Latīņu sarunvaloda

Latīņu sarunvaloda jeb vulgārā latīņu valoda (pašnosaukums — sermo vulgaris) bija latīņu valodas sarunvalodas paveids, kas bija izplatīts Itālijā un vēlāk arī citās Romas impērijas provincēs. Tā ir pretstats rakstītajai literārajai valodai. Tieši sarunvaloda (nevis klasiskā latīņu valoda) ir romāņu valodu priekštece.

Latīņvalodīgie vai citādi latīņu valodas spēcīgi ietekmētie reģioni vēlīnajā Romas impērijā (sarkanā krāsā)

Latīņu sarunvaloda savu vislielāko ģeogrāfisko izplatību sasniedza mūsu ēras 3. gadsimtā, Romas impērijas maksimālās ekspansijas laikā. No 3. gadsimta beigām un jo īpaši no 5. līdz 7. gadsimta, Lielās tautu staigāšanas laikā, tautas latīņu valodas areāla lingvistiskās robežas ievērojami saruka. Piemēram, Ziemeļāfrikā latīņu valodu pilnībā aizstāja arābu valoda, bet Lielbritānijā — ģermāņu dialekti (lai gan vietējai latīņu valodai bija ievērojama ietekme uz vietējām ķeltu valodām). Reģionus, kuros pakāpeniski izzuda latīņu valoda (Panonija, Illirija, Britānija, Ģermānija, romiešu Āfrika), apzīmēja kā Romania submersa.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Latīņu sarunvaloda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)