Larisa Mondrusa
Larisa Mondrusa, skatuves vārds Larissa (dzimusi 1943. gada 15. novembrī) ir Latvijas populārās mūzikas dziedātāja, kas 1960. gadu sākumā sāka karjeru kā Rīgas estrādes orķestra soliste, kļuva slavena kā latviešu šlāgerdziesmu („Svešā zemē stādu rozes”, "No manis neaizej" u.c.) izpildītāja. 1964. gadā pārcēlās uz dzīvi Krievijā, kopš 1973. gada dzīvo Vācijā.
| Larisa Mondrusa | |
|---|---|
| Galvenā informācija | |
| Pseidonīms | Larissa, Larisa |
| Dzimusi |
1943. gada 15. novembrī Taraza, Kazahijas PSR (tagad  Kazahstāna) |
| Žanri | šlāgermūzika, estrādes mūzika, populārā mūzika |
| Nodarbošanās | dziedātāja |
| Darbības gadi | 1962–šobrīd |
| Izdevēji |
Melodija Polydor Laima Records Baltic Records Group |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimusi 1943. gadā Tarazā (tolaik Džambulā Kazahijas PSR). Viņas tēvs Izraels Mondruss un māte Lidija Zapļetina nav dzīvojuši kopā, viņas māte apprecējās ar Hariju Maclijaku un 1945. gadā pārcēlās uz Latviju.[1] Mācījās Rīgas 22. vidusskolā, darbojās Žaņa Priekuļa vadītajā Celtnieku kultūras nama teātra studijā. 1962. gadā kļuva par Rīgas estrādes orķestra (REO) solisti. 1963. gadā guva ievērību pēc Latvijas televīzijas pārraides Maskavā. 1964. gadā Mondrusa apprecējās ar REO diriģentu Egīlu Švarcu un tajā pašā gadā viņi pārcēlās uz dzīvi Maskavā, kur Mondrusa dziedāja Edija Roznera džeza orķestrī. 1965. gada pavasarī Larisas Mondrusas dziedātā Elgas Īgenbergas dziesma "Mūs gaida zvaigznes" Krievijas TV šovā "Zilā uguntiņa" (Голубой огонёк) viņu padarīja populāru PSRS. No 1968. gada "Moskoncerta" koncertapvienībā.
1973. gadā viņai kā ebrejietei atļāva izbraukt no PSRS uz Izraēlu. Padomju Savienībā Larisas Mondrusas vārdu vairs nepieminēja, viņas ierakstus aizliedza atskaņot. Mondrusa kopā ar vīru īslaicīgi dzīvoja Romā, 1974. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Minhenes priekšpilsētā Grīnvaldē. Tur viņai izdevās noslēgt līgumu ar vācu skaņuplašu kompāniju Polydor, kas izlaida viņas albumu Die Herzen singen (1974) un vēl četras ilgspēlējošās vinila plates. Trīs plates bija iedziedātas latviski, lai koncertturnejā apbraukātu trimdas latviešu publiku ASV, Kanādā un Austrālijā. Viņas latviski dziedāto tekstu aranžētāji bija Uldis Grasis un Aija Zemzare.[2] Ar krievu dziesmu programmu brauca turnejā uz Izraēlu. Pēc dēla piedzimšanas 1982. gadā viņa lielākoties pārtrauca dziedātājas karjeru un iegādājās apavu veikalu. 1984. gadā klajā nāca dziedātājas pēdējais izlases albums vācu publikai Starportrait.
Pēc PSRS sabrukuma dziedātāja 1990. gados ar vīru vairākkārt viesojās Latvijā, atvēra Rīgā apavu veikalu. Kopš 2001. gada L. Mondrusa vairākkārt piedalījās Krievijas televīzijas un radio pārraidēs, par viņu veidotas dokumentālas filmas. Mondrusa sniedza vieskoncertus gan Latvijā (2003./2004.), gan Krievijā.
Albumi latviski labot šo sadaļu
- "Svešā zemē stādu rozes" (1975, Polydor)
- "Kā senās dienās draugs..." (1975, Polydor)
- "Tik un tā" (1984, Laima Records)
- "Larisa Mondrusa 2003" (2003, Baltic Records Group)
Pazīstamākās dziesmas labot šo sadaļu
- Zvaigznes konduktora somā
- Нас звёзды ждут (Mūs gaida zvaigznes)
- Милый мой фантазёр (Mans mīļais fantazētājs)
- Юмореска (Humoreska)
- Der Sommer vergeht (Vasara paiet)
- Синий лён (Zilie lini)
- Jeder nette Lette (Katrs krietns latvietis)
- Kopenhagen (Kopenhāgena)
- Windmills (Dzirnavas)
- Dažu skaistu ziedu
- Ģimenes galva
- Tik daudz vēl sapņu manī mīt
- Neticu, ka tā var izgaist mīla
- Svešā zemē stādu rozes
- Озёрный край (Latgale)
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 60. gadu zvaigzne Larisa Mondrusa svin 75! lsm.lv 2018. gada 12. novembrī
- ↑ Vai jūs to zinājāt? brivalatvija.lv 2020. gada 19. maijā