Kurzemes bīskapija
Kurzemes bīskapija saukta arī Kursas bīskapija, Piltenes bīskapija (1234—1538) (latīņu: episcopatus vai diocesis Curoniensis) bija otrā mazākā no visām Livonijas bīskapijām (aiz Rēveles bīskapijas) — ~4500 km2. Tās teritorijā ietilpa tagadējo Ventspils, Liepājas, Aizputes, Alsungas, Dundagas un Talsu novadu daļas, kā arī zviedru zemnieku apdzīvotā Roņu sala, bet garīgā diacēze aptvēra visu Kurzemi un Zemgali līdz Misas upei.
| |||||||||||||||||||||||||||||
Līdz 1583. gadam bīskapijā valdīja 20 bīskapi. Kopš 1526. gada Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties reformācija, bet katolicisms izzuda ļoti lēnām (franciskāņu klosteris vēl pastāvēja aptuveni līdz 1558. gadam). 1617. gadā Kurzemes bīskapija tika pārveidota par autonomu Piltenes apgabalu Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā.
Vēsture labot šo sadaļu
Kurzemes bīskapijas pirmsākumi (12.—13. gadsimts) labot šo sadaļu
Lai gan saskaņā ar dāņu avotiem Kurzemes bīskapija ar bīskapa sēdekli Megavā, tagadējā Palangā, dibināta jau 1161. gada 24. jūnijā, tomēr drošu ziņu par bīskapijas pastāvēšanu līdz 1234. gadam nav. Tikai 1230. gadā daļa kuršu ķēniņa Lamekina vadībā noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu, apņemoties pāriet kristietībā un pildīt attiecīgus pienākumus. Iecerētajā neatkarīgas Kursas valsts dibināšanā sarežģījumus radīja Zobenbrāļu ordeņa strīds ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu (Balduin von Alna, bei Thuin), kas ar 1230. gada 28. decembra un 1231. gada 17. janvāra līgumiem kuršus pakļāva tieši pāvestam, acīmredzot, nolūkā Kursu atdalīt no līdz tam iekarotās Livonijas. 1232. gada janvārī pāvests Gregorijs IX viņu iecēla par Zemgales bīskapu, bet 1232. gada 3. februārī arī par Kurzemes administratoru. Kurzemi Balduīns neieguva kā bīskaps — ar 1232. gada 3. februāra bullu Gregorijs IX Kursu nodeva Balduīnam personīgā rīcībā uz visu laiku, kamēr viņš dzīvos. Lai nevarētu apšaubīt Balduīna tiesības, pāvests 1232. gada 11. februārī apstiprināja abus minētos Balduīna slēgtos līgumus. Tomēr 1234. gada 9. februārī pāvests atcēla Balduīnu no visiem amatiem un par legātu iecēla Modenas Vilhelmu (Wilhelm von Modena).
Tapšana (1234.—1253.) labot šo sadaļu
1234. gada septembrī Modenas Vilhelms iecēla dominikāņu mūku Engelbertu (Engelbert, Hengelbert) par pirmo Kurzemes bīskapu. Līdz ar to 1234. gads uzskatāms par Kurzemes bīskapijas dibināšanas gadu. 1236. vai 1237. gadā bīskaps Engelberts tika nogalināts kuršu sacelšanās laikā, kas sekoja pēc Saules kaujas, kurā Zobenbrāļu ordenis tika pilnīgi sagrauts. 1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Livonijas, Kurzemes un Zemgales diecēzēm. Livonijas bīskapijai jeb Rīgas diecēzei tika pievienotas jaunas zemes — jaunā robeža sākās pie bīskapa Kokneses pils, gāja taisnā līnijā uz Abavas izteku, t.i., uz Jaunpili, pa Abavu līdz Ventai un pa Ventu līdz jūrai, iekļaujot Rīgas diecēzē visas līvu, kuršu un zemgaļu zemes starp šo līniju un Rīgas līci. Kursas diecēzē tika iekļautas visas kuršu apdzīvotās zemes starp Nemunu un Ventu (mūsdienu Lietuvas rietumdaļa), kā arī tās zemes, kas atradās starp Abavu, Ventu un Zemgales robežu.
