, kas aptuveni atbilda turīgo krievu namnieku īpatsvaram Rīgas pilsētā.

Latvijas Republikā labot šo sadaļu

Pēc Pirmā pasaules kara labot šo sadaļu

 
Meletija Kaļistratova nams, tagad Daugavpils krievu kultūras centrs.

Impēriskās politikas galvenie paudēji un atbalstītāji (cariskās ierēdniecības aparāts, militāro un garīdzniecības aprindu augšslānis u.c.) Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā pameta Latvijas teritoriju. Krasi samazinājās rūpniecības strādnieku, un arī krievu strādnieku, skaits vispār. Evakuācijas un bēgļu gaitu dēļ pēc kara Rīgas krievu iedzīvotāju skaits samazinājās par 70 000. Palika tie, kas dzīvoja šeit jau sen un ilgstoši — krievu zemnieki Latgalē, Rīgas un citu pilsētu krievu vidusslānis. Brīvības cīņās 50 krievi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.

Kaut arī skaitliski krievi bija Latvijas vislielākā minoritāte, krievu potenciāls jāatzīst par pieticīgu, salīdzinājumā ar citām minoritātēm — vāciešiem, ebrejiem. 1920. gadā krievu bija 134746 cilvēki, bet 1935. gadā — 206499 (10,59% no iedzīvotāju kopskaita). Krievu skaita strauju pieaugumu izskaidro bēgļu atgriešanās, emigrantu plūsma no Padomju Krievijas, krievisko Abrenes novada pagastu pievienošana un daudzbērnu ģimeņu lielais īpatsvars. Absolūtais krievu vairums tolaik bija Latvijā dzimušie cilvēki, kopumā 89,44%, bet Latgalē — 95,21%. Lielākā krievu daļa dzīvoja Latgalē (74,56%) un bija nodarbināti lauksaimniecībā. Daži Latgales pagasti (Maļinovas, Rundānu) bija izteikti krieviski. Rīgā 1935. gadā dzīvoja 28 346 krievi (tikai 7% no pilsētas iedzīvotāju skaita). Salīdzinājumā ar pirmskara periodu, bija pazeminājies krievu izglītības līmenis, tikai 42% vīriešu un 28% sieviešu prata lasīt un rakstīt. 1930. gadā tikai 18,85% Latvijas krievu zināja latviešu valodu (Daugavpilī — 16%, Abrenē — vēl mazāk), toties Rīgā — 50%. Krievu izglītības līmenis un nodarbinātības specifika izskaidro, kāpēc šajā periodā krievi nevarēja pretendēt uz nozīmīgu lomu ekonomikā un politikā. Vislielākais krievu daudzums bija Latgales zemnieki ar nelieliem zemes īpašumiem. 60% zemnieku īpašumi bija zemes gabali mazāki par 10 hektāriem. Rūpniecībā bija nodarbināti 11,1% krievu (26 313 cilvēku), 2,6% — tirdzniecībā, 3% — transporta un sakaru jomā, tikai 1,6% bija kultūras un izglītības darbinieki un brīvo profesiju pārstāvji.