Tikai pēc zaudējuma Novgorodas valstij ("Ledus kauja") 1242. gadā Vācu ordenis sāka sistemātisku Zemgales un Kurzemes iekarošanu. 1245. gada 5. februārī pāvests ar Modenas Vilhelma starpniecību Livonijas ordenim piešķīra 2/3 no Kursas zemēm, bet Kurzemes bīskapijai tikai 1/3. Rezultātā bīskapijas teritorija tika sašķelta trīs daļās, starp kurām stiepās Livonijas ordeņa valsts Kursas novadi. Ziemeļos bīskapija aizņēma Ventspils apriņķa ziemeļu un vidus daļu un Talsu apriņķa ziemeļrietumus, Rietumos — Aizputes apriņķa rietumu piekrasti un ieloku līdz Durbei, un dienvidos — Aizputes apriņķa dienvidu galu (ar Ventu kā robežu) un Liepājas apriņķa dienvidaustrumu stūri. 1246. gadā pāvests apstiprināja Kurzemes domkapitula dibināšanu. Bet tikai 1251. gadā, kad Zemgales bīskapija bija likvidēta un tās bīskaps Licelburgas Heinrihs (Heinrich von Lützelburg) tika pārcelts uz Kurzemes bīskapiju (tikai tagad viņš beidzot arī ieradās Livonijā), parādās diecēzes garīgā vadība. 1252. gada 18. oktobrī Kurzemes bīskaps un ordeņa virsmestra vietnieks vienojas par 11 katoļu baznīcu celtniecību iekarotajā Kursā. 1253. gada aprīlī Kuldīgā Heinrihs noslēdz līgumus ar Vācu ordeni par Kurzemes sadalīšanu: 4. aprīlī — par Ziemeļkursas, bet 5. aprīlī — par Dienvidkursas sadalīšanu, kuros, starp citu, arī nodrošināja kuršu īpašuma tiesības un noteica viņu militāros pienākumus un uzlika nodokli sardzes nodrošināšanai.
Kuršu, prūšu un zemgaļu sacelšanās (1260.—1290.) labot šo sadaļu
Pēc Livonijas ordeņa sakāves Durbes kaujā pret žemaišiem (1260. gada 13. jūlijā) kurši atkal sacēlās. Bīskaps Heinrihs 1263. gada 5. martā atstāja Kurzemes bīskapa amatu un pāvests viņu pārcēla uz Kīmzē (Chiemsee) bīskapiju, bet Kurzemes domkapituls pārtrauca savu darbību. Pēc 8 gadus ilga kara ordenis uzvarēja, un 1267. gada augustā noslēdza jaunu līgumu ar kuršiem, kura 15 pantos noteica viņu nodokļus un klaušas, mantojuma un īpašuma tiesības utml. Starplaikā Romas kūrija, kas pretrunā ar Rīgas metropolīta tiesībām, pastāvīgi iejaucās Kurzemes bīskapijas garīgās vadības iecelšanā, 1263. gada 5. martā bija iecēlusi jaunu bīskapu — Vācu ordeņa brāli Verdas Edmundu (Edmund von Werde, 1263.—1299.). Bet tikai kopš 1290. gada, t.i. pēc prūšu un zemgaļu sacelšanās pilnīgas apspiešanas, Kurzemes bīskapam radās iespēja pastāvīgi uzturēties savā diecēzē.
1290. gadā bīskapam Edmundam ar Rīgas arhibīskapa atļauju izdevās nodibināt arī jaunu Sv. Marijas katedrāles domkapitulu, kas sastāvēja no Vācu ordeņa brāļiem, kas šim nolūkam tikuši nominēti jau Livonijas ordeņa mestra Villekina (Willekin von Endorp, 1281.—1287.) laikā. Ar Kurzemes domkapitula dibināšanas aktu bīskaps Edmunds noteica, ka 1/3 no bīskapijas ienākumiem patur domkapituls, bet 2/3 bīskaps. Šos noteikumus par jaunu 1300. gada 10. aprīlī apstiprināja bīskaps Burhards (Burchard).
Dānijas īpašumā (1560.—1585.) labot šo sadaļu
Polijas karalis un Lietuvas dižkungs Sigismunds II Augusts 1561. gada 28. novembrī Viļņā noslēgtajā padošanās līgumā Viļņas ūnijā (Pacta subjectionis, jeb, kā kurzemnieki to biežāk dēvēja Provisio Ducalis), ar kuru pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers padevās Lietuvas virskundzībai, kā hercogs saņemot lēnī ordeņa zemes uz rietumiem un dienvidiem no Daugavas, t.i., Kurzemē un Zemgalē, apsolīja apvienot Kurzemes bīskapiju ar Kurzemes un Zemgales hercogvalsti.
Tomēr jau pirms tam Dānijas karalis Frīdrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Johana IV fon Minhauzena (Johannes von Münchhausen) 1559. gadā par 9200 dālderiem bija nopircis viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam, kura jaunais tituls bija "No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps, Tallinas administrators" (Von Gottes Gnaden Bischoff der Stiffte Osell, Wieck und Churlandt, Administrator des Stiftes Revel). 1561./1562. gada ziemā bīskaps Magnuss uzturējās Embūtes, Piltenes un Cīravas pilīs. 1562. gada 7. augustā dāņu diplomāti noslēdza Možaiskas līgumu ar caru Ivanu IV, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē.