Latvijas Satversmes sapulces gatavošanas laikā krievi vēl nebija politiski strukturēti, tomēr viņi bija pārstāvēti gan Latvijas Tautas padomē, gan arī Satversmes sapulcē. Ar laiku izveidojās vairākas krievu politiskās partijas (pilnīgi strukturētas bija 5 krievu partijas). Visās četrās Latvijas Saeimās krievi veidoja savas frakcijas. Vecticībnieku un pareizticīgo vēlētājus pārstāvēja atsevišķas frakcijas. Krievu sabiedrības pārstāvju skaits Latvijas likumdošanas institūcijā svārstījās no 3 līdz 6 deputātiem. 3. un 4. Saeimā krieviem bija pa 6 deputātiem. Kā aktīvus krievu politiķus sevi pieteica N.Berežanskis, A.Bočagovs, V.Presakovs, J.Pommers, M.Kaļistratovs, L.Špoņanskis, V.Trofimovs. Krievu politiķiem tika piešķirti arī atzīstami amati — 1931. gadā par ministru kuva ārsts Vladimirs Trofimovs, par zemkopības ministra biedru iecēla L.Špoņanski, M.Kaļistratovs tika ievēlēts 3. Saeimas Prezidijā. Minoritāšu pārstāvji Saeimā visvairāk atbalstīja Zemnieku savienību (krievu deputāti uzskatīja, ka tā neizcēlās ar pretkrievisku attieksmi). 1925. gadā izvēloties valsts prezidentu, minoritāšu deputāti Saeimā atbalstīja J.Čakstes un nevis sociāldemokrāta Raiņa kandidatūru, t.i. deva priekšroku centriskai un nevis kreisai politiskai pozīcijai. Visās četrās Saeimās krievu deputāti runāja krieviski. Kad valstī sākās pārmaiņas (K. Ulmaņa ierosinātā Satversmes reforma 1933. gadā, K. Ulmaņa jaunās valdības izvirzīšana 1934. gada pavasarī), minoritāšu deputāti tās atbalstīja, tātad faktiski piedalījās autoritārā režīma nodibināšanā. Taču mazspēcīga bija krievu ekonomiskā darbība, jo viņu kapitāli bija pieticīgi, un tas noteica iespējas. Krievu iedzīvotāju lielākā daļa — gandrīz 80% — nodarbojās ar lauksaimniecību vismazāk attīstītajā Latvijas reģionā — Latgalē. Viņu īpašumi bija nelieli, tie bija pašnodarbinātie zemnieki, kas plaši izmantoja savu bērnu darbu. Viņu virzīšanos augšup pa sociālajām kāpnēm bremzēja zemais izglītības līmenis, tāpēc viņi arī nebija sociāli mobili, netiecās pēc augstiem amatiem. Kultūras dzīvē krievu minoritāte sevi apliecināja pārliecinošāk: starpkaru posmā tā izveidojās kā daudzveidīga darbība ar krievu skolu tīklu, desmitiem dažādu biedrību, savu presi un teātriem. Tiesa, šī pilnvērtīgā kultūras dzīve skāra galvenokārt izglītotos pilsētu iedzīvotājus, visvairāk Rīgā. Paši krievu iedzīvotāji saskatīja vājās vietas šajā jomā — maz bija krievu studentu Latvijas Universitātē, netika izveidota Krievu valodas un literatūras katedra LU Filoloģijas fakultātē, bija grūtības ar skolotāju sagatavošanu krievu skolām. Saskaņā ar valsts likumu „Par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā”, bija izveidots skolu tīkls ar krievu mācību valodu: 124 pamatskolas 1919./20. mācību gadā un 236 pamatskolas 1933./34. mācību gadā. Tajos pašos gados bija 12 krievu vidusskolas, vēlāk to skaits tika samazināts līdz 10 vidusskolām, 1939./40. mācību gadā darbojās vairs tikai divas krievu vidusskolas. Krievu skolas veica divus galvenos uzdevumus: palīdzēja krievu jaunatnei iepazīt krievu kultūru un saglabāt nacionālās saknes, kā arī sniedza zināšanas, kas veicināja viņu integrēšanos latviskajā vidē. Piemēram, no Lomonosova ģimnāzijas Rīgā nāk tādi ievērojami krievu kultūras pārstāvji kā filologi Marija Semjonova un Vladimirs Mirskis, skulptors Ļevs Bukovskis, gleznotājs Jevgeņijs Kļimovs, dziedātāji Aleksandrs Daškovs un Aleksandrs Viļumanis, balerīna Valērija Riekstiņa un citi. Krieviem Latvijā bija bagātīga prese: avīzes un žurnāli — izklaidējošie un informējošie par kultūras dzīvi un profesionālo darbību, kā arī reliģiskie izdevumi. Centrā neapšaubāmi atradās avīze „Segodņa”, kas kļuva par vienu no spilgtākajām parādībām krievu kultūras dzīvē ārpus Krievijas. Publikāciju autori bija spilgtas personības no visas krievu emigrācijas: M. Aldanovs, I. Buins, A. Averčenko, K. Bamonts, P. Piskis u.c. Ar biedrību lielo skaitu krievu iedzīvotāji kompensēja mazo aktivitāti politiskajā dzīvē. Tās bija ar kultūru un izglītību saistītās biedrības Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Jēkabpilī. Tika izveidotas arī labdarības, sporta, reliģiskās, zinātnes un citas biedrības. 1940. gadā padomju režīms slēdza 58 krievu biedrības. Garīgi izglītojošu un pētniecisku darbību veica „Krievu senatnes cienītāju pulciņš” Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzē. Arheogrāfs un pedagogs Ivans Zavoloko (vairāku grāmatu un publikāciju autors) sāka izdot žurnālu „Rodnaja starina” (1927—1933). Tika vākti un izstudēti seni rokraksti, senās hronikas. Pastāvēja arī krievu sporta biedrības (Sokol), profesionālās (krievu ārstu, krievu skolotāju), labdarības, krājaizdevu kases un citas biedrības. Latvijas varas iestādes īpaši uzmanīja no Padomju Krievijas ienākušo bēgļu — emigrantu dibinātās organizācijas (pēc Politiskās pārvaldes ziņām Latvijā bija ap 20 000 tādu krievu emigrantu, bet daļa varēja būt aizceļojusi tālāk). Krievu nansenistu bija tikai 4 500, tātad daudziem bija vecās Krievijas Impērijas pases. Latvijas krievu kultūras un intelektuālajā dzīvē šajā posmā izcēlās zinātnieki vēsturnieki Roberts Vipers un Boriss Vipers, jurists Vasilijs Sinaiskis, mākslinieki N.Bogdanovs-Beskis un S.Vinogradovs, literāti Irina Saburova un Igors Činnovs, Nacionālās operas balerīna A.Fjodorova. Rīgu bieži apmeklēja un lasīja šeit lekcijas pazīstamie krievu filozofi N.Berdjajevs un Z.Iļjins, viesojās Nobela prēmijas laureāts rakstnieks Ivans Buņins, koncertēja F.Šaļapins, L.Sobinovs, A.Vertinskis.

Latvijas krievu integrācijas procesu ietekmēja K.Ulmaņa apvērsums 1934. gadā un pēc tam uzņemtais etniskās politikas kurss uz pārlatviskošanu. Minoritāšu skolu autonomija tika likvidēta pēc 1934. gada 12. jūlijā pieņemtā jaunā izglītības likuma. Minoritāšu skolas vēl saglabājās (to skaits gan samazinājās), bet tās tika pakļautas Izglītības ministrijas vispārīgai vadībai. 1935. gadā pieņemtie noteikumi ierobežoja vecāku izvēli: bērniem no krievu un latviešu jauktajām ģimenēm piespiedu kārtā bija jāmācās tikai latviešu skolās. Krievu jaunatnes neapmierinātību radīja arī valdības kurss uz minoritāšu karjeras iespēju — studijām augstskolās, amatu iegūšanā valsts pārvaldē, pašvaldībās vai armijā — ierobežošanu. Latgales un sevišķi pierobežas krievu zemnieku nemieru radīja valdības ierobežojumi un pat aizliegumi nekustamā īpašuma iegūšanā.

Pēc Otrā pasaules kara labot šo sadaļu

Krievu skaita īpatsvars ievērojami mainījās pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara. Padomju totalitārisma laika represijās krievi zaudēja savu intelektuālo eliti, kas bija izveidojusies iepriekšējos gadu desmitos. Paši pirmie cieta mācītāji, tad — žurnālisti, skolotāji, skolu direktori, juristi. Terora upuru sarakstā ir krievu avīzes „Segodņa” līdzstrādnieki P.Piskis, M.Milruda (miris Karagandā), Jurijs Galičs, kas Pirmā pasaules karā bija ieguvis ģenerāļa pakāpi un Latvijā bija pazīstams kā dzejnieks un avīzes „Segodņa” autors. Daugavpils cietumā 1941. gadā nošauts dedzīgs krievu interešu aizstāvis LR Saeimā vecticībnieks M.Kaļistratovs. Pie Baltezera nošauts 4. Saeimas deputāts S.Trofimovs. Vecticībnieks arheogrāfs Ivans Zavoloko 17 gadus pavadīja ieslodzījumā, tur kļuva par invalīdu, zaudējot kāju. Industrializācijas politikas ietvaros uz LPSR lielā skaitā imigrēja krievu un citu tautību strādnieki no citiem PSRS reģioniem. Jau 1959. gada tautas skaitīšana parādīja, ka krievu īpatsvars iedzīvotāju vidū bija audzis no 8,8% līdz 26,6%. Šo iekšējo imigrāciju dažādos veidos stimulēja arī valsts vara, piešķirot ieceļotājiem dažādas sadzīviskas priekšrocības, piemēram, izveidojot skolu tīklu, kur mācību valoda bija krievu valoda (citu mazākumtautību skolas pēc PSRS veiktās okupācijas bija likvidētas), masveidā ceļot bērnudārzus, kas bija paredzēti tikai krievu valodā runājošiem bērniem, piešķirot ārpus kārtas dzīvokļus, dodot krievu valodā runājošiem priekšroku kandidējot uz augstākiem amatiem u.tml.[6] Migrācijas process bijis viļņveidīgs: ļoti straujš 50.