1578. gada pavasarī Magnusa cerības iegūt varu Livonijā pilnībā sagrāva Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, lai nezaudētu arī Kurzemes bīskapiju, Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, pameta Krievijas ieņemtos lēņus Igaunijā un apmetās Piltenes pilī kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. Magnuss noslēdza Saprašanās paktu ar Lietuvas lielhetmani Nikolaju Radvilu, ko karalis Stefans Batorijs, gan Polijas un Lietuvas seims neratificēja. Arī Kurzemes bīskapijas muižniecība atteicās pakļauties Polijai – Lietuvai un 1582. gadā Magnuss neieradās Varšavā seimā dot vasaļa zvērestu. Tāpēc juridiski Kurzemes bīskapija joprojām bija Dānijas īpašums.[1]
1583. gada 18. martā, neatstādams mantiniekus, Magnuss mira Piltenē. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos. 1585. gadā pamatojoties uz Kroneborgas miera līgumu pēc tā sauktā Piltenes mantojuma kara Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai—Lietuvai. Neskatoties uz Kurzemes hercogu centieniem šo teritoriju pievienot hercogistei, 1617. gadā tā tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā.
Ģeogrāfija labot šo sadaļu
Saskaņā ar Kurzemes bīskapa 1503. gada sniegtajām ziņām bīskapijā ietilpa zemes no agrākajām kuršu valstīm (Bandava, Ceklis, Duvzare, Miera Kursa un Piemare), kas tika sadalītas starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu proporcijā 2:1. Tādējādi bīskapijas teritorija ar 1253. gada 4. aprīļa līgumu bija sadalīta trijās daļās, kas bija iedalītas šādos draudžu novados (Amt):
- Piltenes draudzes novads ziemeļu daļā (no Ventavas valsts Ventas labajā krastā);
- Ēdoles draudzes novads ziemeļu daļā (no Ventavas valsts Ventas kreisajā krastā);
- Ārlavas draudzes novads ziemeļu daļā (no Vanemas valsts);
- Dundagas draudzes novads ar Roņu salu ziemeļu daļā 1434. gadā nāca klāt pēc agrākā Rīgas domkapitula Dundagas (no Vanemas) un Tārgales novadu (no Ventavas) pievienošanas Kurzemes bīskapa zemēm;
- Cīravas draudzes novads rietumu daļā (no Piemares valsts);
- Sakas draudzes novads rietumu daļā (no Piemares valsts);
- Embūtes draudzes novads dienvidu daļā (no Bandavas valsts);
- Valtaiķu draudzes novads dienvidu daļā kopš 1392. gada;
- Aizputes draudzes novads dienvidu daļā (no Bandavas valsts), kurā valdīja Kurzemes bīskapijas domkapituls.
Draudžu novadi savukārt sastāvēja no vaku ciemiem. Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā bija bīskapa iecelts soģis (Stiftsvogt). Lauku iedzīvotāji (25 000—30 000) bija kurši un lībieši. Piejūras novados viņi nodarbojās galvenokārt ar zvejniecību. Pilsētas bija mazattīstītas. Bija tikai divas mazpilsētas — Aizpute, kurai 1378. gadā piešķīra Rīgas tiesības un kur atradās domkapitula sēdeklis ar 6 domkungiem, sv. Marijas (Māras) baznīca un franciskāņu klosteris, un Piltene ar bīskapa pili. Arī Piltenei 1557. gada 20. jūnijā piešķīra Rīgas tiesības. Abās mazpilsētās 16. gadsimta beigās dzīvoja ~80 vācu un pārvācotu vietējo izcelsmes namnieki. Bīskapijas vasaļu skaits nav skaidri zināms, bet kāds 16. gadsimta sākuma munsturrullis (Roßdienstliste oder Musterrolle) min 77 vasaļus (no tiem 20 Embūtē un 2 Dundagā) ar 85 bruņotiem jātniekiem un 22 strēlniekiem. Viņu lēņa tiesības bija tādas pašas kā ordeņa valstī, t.i., bez vasaļu paplašinātām mantošanas tiesībām un tiesas varas. Politikā līdz 16. gadsimtam viņiem nav bijusi nekāda loma. Arī Livonijas landtāgos viņi ieradās tikai sākot no 16. gadsimta.