—60. gados, 70. gados migrācijas saldo samazinās, bet 80. gadu vidū atkal pieauga. Migrācijai uz Latviju bija rotējošs raksturs. Katru gadu Latvijā iebrauca tūkstošiem cilvēku - no kuriem liela daļa bija krievi, - bet tūkstoši to arī atstāja. Tas negatīvi ietekmēja iebraucēju adaptācijas spējas, bremzēja intereses veidošanos par Latvijas dabu un kultūru. Pēc demogrāfu aplēsēm — kopš Otrā pasaules kara beigām galīgais migrācijas pieaugums Latvijā bija apmēram 700 000 (tie ir visaugstākie migrācijas rādītāji ne vien PSRS, bet arī visā Eiropā). Imigrantu sociāli profesionālo sastāvu nopietni klasificējis Maskavas sociologs Renalds Simonjans (Cимонян): tikai 8—9% varēja būt vecie iedzīvotāji (to vidū vecticībnieki), 1,5—2% veidoja ar Latviju ciešāk saistītā humanitārā inteliģence, 5—6% bijuši kvalificētie speciālisti — uzaicināti vai sadalīti pēc augstskolu beigšanas, vēl 7—8% varēja būt kvalificētie strādnieki, kuri bija pieprasīti uz lēmumos ar jaunām tehnoloģijām, tad sekoja bija mazkvalificētā iebraucēju masa ar zemu statusu — 30—40% militārie darbinieki, atvaļinātie virsnieki, arī demobilizētie zaldāti, kas nevēlējās atgriezties mājās un smagi strādāt kolhozos. Politiski ietekmīgas bija divas ieceļotāju grupas: nomenklatūrai piederīgie un militārais personāls. Uz Latviju tika atsūtīti 60—80 tūkstoši partijas, padomju un saimniecisko darbinieku. Ļoti liela krievu daļa — vairāk nekā trešdaļa (37%) — bija nodarbināta rūpniecībā, viņiem nebija politiskas ietekmes. Krievu ieceļotāju vājums bija humanitārās inteliģences trūkums, tikai 2,5% krievu bija nodarbināti kultūras un izglītības sfērās. Birokrātijas rokās krievu valoda kļuva par rusifikācijas instrumentu. Visa infrastruktūra: izglītības iestādes no bērnudārziem līdz krievu plūsmām augstskolās, prese, kultūras dzīve tika pielāgota iebraucēju vajadzībām. 40% avīžu iznāca krievu valodā, 1989. gadā bija 205 skolas ar krievu mācību valodu. Krievi pilsētās arī uzvedās kā dominējošais etnoss, jo viņu vide bija pašpietiekama. No vienas puses, krieviem bija pieejama bagātīga un vispusīga infrastruktūra krievu valodā un nodrošināta ievērojama loma LPSR ekonomiskajā dzīvē un pārvaldē. Taču netika piedāvāta nekāda formula krievu kā nacionālās grupas eksistencei. Krievu nacionālo skolu aizstāja padomiskā, krievvalodīgā mācīšana un politizēta kultūra, krievi bija spiesti identificēties ar padomju dzīvesveidu un unificēto padomju kultūru. Bija krievu inteliģences grupa, kas bija satuvinājusies ar latviešu kultūru — rakstnieki, redaktori, tulkotāji, mākslas darbinieki. Raksturīgs piemērs — dramaturgs Vladlens Dozorcevs u.c. Vislielākais krievu īpatsvars un skaits Latvijā tika fiksēts 1989. gada tautskaitē — 34%, jeb 905 515 cilvēku.

Atmodas laikā 80.-90. gadu mijā daudzi krievu rakstnieki un žurnālisti kļuva par Latvijas Tautas frontes atbalstītājiem. A.Macevs, L.Azarova, M.Kosteņecka, R.Dobrovenskis, V.Dozorcevs, A.Grigorjevs, J.Abizovs un citi nostājās neatkarīgās Latvijas atjaunotāju pusē. LTF domē iegāja V.Dozorcevs, M.Kosteņecka, V.Stešenko. A.Grigorjevs rediģēja LTF avīzi „Atmoda”, kas tika dublēta arī krievu valodā. Šī krievu inteliģences grupa atradās nesamierināmā opozīcijā tā saucamajai Darbaļaužu internacionālajai frontei (Interfrontei), kas bija PSKP spēku balsts Latvijā.

Mūsdienās labot šo sadaļu

Pēc Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas krievu skaits samazinājās (repatriācija, emigrācija, dabiskais sarukums), taču tie joprojām ir Latvijā skaitliski lielākā mazākumtautība: pēc 2011. gada tautas skaitīšanas provizoriskiem datiem, LR dzīvoja 556 422 krievi (26,9% no iedzīvotāju kopskaita).[7] Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem absolūti lielākā daļa no viņiem bija Latvijas pilsoņi, tikai 34,6 % bija nepilsoņi.[8]

Lielākā daļa krievu Latvijā dzīvo pilsētās (izņemot Latgali, kur daudzi krievi dzīvo arī laukos). Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā iezīmējas divas tendences Latvijas krievu identitātes attīstībā - pirmkārt, integrācija latviešu politiskajā nācijā, otrkārt - atsevišķas krievvalodīgo kopienas veidošana, kas "vēlas organizēt krievu kopienas pašpārvaldi, demokrātiskas vēlēšanas, kas tai došot lielākas pilnvaras sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, Eiropas un citām starptautiskām organizācijām."[9] Tas visumā atbilst "Krievijas tautiešu politikas" prioritātei aizstāvēt krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības un nostiprināt krievu valodas un kultūras telpu Latvijā, kas ir nepieciešami Krievijas ārpolitisko interešu sasniegšanai. Latvijas Drošības policijas 2011. gada darbības pārskatā teikts, ka "Krievijas īstenotā tautiešu politika rada riskus saliedētas sabiedrības attīstībai Latvijā".[10]

2018. gada sākumā Latvijā pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem dzīvoja 40 855 Krievijas Federācijas pilsoņi. Krievijas prezidenta vēlēšanās 2018. gadā Latvijā nobalsoja 20 765 vēlētāji (50,8%), no viņiem par Putinu – 19 608 cilvēki (94,9%).[11]

Ievērojami Latvijas krievi labot šo sadaļu

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. - A.K.A.: Jūrmala, 2001., 29., 65. lpp.
  2. ↑ Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. - A.K.A.: Jūrmala, 2001., 275.—276. lpp.
  3. ↑ М. Тульский, У. Ушацкис Итоги переписи населения Латвии demoscope.ru
  4. ↑ Этнические процессы и ЭКЗ в Латвии
  5. ↑ Первая Всеросcийская перепись. 1897, XIX. — C. IX; XXI. — C. IX; V. — C. 54.
  6. ↑ Klišāns V. Vēsture vidusskolai IV daļa, Zvaigzne ABC 2005 (XXIV nodaļa Baltija komunisma varā, 5. Nacionālās attiecības. Rusifikācija) ISBN 9984-37-066-6
  7. ↑ «2011. gada tautas skaitīšana - Galvenie rādītāji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 29. janvārī. Skatīts: 2012. gada 15. februārī.
  8. ↑ «Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības uz 01.01.2011., pmlp.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 16.03.2012. Skatīts: 15.02.2012.
  9. ↑ Latvijas krievu kopiena izvirza ambiciozus mērķus
  10. ↑ DP: Krievijas tautiešu politika rada riskus Latvijā. BNS 2012. gada 2. maijā
  11. ↑ Vai Jānis Dombrava saka patiesību, ka 95% Krievijas pilsoņu Latvijā «aizgāja un nobalsoja» par Putinu lsm.lv 2023. gada 23. aprīlī

Literatūra labot šo sadaļu

  • Šterns Indriķis. Latvieši un krievi viduslaiku Rīgā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1996. Nr.2., 22.-54. lpp.
  • Krēsliņš Uldis. Krievu emigrācija un monarhistu kustība Latvijā: 20. gs. 20. gadi un 30. gadu sākums. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2004. Nr.2., 70.-97. lpp.
  • Šneidere Irēne. Padomju represijas pret Latvijas krieviem 1940. gada vasarā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2005. Nr.1., 109.-131. lpp.
  • Dribins Leo. Starp konfliktu un kompromisu. Rīgas krievu prese par “krievvalodīgās kopienas” etnopolitisko orientāciju Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2007. Nr.2., 125.–136. lpp.
  • Ватолин Игорь Вячеславович. Выдающиеся русские латвийцы. - IK Zoriks: Rīga, 2008. - 158 lpp. ISBN 9934802805

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_krievu_vēsture&oldid=4018482"