Pilis labot šo sadaļu
Kurzemes bīskapijas iekārta labot šo sadaļu
Tikai ar 1290. gadu beidzās bīskapijas tapšanas periods, un varēja sākties normāls garīgais darbs. Kopš šī brīža Kurzemes domkapituls — līdz ar bīskapu — bija inkorporēti Vācu ordenī, un visi vēlākie domkungi un bīskapi nāca tikai no Vācu ordeņa brāļu vidus. Ordenis varēja rīkoties ar Kurzemes kara iesaukumu, bīskapa amatu (ciktāl ar ordeni nekonkurēja pāvesta provīzijas tiesības) un ar 6 domkungu vietām (prāvests, dekāns, mantzinis, ekonoms un 2 kanoniķi). Tāpat arī visa lēņu iekārta un parasti arī Kurzemes bīskapu politika atradās ordeņa ietekmē. Īstenībā tas nozīmēja, ka Kurzemes bīskapija bija tapusi par Vācu ordeņa filiāli. Domkungiem bija jādzīvo pēc Vācu ordeņa statūtiem, un viņi baudīja tās pašas tiesības kā citu domkapitulu locekļi. Lai gan, tāpat kā Rīgas arhibīskapijā, tā arī Kurzemes bīskapijā tās laicīgais un garīgais valdnieks bija Kurzemes bīskaps (episcopus Curoniensis, bischop to Curlande), kas vismaz nomināli bija arhibīskapa sufragāns un kam bija jādod uzticības zvērests savam metropolītam, tomēr Rīgas arhibīskapam nebija nekādas ietekmes uz Kurzemes bīskapa izraudzīšanu, jo, līdz ar domkapitula inkorporāciju Vācu ordenī, virsmestrs uzskatīja par savu privilēģiju iecelt Kurzemes domkungus un nominēt bīskapu no ordeņa brāļu vidus. Bīskapu vai nu vēlēja Kurzemes domkapituls no savu domkungu vidus un amatā investēja pāvests, vai iecēla pāvests pēc Vācu ordeņa virsmestra ieteikuma.
Ap 15. gadsimta beigām bija izveidojusies paraža, ka katram domkapitula izraudzītajam kandidātam vispirms bija jāiegūst Livonijas mestra apstiprinājums, un tikai pēc tā saņemšanas Vācu ordeņa virsmestrs viņu proponēja pāvestam iecelšanai. Kurzemes bīskapu pāvesta galmā pārstāvēja Vācu ordeņa prokurators, un bīskapam bija jāpiedalās viņa izdevumu segšanā. Savā zemē bīskapam bija soģis, kam par soģa dienesta pildīšanu bīskaps piešķīra lēņos zemi. Kurzemes bīskapam bez soģa vēl bija rakstvedis, notārs un dažādi kalpotāji (familiares). Embūtes novadā bīskapam bija amatvīrs, saukts burggrāfs. Atsevišķas fragmentāras ziņas liecina, ka Kurzemes bīskapam un domkapitulam dažkārt izraisījušas ķildas ar Livonijas ordeni atsevišķu pilsnovadu robežu dēļ, tomēr līdz militārai sadursmei šīs ķildas nekad nenonāca.
Nauda labot šo sadaļu
Pēc Kurzemes bīskapijas pievienošanas Dānijai piederošajai Sāmsalas-Vīkas bīskapijai, tajā sāka lietot sudraba naudu, ko kala Hāpsalā, pēc tam Ārensburgā. Apliecošais uzraksts uz monētām bija "Magnuss, no Dieva žēlastības Sāmsalas, Kurzemes un Rēveles bīskaps": MAG(NUS) D(EI) G(RATIA) E(PISCOPUS) O(SILIENSIS) C(VRONIENSIS) E(T) R(EVALIENSIS)
-
-
Bīskapa Magnusa Ārensburgā kaltais vērdiņš (1565)
Kurzemes bīskapi labot šo sadaļu
Kurzemes bīskapijas karte labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kurzemes bīskapija.- Kurzemes bīskapija, Historia.lv
- Kurzemes valdnieku saraksts (angliski)
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm |
Kurzemes bīskapija 1234—1585 |
Pēc: Piltenes apgabals |
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (2/3) Metsepole Jersikas daļa, Koknese, Tālavas daļa (2/3) |
Livonijas bīskapija 1186—1255 (no 1243. gada kā Livonijas konfederācijas daļa) |
Pēc: Rīgas arhibīskapija Livonijas konfederācijas daļa |
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (1/3) Tālavas daļa (1/3) Zemgales bīskapija |
Livonijas ordenis 1237—1561 (no 1243. gada kā Livonijas konfederācijas daļa) |
Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste Pārdaugavas hercogiste |
- ↑ Zeļenkovs A. Dānijas prinča Magnusa (1540 – 1583) darbība Livonijā. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000. 15.-30. lpp.